Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

kas nemitīgi veic labumu apmaiņu tirgū. Atsevišķi cilvēki sāk ražot lietas tieši tirgum. Kurpnieks, protams, darina ari sev kādu kurpju pāri, šuvējs šuj apģērbu arī sev, taču lielākā produkcijas daļa ir domāta pārdošanai. Ražo ne jau tāpēc, ka grib darīt kaut ko labu citiem, ražo, lai darītu ko labu sev pašam. Tas notiek ar pircēju palīdzību. Markss šādu sabiedrību dēvē par "preču ražojošu sabiedrību". Prece ir jebkurš derīgs priekš-mets, taču tā ir domāta nevis paša lietošanai, bet gan ražota, lai to lietotu citi. Pārejot uz preču ražošanu, cilvēki producē maiņas vērtību, t. i., nevis pašu, bet svešu lietošanas vērtību. Preci tātad raksturo komplekss ražotāja un patērētāja sabiedriskais savienojums. Ja tirgus kļūst liels, indivīds vairs neražo pēc pasūtījuma, viņš dodas ar savu preču piedāvājumu uz tirgu un gaida pircēju. Ja nu neviens nenāk pirkt, viņš ir saražojis nevērtīgu lietu, kaut arī tai ir lietošanas vērtība.

Šajā labumu ražošanas un lietošanas nošķīrumā, kas rodas, ja netiek garantēta preču pārdošana tirgū, Markss saskatīja tirgus sa-biedrības saimnieciskās svārstības šurp un turp. Ražošana ir orientēta nevis uz patiešām zināmajām sabiedrības vajadzībām, bet gan uz ie-domātajām un vēlamajām vajadzībām. Tātad producēts tiek daudz par daudz. Tirgus sabiedrībā vienmēr pastāv briesmas nenodrošināt Ādama Smita paredzēto līdzsvaru. Kāpēc tas tā ir, var izskaidrot ar "cūkas ciklu": zemnieki audzē cūkas. Ieradušies ar kaušanai no-barotajām cūkām tirgū, viņi varbūt konstatē, ka izaudzējuši pārāk daudz cūku. Lielā piedāvājuma dēļ cenas krīt. Tāpēc zemnieki vairs neaudzē tik daudz cūku. Tātad viņi neražo vairs tik daudz. Viņi piedāvā pārāk maz. Cenas kāpj, viņi ražo vairāk un atkal saražo par daudz. Varbūt kāds rīkojas pretēji šim ciklam. Viņš ražo daudz tad, kad citi ražo maz, un otrādi. Tūdaļ pat citi rīkojas pēc viņa parauga, un mēs atkal atrodamies ciklā. Bet kas notiek, ja kāds ražotājs konstatē, cik daudz viņam patiešām jāražo? Viņš ir pakļauts kārdinājumam un ražo vairāk, un atkal līdzsvars ir zudis.

Markss nerunāja par cūkas ciklu, taču viņš izskaidroja šāda veida fenomenu. Tā kā preču ražotāji ražo nevis tāpēc, lai apmierinātu savu kaimiņu vajadzības, bet gan tāpēc, lai apmierinātu savu vajadzību pēc peļņas, viņi visi pārvērtē sabiedrības vajadzības un vienmēr ražo par daudz. Tāpēc Markss domāja, ka saprātīgi organizētā sabiedrībā vispirms būtu jāzina vajadzības un tikai tad jāražo, turpretim kapitā-lismā vispirms tiek producēts un tikai tirgū noskaidrojas, vai tas viss ir vajadzīgs vai lieks.

Ja palūkojamies, kā mēs, patērētāji, patlaban tiekam applūdināti ar reklāmām, prospektiem, īpašiem piedāvājumiem u. tml., tad tikai naivs muļķis var domāt, ka tas viss notiek mūsu labad. Ražotāji grib pārdot savu produkciju un pārspēt savus konkurentus. Aiz visiem glaimojošajiem izteikumiem slēpjas vistīrākais savtīgums. Pircējs pārdevējam patiesībā ir tikai līdzeklis, lai tiktu pie naudas.

Markss šajā atsvešinātībā starp cilvēkiem saskatīja buržuāziskā ražošanas veida galveno ļaunumu. Viņš sapņoja par sabiedrību, kurā apvienojušies brīvi cilvēki. Tāpēc apgaismības ideālus, kas 1789. gada Franču revolūcijas laikā izpaudās prasībā "Brīvība, vienlīdzība, brālība", viņš vēlējās īstenot sabiedrībā ar citu īpašuma attiecību kārtību, proti, sociālistiskā sabiedrībā: par sabiedrības pamatu ir jābūt nevis at-sevišķam indivīdam ar savu īpašumu - kā to domāja Loks - un indi-viduālu plānošanu un saimniekošanu, bet gan kopīpašumam, izņemot personisko mantu, turklāt indivīdam viss savs darbaspēks jānodod kopības rīcībā un no kopības arī jāsaņem pienācīgā daļa no saražotā.

