Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Ādams Smits savu teoriju izvirzīja apmēram pirms 200 gadiem. Pirms 130 gadiem Karls Markss uzrakstīja "Kapitālu", bet Džons Keinss savu ideju izklāstīja pirms nepilniem 70 gadiem. Tāpēc būtu pienācis pēdējais laiks, lai kāds ekonomists atkal izstrādātu nākamo ideju.

Esam aplūkojuši sabiedrības organizācijas ekonomiskās teorijas. Bet kā attīstījušās politiskās teorijas?

Arī par politiku sabiedrība ir domājusi. Tā kā 19. gadsimtā bija izveidojusies šķiru sabiedrība, kurā nostiprināties vēlējās partijas, tad partijas, protams, arī izstrādāja savas teorijas. Markss strādnieku šķirai izveidoja šķiru cīņas teoriju un pasludināja proletariātu par atbrīvotāju cilvēces pasaules vēsturē. Buržuāziskā teorija par liberālu sabiedrību ar egoistiskiem īpašniekiem jau pastāvēja. Nacionālisma un impe-riālisma laikmetā, 19. gadsimtā, Eiropas valstis sadalīja pārējo pasauli un kolonizēja to. Lai kolonizāciju attaisnotu, tika radītas naturālistiskas un rasistiskas teorijas un no bioloģijas uz sabiedrību pārnestas dažāda veida selekcijas idejas.

Ar šo teoriju gūzmu Eiropas cilvēki ienāca 20. gadsimtā. Tāpēc noteikti bija jāizceļas pirmajam pasaules karam. Tā beigās pēc vienas puses - Vācijas un Austrijas sakāves Krievijā un Vācijā sākās iekšēji nemieri. Jaunā nestabilitāte raclija augsni jaunai ideoloģijai, fašismam, kas bija vērsts gan pret boļševismu, proti, pret krievu komunismu, gan pret demokrātisko valsti. Fašisma vācu forma - nacionālsociālisms Eiropu iegrūda postā. Izcēlās visšausmīgākais karš pasaules vēsturē. Tā beigās Eiropa tika sadalīta divās nometnēs: buržuāziski liberālajā Rietumeiropā un komunistiskajā Austrumeiropā. Sākās "aukstais karš", t. i., četrdesmit gadus ilga "karstā kara" iespējamības situācija.

Kāds gan bija šī draudīgā kara cēlonis? Tie bija atšķirīgie priekšstati par vislabāko valsti un pozīcijas, kas cīnījās viena pret otru,- vislabākā valsts un otra labākā valsts.

Komunistiskā sistēma atsaucās uz apgaismības humānismu, tā prasīja atbrīvot cilvēkus no apspiešanas, taču tās kundzība pati apspieda cilvēkus.

Turpretim kapitālistiskās valstis par augstāko vērtību noteica pil-soņu brīvību un viņu individuālo pašrealizāciju un bija par to gatavas maksāt ar nevienlīdzību sabiedrisko labumu sadalē. Tās samierinājās ar bezdarbu un nabadzību, tomēr ticēja, ka izveidojušas tādu sabiedrību, proti, sociālo valsti, kurā arī nabagie ar sabiedrības palīdzību tiek pasargāti no pilnīgas iznīcības. Atcerēsimies Platona otru labāko valsti!

Pēc Eiropas komunistisko valstu sabrukuma kāds naivs amerikāņu filosofs sāka runāt par pasaules vēstures beigām, jo brīvā sabiedrība, kas attīstījusies jaunajos laikos, beidzot kļuvusi par uzvarētāju.

Tā, protams, ir pāragri teikt, jo buržuāziski demokrātiskās valstis netriumfēja pār komunistiskajām valstīm tāpēc, ka bija sasniegušas lielus panākumus, drīzāk jau komunistiskās valstis sabruka, jo bija vēl aprobežotākas nekā buržuāziskās valstis. Starp aklajiem arī vienacainais ir karalis. Tomēr būtu labāk, ja viņš spētu redzēt ar abām acīm.

Triumfs pār komunismu nedrīkst aizkavēt mūs nepamanīt pašu sistēmas grūtības. Un šīs grūtības nav mazas.

Bezdarbs patlaban ir problēma, kas mūs atkal ārkārtīgi nodarbina. Darba devēji, kā tiek dēvēti kapitālisti, bez aplinkiem prasa atcelt sociālo regulēšanu, kas ieviesta ekonomiski maznodrošināto aizsardzībai. Par sabiedrisko paraugu tiek minētas Āzijas sabiedrības. Cilvēki tur ir ļoti čakli un ļoti pieticīgi, viņi ir pārņēmuši mūsu zinātni un tehniku un sekmīgi to attīstījuši, taču viņiem nav mūsu Rietumeiropas priekšstata par politisko brīvību un pašrealizāciju. Mums tiek norādīts uz šīm sabiedrībām, sakot, ka politiski nebrīvas sabiedrības, kas atbalsta tirgus saimniecību, ekonomiskajā jomā var gūt lielus panākumus.

