Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Pēc visa teiktā kļūst skaidrs, kāpēc es runāju par Platona vislabākās valsts ironisko iemiesojumu un šaubījos, vai Hakslija utopija tiešām ir negatīva.

Orvela gadījumā mēs esam pilnīgi droši, jo "1984" sabiedrība ir teroristiska, tā atklāti apspiež cilvēkus un vajā viņus. Turpretim "skaistā jaunā pasaule" ir miermīlīga, jo tā kontrolē cilvēku apziņu. Tāpēc arī tā ir daudz bīstamāka.

Šī negatīvā utopija rāda, cik pavedinoši laimīgu pasauli mums var radīt tehnika, ja zūd praktiskais un politiskais prāts.

Fakts, ka, tiecoties uz Utopiju, cilvēki nokļūst Hakslija "brave new world\ daudziem filosofiem 20. gadsimtā ir licis meklēt šā gadsimta vaininiekus. Un vaininieki ir arī atrasti, taču pavisam dīvaini - nevis pašu gadsimtā, kas aizsāka visneprātīgākos noziegumus, bet gan apgaismības gadsimtā, jo apgaismotāji Loks, Voltērs, Ruso, Lesings, Kants nav domājuši pareizi un tāpēc viņu pēctečiem 20. gadsimtā vajadzējis rīkoties tik neprātīgi. "Cik naivi gan šie apgaismotāji ticēja progresam!" saka mūsu domātāji. "Viņi vēl nepazina mūs." Tiešām, apgaismotāji pazina tikai pagātnes katastrofas - inkvizīciju, raganu dedzināšanu, pilsoņkarus, neiejūtību, un viņi bija lepni, ka ar apgais-mlbas darbu to visu atstājuši aiz sevis. Viņi patiešām nevarēja zināt, ka 20. gadsimts viņus atspēkos - ar pilsoņkariem, diktatūrām, spīdzinā-šanu, holokaustu.

Bet kas tad mums jādara? Acīmredzot savai darbībai sabiedriskajā un politiskajā jomā mums jānosaka mērķis, tieši tāds mērķis, kādu jau to formulēja apgaismotāji: izveidot sabiedrību, kurā ikviens var dzīvot brīvi un droši, kurā visiem ir tiesības iegūt cilvēces uzkrātās zināšanas, radoši darboties un īstenot savas intereses, tā panākot savu laimi.

Ar to tad ari beidzas nodaļa, kurā tiek iztirzāts jautājums par jēgu. Jautājums par jēgu padara cilvēku par īpašu būtni šajā pasaulē: būdams pasaules daļa, cilvēks var izvirzīt jautājumu par pasauli kopumā un tās mērķi. Jautājums par mērķi un jēgu piederpie eksistenciāliemjautā-jumiem, t. i., cilvēka pamatjautājumiem. Tas rodas cilvēka eksistencē. Vispirms cilvēks jautā par paša eksistences jēgu un pēc tam attiecina jautājumu uz pasauli. Pasauli viņš iedomājas kā plānveidīgas rīcības rezultātu un automātiski nokļūst pie idejas par personu kā cēloni, pareizāk sakot, šīs pasaules radītāju. Mēs jau esam aplūkojuši šo hipotēzi ar visiem tās "par" un "pret" un pieskārušies problēmai - par nepilnīgu atzītas pasaules piedēvēšanai personai, kas pasludināta par

pilnīgu. Atrisinājums, ka Dievs, tāpat kā tirgotājs, aprēķina labo un slikto, nav īpaši pārliecinošs, jo tad Dievs būtu līdzīgs kādam no mums, tikai viņam būtu daudz, daudz labāks dators.

Ja mēs šaubāmies par Dieva un līdz ar to morālas pasaules kārtības un pasaules jēgas pastāvēšanu, tad mums mūsu cilvēcīgajai pasaulei jāmeklē jēga. Mums ir jāizvirza jautājums, kas ir labais, un jācenšas tas radīt.

Tāpēc arī nodaļas pēdējā daļā ir izklāstīta īsa mūsu centienu vēs-ture. Turklāt ir kļuvis skaidrs, ka, nosakot sev izturēšanās noteikumus, savus baušļus un likumus, mēs jau vienmēr esam tiekušies pēc taisnīgas sabiedrības izveidošanas. Taču mums ir grūti atrast pareizo ceļu uz šo sabiedrību. Mēs aizvien vēl esam ceļā. Lai apzīmētu mērķi, pēc kura tiecamies, mēs Rietumeiropā esam aizguvuši no Tomasa Mora grāmatas nosaukumu "utopija".

Reliģijās mēs ceram uz labāku viņpasauli, taču patlaban mums būtu jācer uz labāku nākotni un jādara viss iespējamais, lai sasniegtu šo mērķi. Filosofs Jirgens Hābermass visai trāpīgi ir nosaucis šo uzde-vumu par "mūsdienu projektu", un pie tā mums ir jāstrādā.

