Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Mūsu vēstures gaitā šis princips ir ticis formulēts dažādi, piemēram, kā tā sauktais zelta likums "Nedari citiem to, ko nevēlies, lai dara tev!" vai kā Kanta kategoriskais imperatīvs «Rīkojies tā, lai tavas rīcības maksima kļūtu par vispārēju likumu!».

Pilnīgi šo principu var īstenot tikai brīvu un vienlīdzīgu cilvēku sabiedrībā. Taču vēsture rāda, ka valstis var ilgu laiku būt stabilas arī tad, ja tās funkcionē pēc citiem principiem. Viduslaiku dižciltīgo sabiedrībā cilvēkiem jau kopš dzimšanas nebija vienādas tiesības, viņi ar to samierinājās, jo uzskatīja šo kārtību par Dieva noteiktu un turpi-nāja to uzturēt. Tāpēc mēs runājam par tradicionālo varu. Tā var pastāvēt tik ilgi, kamēr apspiestie nesāk tradīciju apšaubīt.

20. gadsimtā, kas vēsturē laikam ieies kā diktatūru gadsimts, ir parādījušies neskaitāmi varasvīri, kas cilvēkus sajūsminājuši ar saukļiem («Vadonis pavēl, mēs sekojam!») un, balstoties uz savu starojumu - harizmu, vedinājuši cilvēkus nedarbināt savu prātu un sekot šiem pašiem Dievam līdzīgajiem vadoņiem - lielākoties sekot, lai ietu bojā.

Harizmātiskā un tradicionālā vara, kā tas vēsturē izveidojies, acīmredzot nav pretrunā ar cilvēka dabu, citādi šādas varas nemaz nebūtu bijis, un tāpēc tās vienmēr ir iespējamas. Taču šis varas formas neatbilst mūsu ideālam par cilvēka cieņu un taisnīgumu.

Cilvēku raksturo cerība. Uz ko cilvēks cer? Uz svētlaimi. No kā viņš baidās? No nelaimes, izmisuma, nāves. Domādami par Dievu kā pasaules radītāju, cilvēki cerējuši atrast partneri, kas viņiem palīdz, rūpējas par taisnīgumu un spēj mierināt.

Drošības izjūta, ko bērni gūst saskarē ar saviem vecākiem, tiek attiecināta arī uz iedomāto Dievu. Agrāk cilvēces vēsturē pastāvēja ari dieves, taču tās tika izstumtas, un savstarpēji atkarīgajās monoteis-tiskajās jūdaisma, kristietības un islama reliģijās ir pazīstams tikai vīriešu kārtas Dievs radītājs.

J aunajos laiko s fjlosofufl izveidoj a priekšstatu par Djevn kas pārāk s par triju nosaukto reliģiju Dieva t ēligmJTā cēlonis, protams, bija eiropeiskās apgaismības kustība. Apgaismības laikmetā Eiropas sabiedrība guva lielāku izpratni par savu dzīvi un humanitāte uzplauka.

Tas ietekmēja ari priekšstatu par Dievu. Filosofi par Dievu var domāt vienīgi kā par fdosofu valdnieku, proti, par absolūti gudru, sevi pašu pārvaldošu, saprotošu un piedodošu Dievu. Šī Dieva tēla priekšā visi pārējie dievi šķiet Dievu zaimojošas karikatūras.

Taču līdz ar to rodas dilemma. Izziņas princips par to, ka lietu būtība ir izsecināma no to iedarbības, attiecas ari uz jautājumu par Dieva būtību. Nav iespējams pasauli tās nepilnībā aptvert kā pilnīga radītāja darinājumu. Taču mēs nevaram arī pieņemt nepilnīgu Dievu vai pat veselu to dzimtu, kaut ari tā varētu izskaidrot pasauli. Jo mēs esam ieņēmuši galvā, ka Dievs ir pilnīgs.

Taču tam nav jābūt pēdējam vārdam par Dievu: piedodošo kris-tietibas Dievu mēs uzskatām par vienu no cilvēka cienīgākajiem dieviem atšķirībā no seno ebreju despotiskā Dieva. Ja humāns Dievs piedod mums, cilvēkiem, mūsu nepilnīgumu. ja to atzīstam, vai mums tāpat nav jāpiedod Dievam, kas atzīst savu nepilnību?

Kad cilvēki vēl ticēja, ka Zeme ir pasaules centrs, bet zvaig­znes - mazas laternas pie debesu velves, kuras naktīs izgaismo mums ceļu (tā ir vienīgā to funkcija mūsu dzīvē), tad mēs pārliecinoši varējām piešķirt pasaulei jēgu un sev kādu lomu lielajā pasaules teātrī.

Taču patlaban, kad Visums mūsu pētījumu rezultātā kļūst aizvien lielāks, pasaules jēga nepalielinās, tieši otrādi, jēga zūd, jo mēs kļūstam aizvien mazāki un nenozīmīgāki. Ja mūsu planēta būtu vienīgā apdzīvotā planēta Visumā, mēs tikai varētu brīnīties par šīm milzīgajām kulisēm. Bet, ja bez mūsu pasaules pastāvētu arī citas apdzīvotas pasaules, vai tas kaut kā ietekmētu mūsu jautājumu par pasaules jēgu?