Eiropas fašisti 20. gadsimtā jau arī ieviesa šādu saimniecību. Un, ja Hitlers nebūtu iegrūdis Eiropu neprātīgajā karā, kas zina, kā izskatītos mūsu sabiedrība. Komunisms sabruka savas ekonomiskās nespējas dēļ, turpretim fašisms gāja bojā tāpēc, ka brīvā pasaule to pieveica pasaules karā.

Mums jāatzīst, ka vēsturē nav sastopams neviens ideāls attīstības virziens. Apgaismības idejas ar pretēju ideju palīdzību 19. un it īpaši jau 20. gadsimtā ir apšaubītas. Eiropas totalitāro valstu beigas vēl nenozīmē stabilu liberālo valstu rašanos. Un, ja mēs atcerēsimies, ka Ķīnā, kurā mitinās piektā daļa no pasaules iedzīvotājiem, komunisti 1989. gadā aizkavēja liberalizāciju un sāka ieviest tirgus sistēmu bez politiskās brīvības, tad mums nav nekāda pamata optimismam.

Bet pēc kādas utopijas tad mēs tiecamies patlaban? Vārds «utopija» parādās šajā tekstā tieši tad, kad sasniegts punkts, kurā jautājums par jēgu, kā to norāda VII nodaļas virsraksts, mums jāsaista ar problēmu par vislabāko valsti.

Vārdu "utopija" filosofijā ir ieviesis Anglijas kanclers Tomass Mors savā 1516. gadā publicētajā grāmatā. 16. gadsimta sākums, jauno laiku sākums, iezīmējās ar eiropiešu ceļojumiem pētniecības nolūkos. Ceļotāji rakstīja grāmatas, kurās stāstīja par svešo tautu ieražām.

Tomasa Mora grāmatā kāds ceļotājs stāsta par savu Utopijas salas apmeklējumu un ataino utopiešu valsti un ieražas. Taču šis ceļotājs ir izdomāts, gluži tāpat kā Utopija un utopieši. Izglītotiem cilvēkiem Mors to jau ir norādījis ar vārdu "utopija", kas nozīmē "nekuriene".

Mors, izmantojot ceļojuma aprakstu, līdzīgi Platonam domāja par vislabāko valsti, par valsti, kas būtu labāka nekā viņa laikā pastāvošās valstis.

Mora valsts funkcionē, pamatojoties uz šādiem principiem: nepieciešamais darbs ir vienādā mērā sadalīts starp visiem cilvēkiem, pilnīgi citādi nekā 16. gadsimta feodālajā sabiedrībā, kurā Mors redz daudzus nestrādājošus cilvēkus - galminiekus, mācītājus, bagātnieku sievas.

Mors domāja, ka tad, kad visi cilvēki valstī strādās derīgu darbu, dienā vajadzēs strādāt tikai sešas stundas un tomēr cilvēki varēs dzīvot labi. Ja cilvēkiem nevajag par daudz strādāt, tad pēc darba viņi nav galīgi noguruši, viņiem ir brīvs laiks un vēlēšanās šai laikā kaut ko jēdzīgu darīt. Viņiem ir kāds hobijs, viņi izglītojas, var tikties ar saviem draugiem, organizēt dažādus pasākumus u. tml. Viņi nestrādā pārāk daudz, viņi nevēlas saraust nezin kādas bagātības, greznība viņiem nav pazīstama. Viņu mājas nav krāšņas, apģērbs nav moderns, tam ir klasisks piegriezums, tas ir ērts un izturīgs. Ārišķībām viņi nepiešķir nekādu vērtību. Ja viņi veic izgudrojumus, kas atvieglo darbu, tad viņi strādā mazāk. Tādējādi tehniskais progress tiek pārvērsts brīvajā laikā. Viņi zina, ko darīt ar savu brīvo laiku, viņiem tas nav jāiznieko vai jānosit kā mums, jo viņi, vīrieši un sievietes, ir cilvēki ar universālām interesēm.

Mors vēl daudz ko ir uzrakstījis par utopiešu dzīvi. Viņš ir atainojis arī tā laika noteikto izturēšanās veidu, par kuru patlaban mēs tikai pasmietos, taču tas, kas šo grāmatu dara tik modernu, ir pamatideja par visu cilvēku un arī dzimumu vienlīdzību un priekšstats par brīvā laika sabiedrību, kurā cilvēki pretstatā mums visai zemu vērtē mate-riālos patēriņa priekšmetus un saredz ikviena indivīda pašrealizāciju dzīves brīvajā laikā. Jāatzīmē, ka viņi nepavisam nav nabagi, taču viņiem ir cits - saprātīgāks priekšstats par dzīves jēgu. Tas, ka mēs savā patēriņa pasaulē esam nesaprātīgi, mūsdienās izpaužas tādējādi, ka mēs nežēlīgi izlaupām visus planētas bagātību krājumus, lai nodrošinātu bagātā mazākuma patēriņu.