Robins Šarma - Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

«Zini, Džon, visu šo laiku, kopš esmu advokāts, man likās, ka es daudz ko zinu. Es gadiem ilgi izglītojos vislabākajās skolās, izlasīju visas likumu grāmatas, kādām vien izdevās piekļūt, un strādāju kopā ar vislieliskākajiem juristiem. Protams, ka jurisprudencē es izrādījos uzvarētājs. Bet dzīvē, kā es tagad saprotu, izrādījos zaudētājs. Es tik ļoti džinos pēc dzīves lielajām baudām, ka nepaguvu pievērst uzmanību mazajām. Es nekad mūžā neizlasīju nevienu no tām patiesi lieliskajām grāmatām, ko man ieteica tēvs. Es neesmu ieguvis nevienu augsti vērtējamu draudzību. Es nekad neesmu mācījies novērtēt labu mūziku. To visu apzinoties, man patiešām liekas, ka man ir ārkārtīgi paveicies. Piedzīvotā sirdslēkme bija manas dzīves pagrieziena punkts, mans modinātājzvans. Vari man ticēt vai ne, bet tas sniedza man otru izdevību sākt dzīvot garīgi bagātinātāku dzīvi. Es, tāpat kā Malika Čanda, šajā sāpīgajā pieredzē saskatīju jaunu iespēju aizmetni. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka man pietika drosmes to pasaudzēt.»

Pārliecinājos pats savām acīm, ka Džūljens, ārēji kļūstot daudz jauneklīgāks, bija tapis daudz gudrāks arī iekšēji. Man kļuva skaidrs, ka šis vakars bija kas vairāk nekā tikai aizraujošas saruna ar senu draugu. Es sapratu, ka šis vakars varēja kļūt arī par manas dzīves pagrieziena punktu, dodot iespēju sākt visu no sākuma. Sāku prātā apcerēt visu to, ko savā dzīvē biju darījis nepareizi. Jā, man bija liela ģimene un stabils darbs prestižā advokātu birojā. Un tomēr dažbrīd prātā ienāca doma, ka dzīve taču varētu sniegt ko vairāk. Man vajadzēja aizpildīt to tukšumu, kas jau sāka pārņemt manu ikdienas dzīvi.

Kad biju vēl bērns, man bija tik lieli sapņi, nereti iztēlojos sevi kā slavenu sportistu vai veiksmīgu biznesmeni. Es patiešām domāju, ka varēšu dzīvē darīt to, ko gribu; varēšu kļūt par to, ko vēlos, ka man arī piederēs viss ilgotais. Atcerējos arī to, kā toreiz, jauns zēns būdams, jutos, izaugot saules apspīdētajā Rietumu krastā. Jautrību sagādāja pavisam vienkāršas lietas lieliska pēcpusdiena, kas tika pavadīta, lecot no klintīm ūdenī vai arī traucoties cauri mežam ar divriteni. Mani caurstrāvoja zinātkāre. Man patika piedzīvojumi. Un nākotnei, likās, nebija nekādu robežu. Es pavisam godīgi atzīstos, ka jau veselus piecpadsmit gadus vairs nekad neesmu izjutis nedz tādu brīvestību, nedz arī prieku. Kāpēc tā bija noticis?

Varbūt es pazaudēju savus sapņus un ideālus tobrīd, kad kļuvu pieaudzis un sāku dzīvi uztvert no pieauguš cilvēka skatu punkta? Bet iespējams, es tos pazaudēju tad, kad sāku studēt jurisprudenci universitātē un apguvu prasmi sarunāties ar cilvēkiem tā, kā mēdz runāt profesionāli advokāti. Jebkurā gadījumā vakars, ko pavadīju kopā ar Džūljenu, kurš, malkojot aukstu tēju, atvēra man savu sirdi, rosināja mani pieņemt lēmumu tērēt tik daudz laika nevis tam, lai nopelnītu iztiku, bet gan, lai radikāli pārveidotu savu dzīvi.

«Šķiet, ka esmu licis tev aizdomāties pašam par savu dzīvi,» Džūljens piebilda. «Pārmaiņas pēc sāc domāt par saviem sapņiem, par tiem, ko loloji, kad biji vēl bērns. Jonass Salks šo domu vislabāk izteicis šādi: «Man ir bijuši gan sapņi, gan murgi. Murgus esmu pārvarējis, pateicoties saviem sapņiem.» Džon, notrauc no saviem sapņiem nost putekļus. Sāc atkal cienīt dzīvi ar visu to, kas tajā neparasts un apbrīnojams. Sāc kontrolēt savu prātu, lai iespētu mainīt savu dzīvi. Tiklīdz tu to izdarīsi, tavā labā sāks darboties Visuma spēki, nesot tavā dzīvē brīnumainas pārvērtības.»