Iepriekš teiktais, protams, nozīmē, ka saimniecību ir jāvada no kādas centrālās instances. Markss izveidoja sabiedrības modeli, kas balstījās uz organizācijas principiem, kuri bija pilnīgi atšķirīgi no Ādama Smita uzskatiem. Sociālistiskās valsts sistēmai bija jānodrošina, lai visi cilvēki vienādi spētu pašrealizēties un izmantot materiālos labumus. Šādas valsts priekšnoteikums bija pilnīgi altruistiski valsts pilsoņi. Taču jau Platons bija konstatējis, ka uz šāda pamata nevajadzētu neko būvēt. Tāpēc viņš izdomāja likumu un kontroles sistēmu, lai novērstu to, ka varu savās rokās saņem nepiemēroti cilvēki. Tieši šī svarīgā atziņa komunismā netika ņemta vērā. Tāpēc 20. gadsimta komunistiskajā valstīs varas pārstāvji varēja kļūt par diktatoriem un apspiest pilsoņus. Viņi izlikās par filosofijas karaļiem un prasīja pakļauties viņu gribai, argumentējot, ka pilsoņi paši to vēloties, ka tā esot tautas griba.

Ja palūkojamies uz Eiropas vēsturi, sākot ar 19. gadsimta pirmo pusi, proti, ar laikposmu, kad sākās un attīstījās Ādama Smita aprakstītais buržuāziski kapitālistiskais ražošanas veids, tad rodas

iespaids, ka šī vēsture tikai daļēji ir progresa vēsture, lielākoties tā ir piedzīvojusi daudzas sociālpolitiskas katastrofas.

Pēc Napoleona kariem valdīja politiska apspiestība, jo valdnieki mēģināja anulēt Franču revolūcijas - pirmās buržuāziskās revolūcijas rezultātus un atjaunot savu iepriekšējo varu. Vienlaikus sākās strād-nieku pagrimšana nabadzībā, jo pretrunā ar Ādama Smita līdzsvara teoriju vairākās paaudzēs darbaspēka piedāvājums pārsniedza tā pieprasījumu.

Buržuāziskā sabiedrība 19. gadsimtā, no vienas puses, masveidīgās ražošanas rezultātā radīja milzīgu daudzumu preču un līdz ar to milzīgas bagātības, bet, no otras puses, palielinājās nabadzība, Tieši tāpēc Markss varēja totāli kritizēt buržuāzisko sabiedrību un izveidot tās pretmeta modeli.

Cīņa par pareizo valsts un saimniecības formu tika īstenota gan teorijas jomā, gan praktiski. Pats Markss propagandēja šķiru cīņu: viņa izpratnē kapitāla īpašnieka realizētā strādnieku ekspluatācija bija mantīgo cīņa pret nemantīgajiem. Tā tas noticis, līdzko radies īpašums. Tāpēc Markss varēja teikt, ka visa vēsture ir šķiru cīņas vēsture, un aicināja proletariātu atbildēt uz šo cīņu, organizēt apvērsumu un pēc veiksmīgas revolūcijas nodibināt proletariāta diktatūru, lai pāraudzi-nātu pārējos pilsoņus par sociāli domājošiem altruistiem. Pēc šīs dikatūras fāzes būtu jāiestājas labu cilvēku brīvai sabiedrībai. Tā būtu komunistiska sabiedrība, t. i., indivīda darbības priekšnoteikums būtu rīcība kopības labad, gluži tāpat kā Platons to bija iedomājies savā vislabākajā valstī.

Komunisti ari rīkojās atbilstoši Marksa mācībai un pēc komu-nistiskās revolūcijas nodibināja diktatūru, taču tā bija nevis proletariāta diktatūra, bet gan diktatūra pār proletariātu. 1989. gadā, kad sabruka Eiropas komunistiskās valstis, tajās joprojām vēl nebija beigusies diktatūras fāze.

Un ko darīja buržuāziskajā nometnē? Gadsimta otrajā pusē strādnieku stāvoklis uzlabojās, jo industrializācijas process ne tikai iznīcināja vecās amatnieku profesijas, bet ari radīja jaunas profesijas. Radās jauni produkti, kuru ražošanai bija vajadzīgs cilvēku darbs.

Ar likumu, piemēram, ar likumu par bērnu darba aizliegšanu, valstis uzlaboja strādnieku stāvokli, t. i., pārlieku vienkāršā Ādama Smita ideja par pašregulēšanos pārtapa sociālajā nodrošināšanā: radās sociālā valsts.

Pēc Ādama Smita un Karla Marksa ekonomiskajām teorijām - it kā abu pretējo ideju pastarpinājums - parādījās trešā teorija, jaukto ekonomisko formu teorija. Tās radītājs bija anglis Džons Keinss. Tā kā viņš atzina Marksa iebildes pret tirgu (cūkas cikls!), viņš secināja, ka valstij aktīvi jāiejaucas tirgū, proti, tai jāiejaucas anticikliski. Ja saimniecībā viss ir labi, valsts atturas, ja klājas slikti, piemēram, valda bezdarbs, tad valstij jānodrošina darbs. Bezdarbnieki, kuri iegūst darbu un saņem naudu, izdod naudu savas dzīves uzturēšanai un līdz ar to atdzīvina saimniecību. Turklāt interesanti ir tas, ka valsts samaksā par darbu ar naudu, kuras tai nemaz nav, jo tā tiks iegūta tikai pēc tam ar nodokļu palīdzību. Taču šā modeļa robeža ir tāda, ka valsts nevar taisīt pārāk lielus parādus, vienīgi tik lielus, cik paredzamā nākotnē ar gaidāmajiem ieņēmumiem tā var atmaksāt.