Šķiet, ka savā cerībā esam atstāti pašu ziņā. Ja mēs uz kaut ko ceram, tad mums ir jācer pašiem uz sevi. Tas nozīmē, ka mūsu - cilvēku pasaule mums jāiekārto tā, lai mēs varētu būt laimīgi. Viņpasaulē iedomāto svētlaimi vajadzētu īstenot šaipasaulē. Šī pasaule ir mūsu īstenība, vienīgā īstenība, ko mēs pazīstam, turpretim viņpasaule, ko sludina reliģijas, ir tikai hipotēze.

Tātad, ja būtu tāds Dievs, kādu to esam iztēlojušies, tad mums būtu pamats priecāties. Ja tāda nav, tad mēs Visumā esam vieni, vienalga, cik daudzas inteliģentas civilizācijas pastāv Andromedas miglājā vai kur citur. Tad mums palīgs, partneris un mierinātājs ir tikai otrs cilvēks.

Filosofiem jau antīkajā pasaulē ir radušās dažādas atziņas par cilvēka būtību: zoon logon echon - dzīva būtne, kuras rīcībā ir logoss (prāts, valoda), animal rationale - saprātīga dzīva būtne, zoon politikon - būtne, kas dzīvo polisā (pilsētvalstī).

Minētajā mītā par Epimeteju dzīvniekiem tiek izdalītas visas dāvanas, tā ka cilvēkiem nepaliek neviens dabiskais aizsarglīdzeklis - nedz kažoks, nedz nagi, nedz spēcīgi zobi u. tml. Salīdzinājumā ar zvēru pasaules "speciālistiem" cilvēks tātad ir nepilnīga būtne. Taču Prometejs cilvēkiem dāvā dievišķas dāvanas -dažādas mākslas, izgudrošanas spēju un valsts pārvaldīšanas prasmi.

Ja, pārskatot filosofiju, mēs vēlamies izdarīt vēl kādu secinājumu, mums noteikti jāpievēršas Protagora atziņai: anthropos meson panton. Tas nozīmē, ka cilvēks nav darinājis visas lietas, nav pasaules radītājs, bet ir visu lietu mērs. Viņš ir vārdu, jēdzienu radītājs, viņš tiecas pēc zināšanām, viņam jāorganizē kopdzīve, viņš ir izveidojis ideju par labo, un līdz ar to viņš spriež par visu pasauli pēc paša mērauklas. Tāpēc viņš atrodas vidū, pat parastajā fizikālo lielumu nozīmē. Salīdzinot lietas ar sevi, viņš nosaka vislielāko un vismazāko. Cilvēka pasaule ir viņa dzīves jēgpilnā pasaule. Cilvēks kā būtne ir sevis paša radītājs. Viņš ir izveidojis pats sevi, jo radījis par sevi ideālu, pēc kura novērtē sevi. Tas attiecas gan uz ārējo izskatu, ko cilvēks mēra un sadala proporcijās, gan uz iekšējo būtību, kas tiek salīdzināta ar paša izvirzīto labā ideālu.

Tiklīdz cilvēks ir autonoms, proti, pats sev nosaka likumus, tā viņš arī atbild par savu rīcību. Tas viss ir izteikts Protagora atziņā, kas tiek uzskatīta par saturīgāko un secinājumu ziņā pamatīgāko filosofijas atziņu.

Patlaban mēs dzīvojam nevis filosofijas laikmetā, bet gan zinātņu laikmetā, kas vēlas atsvabināties no filosofijas. Tāpēc zinātnes, protams, ir formulējušas iebildes pret filosofiju. Parādījušies psihologi, kas apšauba priekšstatu par animal rationale - saprātīgu dzīvu būtni. Tie norāda, ka savā darbībā cilvēki retumis rīkojas racionāli, viņi rīkojas iracionāli, t. i., pamatojoties uz momentānām izjūtām, kaislībām un bailēm, proti, viņi ir savu dziņu un rakstura vergi. Bet vai tad filosofi to ir nolieguši? Filosofi tikai runā par spēju rīkoties saprātīgi, bet nekad nav apgalvojuši, ka cilvēki vienmēr un visur rīkojas saprātīgi. Tā kā

cilvēkiem ir zināms, ka neprāts ir dzīves normālais stāvoklis, viņi formulējuši saprātīgas dzīves ideālu, un šo ideālu viņiem ir radījis filosofs. Protams, ari filosofs reizēm var runāt muļķīgi, un tāpēc jau antīkajā pasaulē radās teiciens: "Si tacuisses, philosophus mansisses" ("Ja tu būtu klusējis, tevi būtu uzskatījuši par filosofu" (t. i., par gudru)). Mūsdienās filosofi to ievēro visai maz.