Robins Šarma - Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Vai nevari man to piedāvāt ātrāk īstenojamā variantā, Džūljen?»

«Ko tu ar to domā?» Džūljens klusi pavaicāja, ar saulē iedegušajiem pirkstiem glāstot no lieliska auduma darinātā apmetņa malu.

«Viss, ko tu man stāsti, man šķiet ārkārtīgi interesants. Bet man pietrūkst pacietības. Vai nevari izstāstīt man kādus paņēmienus vai tehnikas, ko es, lai kontrolētu savu prātu, varētu izmantot tūlīt un tagad, šajā dzīvojamajā istabā?»

«Ātrie varianti te ir bezspēcīgi. Jebkuras iekšējas pārmaiņas īstenošanai nepieciešams laiks un zināma piepūle. Personības izmaiņu avots ir neatlaidība. Es nesaku, ka radikālu pārmaiņu ieviešanai tavā dzīvē būs nepieciešami gadi. Ja tu zināšanas, ko tev tagad nododu, katru dienu liksi lietā, tad jau pēc mēneša pamanīsi pārsteidzošu rezultātu. Tu iegūsi pieeju savu spēju un iespēju visaugstākajām dimensijām un ietieksies sfērās, kas robežojas ar brīnumaino. Bet, lai šo mērķi sasniegtu, tev nevajadzētu tiekties uz rezultātu. Tā vietā vajadzētu izbaudīt pašpilnveides un personiskās izaugsmes procesu. Vai tā nav likteņa ironija jo mazāk tu sevi noskaņo rezultātam, jo ātrāk tas īstenojas!»

«Kā tas var būt!?»

«Tas ir tāpat kā klasiskajā stāstā par jaunekli, kurš devās projām no mājām, lai mācītos pie kāda no Lielajiem Skolotājiem. Kad viņš sastapa veco un gudro Skolotāju, viņš tam vaicāja: «Cik ilgs laiks paies, līdz es kļūšu tikpat gudrs kā tu?»

Atbilde sekoja nekavējoties. «Pieci gadi.»

«Tas ir ļoti ilgs laiks,» jauneklis atbildēja. «Kā būtu, ja es mācītos divreiz uzcītīgāk?»

«Tādā gadījumā paietu desmit gadi,» atbildēja Skolotājs.

«Veseli desmit gadi? Tas ir pārāk ilgs laiks. Un kā būtu, ja es mācītos caurām dienām un naktīm?»

«Piecpadsmit gadi,» skanēja atbilde.

«Es nesaprotu,» jauneklis sacīja. «Ikreiz, kad es apņemos mērķa sasniegšanā ieguldīt vairāk enerģijas, tu man apgalvo, ka tas aizņems vairāk laika. Kāpēc tā?»

«Atbilde ir pavisam vienkārša. Kad viena no acīm ir vērsta uz mērķi, paša darba paveikšanai tev atliek tikai vairs otra.»

«Trāpīts tieši desmitniekā, mans padomdevēj,» es augstsirdīgi piekāpos. «Izklausās tieši pēc mana dzīvesstāsta.»

«Esi pacietīgs un dzīvo ar domu, ka viss, pēc kā tu alksti, noteikti piepildīsies, ja vien tu tam gatavosies un to gaidīsi.»

«Bet man, Džūljen, nekad mūžā nekas nav iekritis klēpī tāpat vien. Viss, ko esmu ieguvis, panākts neatlaidīgā darbā.»

«Kas gan ir veiksme, mans draugs?» Džūljens pacietīgi atbildēja. «Tā nav nekas vairāk, kā vien gatavības un izdevības apvienojums.»

Tad Džūljens klusi piebilda: «Pirms pāriet pie detalizēta Sivanas Lielo Skolotāju seno zināšanu izklāsta, man tev jāizstāsta vēl pāris nozīmīgu šīs mācības principu būtība. Vispirms vienmēr paturi prātā, ka prāta meistarības pamatā ir prasme koncentrēties.»

«Patiešām?»

«Jā gan. Arī mani šī doma pārsteidza. Bet tā tas patiešām ir. Tu jau esi uzzinājis, ka prāts patiešām spēj paveikt apbrīnojamas lietas. Jau fakts vien, ka tevī rodas kāda vēlme vai sapnis, nozīmē to, ka tev jau ir atbilstošas iespējas to īstenot. Tāda ir viena no universālajām patiesībām, kas zināmas Sivanas Lielajiem Skolotājiem.

Tomēr, lai prātu atbrīvotu, tev vispirms jāiemācās pakļaut to savai gribai un koncentrēties tikai konkrētā brīdī veicamajam darbam. Brīdī, kad tu koncentrējies tam, lai fokusētu prātu viena noteikta mērķa īstenošanai, dzīve tev sniegs neparastas dāvanas.»

«Kāpēc iemācīties koncentrēt prātu uz vienu konkrētu mērķi ir tik ļoti svarīgi?»

«Lai atbildētu uz tavu jautājumu, uzdošu tev kādu mīklu. Pieņemsim, ka pašā ziemas spelgonī esi apmaldījies dziļā mežā. Tu izmisīgi vēlies nenosalt. Bet tavā mugursomā nav nekā cita kā vien vēstule, ko atsūtījis tavs labākais draugs, konserva kārba ar tunča zivs gabaliņiem un neliels palielināmais stikls, kuru tu nēsā līdzi, jo jūtami pasliktinājusies tava redze. Laimīgā kārtā tev izdevies salasīt dažus sausus žagarus iekuram, bet tev, diemžēl, nav līdzi sērkociņu. Kā tu iekursi uguni?»