Mūsu mazā filosofija tuvojas noslēgumam. Mēs esam aplūkojuši visdažādākās jomas, un nu mums jājautā, kādas atziņas tad esam guvuši.

Imanuels Kants rakstījis, ka filosofijas uzdevums ir atbildēt uz trim jautājumiem: "1. Ko mēs varam zināt? 2. Kas mums ir jādara? 3. Uz ko mēs drīkstam cerēt?" Pirmo triju jautājumu kopsavilkums ir ceturtais jautājums: "Kas ir cilvēks?"

Mēģināsim atbildēt uz šiem jautājumiem, ņemot vērā iepriekš teikto.

Mums, kā jau to atzinām, ne jau vienmēr ir zināšanas par pasauli, mums tās jāiegūst ar darbu. Lai izdzīvotu, mums ir nepieciešamas zināšanas, taču mums nav jāzina viss, lai orientētos savā dzīves pasaulē. Ja mēs, piemēram, nodarbojamies ar zemkopību, mums nav vajadzīgas zināšanas par galaktikām. Ir pilnīgi pietiekami, ja pazīstam gadalaikus un atbilstošos laikapstākļus. Mums pietiktu pat ar senatnes ģeocentrisko astronomiju.

Lai ari kā forsējam iegūt zināšanas par pasauli, to pamats vienmēr ir pieredze, kas mums rodas saskarsmē ar lietām. Lietu būtību mēs nosakām, pamatojoties uz pieredzi. Tāpēc arī mēs runājam par zināt-nisko pieredzi. Tā agrāk balstījās uz dzīves pieredzi, taču tagad tas vairs nenotiek. Kur šim zināšanām ir robeža?

Tā kā visas lietas mēs nosakām pēc to ietekmes uz citām lietām, tad mūsu zināšanas sniedzas tiktāl, ciktāl pastāv īstenības kopsakarība. Tas nozīmē, ka mūsu zinātniskā pieredze sniedzas līdz pat pasaules robežai. Taču mēs nedrīkstam domāt, ka robeža, kas mums patlaban ir pasaules robeža, patiešām arī ir pasaules robeža. Mēs meklējam četras pasaules malas - priekšējo un aizmugurējo, apakšējo un augšējo jeb sākumu un beigas, vismazāko un vislielāko daļiņu .

Par to, vai šīs malas patiešām pastāv, patlaban mēs vēl nevaram spri­est. Taču šī nedrošība attiecas uz visu zinātnisko pieredzi. Atcerēsimies detektīvu, kam jānoskaidro, kas tad noticis. Viņam ir

pieņēmumi, kurus pētījumos viņš grib apstiprināt. Kriminālromānu lasītāji zina, ka daudzos stāstos pats intriģējošākais ir tas, ka detektīvs līdz pat pašām beigām seko daudzsološām, taču nepareizām pēdām un nejau tāpēc, ka viņš ir muļķis, bet tāpēc, ka līdz pašām beigām viņam trūkst izšķirīgās informācijas. Ar zinātni ir gluži tāpat. Mūsu zināšanas ir pagaidu zināšanas, un tāpēc tās vienmēr ir pilnīgojamas.

Kas garantē mūsū zināšanu paplašināšanos? Pareizais rīcības veids, zinātniskā metode, kas nozīmē, ka ikvienam apgalvojumam ir jāsameklē pierādījumi. Pareizās metodes priekšnosacījums ir tas, ka mums jānoskaidro, pēc kādiem noteikumiem mēs minēsim argumentus un atzīsim tos, t. i., mums jāievēro vajadzīgie noteikumi, lai mūsu izteikumi par lietām būtu korekti.

Tāpēc arī mūsu mazā filosofija sākās ar jautājumu par vārdu izcelsmi. Mēs pievērsāmies jēdzieniem un tādējādi varējām gūt atbildi uz jautājumu, kā rodas mūsu zināšanas.

Cilvēks nav tikai pasaules vērotājs, pirmām kārtām viņš ir darbīga būtne. Sākotnēji pastāvēja noteikums, ka sešas dienas ir jāstrādā, lai tad septītajā dienā varētu pievērsties apcerei. Dievs radītājs tā to noteicis cilvēkiem.

Savai rīcībai mums pašiem jāizstrādā noteikumi, lai mēs spētu draudzīgi sadzīvot cits ar citu. Visos mūsu vēstures laikmetos vienmēr ir formulēts viens un tas pats princips: savstarpīguma princips. Visi cilvēki ir gatavi atteikties no rīcības, kas viņiem ir noderīga, bet citiem kaitīga, ja tiek garantēts, ka viņi nekļūs par citu egoistiskās darbības upuriem. Šī priekšnoteikuma vārdā cilvēki ir ari gatavi atsacīties no kaut kā.

Ja šis vienlīdzības, taisnīguma un godīguma princips kļūst par sabiedrības organizācijas pamatu, tad var rasties sabiedrība, kurā visi cilvēki rīkojas vienādi taisnīgi.