Apžēliņ! Džūljens atkal bija guvis virsroku. Man nebija ne jausmas, kāda varētu būt pareizā atbilde.

«Es padodos.»

«Tas ir ļoti vienkārši. Ieliec starp sausajiem žagariem vēstuli un novieto virs tās palielināmo stiklu. Saules stari tiks fokusēti tā, ka papīrs dažu sekunžu laikā uzliesmos.»

«Un kādam nolūkam tad nepieciešama konservu kārba ar tunci?»

«Ak tā? To pievienoju tāpēc, lai novērstu tavu uzmanību no acīmredzamā atminējuma,» Džūljens atbildot pasmaidīja. «Bet piemērā ietvertā būtība ir šāda: ar vēstules novietošanu uz sausajiem zariem vien ir par maz. Bet brīdī, kad virs tā tiek novietots palielināmais stikls, ar kura palīdzību izkliedētie saules stari tiek fokusēti uz papīra, tas uzliesmo. Ar prātu viss notiek analoģiski. Kad tā neizmērojamais spēks tiek koncentrēts uz konkrētu un jēgpilnu mērķi, tas tavu personisko potenciālu uzpūš pilnās liesmās, radot fantastisku rezultātu.»

«Kādu tieši?» es vēlējos konkretizēt.

«Uz šo jautājumu atbildēt spēj tikai tu pats. Kas ir tas, pēc kā tu tiecies? Vai tu vēlies būt labāks tēvs saviem bērniem un dzīvot līdzsvarotāku dzīvi, kas sniegtu tev vairāk gandarījuma? Vai arī tu alksti gūt garīgu piepildījumu? Vai varbūt tavai dzīvei pietrūkst līksmības un azartiska avantūrisma? Tev vajadzētu par to padomāt.»

«Kā būtu ar mūžīgu laimi?»

«Nu jā. Visu vai neko,» viņš iesmējās. «Neiesi jau apmierināties ar mazumiņu. Nu ko, vari iegūt arī to.»

«Kādā veidā?»

«Sivanas Lielajiem skolotājiem jau piectūkstoš gadus zināms laimes noslēpums. Veiksmīgi, ka viņi to uzticēja arī man. Vai tu gribi to dzirdēt?»

Nē, es domāju, ka tagad laiks pārtraukumam, iešu Izlīmēt garāžā tapetes.»

«Kā?»

«Protams, ka es gribu dzirdēt mūžīgās laimes noslēpumu. Vai tad tieši pēc tā galu galā netiecas ikviens no mums?»

«Tas tiesa. Paklau … vai drīkstu palūgt vēl vienu tasi tējas?»

«Beidz nu runāt aplinkus. Ķeries pie lietas.»

«Nu labi. Laimes noslēpums ir pavisam vienkāršs: noskaidro, ko tu patiešām vēlies darīt, un tad novirzi visu savu enerģiju tieši uz to. Ja papētīsi pasaulē vislaimīgāko, visveselīgāko un visgandarltāko cilvēku dzīvi, redzēsi, ka ikviens no tiem ir atradis savas dzīves aizraušanos un tad visu savu laiku veltījis tās īstenošanai. Šāds dzīves aicinājums gandrīz vienmēr kaut kādā veidā dara labu arī citiem cilvēkiem. Tiklīdz tu savu garīgo spēku un enerģiju koncentrē uz to, kas tev patīk, tavā dzīvē ienāk pārpilnība, un visas tavas vēlmes īstenojas viegli un eleganti.»

«Tātad vajag tikai vienkārši izdomāt, kas tev patīk, un tad to darīt?»

«Ja vien tavs nodoms ir atzīstams,» Džūljens piemetināja.

«Kas ar to domāts «atzīstams»?»

«Kā jau es teicu, Džon, tavam nodomam ir jābūt tādam, kurš tā vai citādi spēj pilnveidot citu cilvēku dzīvi vai ari tai kalpot. Viktors Frenkls to izteicis daudz precīzākier vārdiem, nekā to spēju es: «Veiksmi, tāpat kā laimi, nav iespējams izvirzīt par pašmērķi. Uz to var tikai tiekties. Un tas ir tikai kā cilvēka neapzināta tiekšanās uz tādu mērķi, kas lielāks par pašu.» Tiklīdz būsi noskaidrojis, kas tev dzīvē darāms, tava pasaule iegūs jaunu dzīvību, Ik rītu tu pamodīsies, milzīgas enerģijas un entuziasma pārpilns. Visas tavas domas būs koncentrētas uz vienu: konkrētu mērķi. Tev neatliks laika nevajadzīgām lietām. Tāpēc nevajadzētu savu garīgo spēku tērēt maznozīmīgām domām. Tevī automātiski izzudīs paradums domāt par rūpēm un raizēm, un līdz ar to tavs prāts sāks darboties daudz efektīvāk un produktīvāk. Lūk, kas ir interesanti tevi pārņems iekšējas harmonijas sajūta. Tu jutīsies tā, it kā kāds tev palīdzētu realizēt tavu misiju dzīvē. Tā ir brīnišķīga : sajūta. Es to ļoti mīlu,» Džūljens līksmi piebilda.