Džūljens no sava apmetņa dziļumiem izvilka nelielu, apmēram vizītkartes lieluma kartīti. Tās malas bija apspurušas, acīmredzot, daudzu mēnešu nepārtrauktas lietošanas rezultāts.

«Kādu dienu, kad mēs ar jogu Ramanu pastaigājāmies pa klusu kalnu taku, es pavaicāju, kurš ir viņa mīļākais filozofs. Jogs atbildēja, ka viņa uzskatus ietekmējuši daudzi filozofi un ka ir grūti to vidū izcelt vienu kā īpašu iedvesmas avotu. Tomēr bija kāds citāts, kuru viņš bija ieslēdzis dziļi sirdī. Šajā citātā bija ietvertas visas tās vērtības, kuras dzīves klusās apceres laikā viņam bija kļuvušas īpaši nozīmīgas. Tai krāšņajā vietā, kura atradās pašā nekurienes vidū, Lielais Sivanas Skolotājs to man parādīja. Arī es iekļāvu šos vārdus dziļi sirdī. Šie vārdi katru dienu man atgādina visu to, kas mēs esam, kā arī visu to, kas mēs varētu būt. Tie ir lielā indiešu filozofa Patanjali vārdi. To atkārtošana skaļā balsī ik rītu, pirms nosēdos kādā klusākā stūrītī, lai meditētu, ir ārkārtīgi spēcīgi ietekmējuši manu dzīvi. Iegaumē, Džon, ka arī vārdiem piemīt ļoti liels spēks.»

Džūljens man šo kartīti parādīja. Lūk, kas tajā bija ukstīts:

Kad tevi iedvesmo kāds liels mērķis vai kāds neparasts projekts, visas tavas domas pēkšņi atraisās; tavs prāts vairs nepazīst robežu; tava apziņa paplašinās visos virzienos, un tu atrodies jaunā, lielā un brīnišķā pasaulē. Snaudošie spēki, spējas un talanti atdzīvojas, un tu atklāj, ka esi kļuvis daudz varenāks, nekā jebkad esi uzdrīkstējies pat sapņot.

Tieši tobrīd es apjautu saistību starp fizisko vitalitāti un prāta skaidrību. Džūljens bija lieliskā fiziskā formā un izskatījās daudzkārt jaunāks nekā tad, kad mēs abi tikāmies pirmo reizi. No viņa starot staroja dzīvesprieks, un, likās, ka viņa enerģija, entuziasms un optimisms nepazīst robežu. Varēja redzēt, ka viņš daudzējādā ziņā bija izmainījis savu iepriekšējo dzīvesveidu, bet bija pilnīgi skaidrs, ka šo lielisko pārmaiņu pamatā bija prāta treniņš. Ārējās veiksmes pamatā vienmēr ir iekšēja sakārtotība, un, mainot savas domas, Džūljens Mentls bija izmainījis visu savu dzīvi.

«Bet kā tieši man izveidot sevī šādu pozitīvu, rāma miera un iedvesmas pilnu attieksmi pret dzīves norisēm, Džūljen? Pēc visiem šiem rutīnā pavadītajiem gadiem mani garīgie muskuļi liekas mazliet atslābuši. Ja es tā padomāju, es gandrīz nemaz nespēju kontrolēt savas domas, kas klejo mana prāta dārzā,» es nelaimīgs sacīju.

«Prāts ir lielisks kalpotājs, bet briesmīgs izrīkotājs. Ja tu raugies uz lietām negatīvi, tas noticis tāpēc, ka neesi rūpējies par savu prātu, neesi atradis laiku, lai mācītu tam saskatīt labo. Vinstons Čērčils reiz teicis: «Patiesa lieluma cena ir atbildība par katru savu domu.» Tikai tad tevī sāks darboties tas vibrējošais prāta uzstādījums, kuru vēlies sev iemantot. Ņem vērā, ka prāts ir tieši tāds pats kā visi pārējie muskuļi tavā organismā. Trenē to vai arī tas atrofēsies.»

«Vai gribi teikt, ka, netrenējot prātu, tas novājinās?»

«Jā. Paraudzīsimies uz to no šāda viedokļa. Ja gribi nostiprināt rokas muskuļus, tev tie jātrenē. Ja gribi attīstīt kāju muskuļus, arī tos nepieciešams nodarbināt. Līdzīgā veidā, ja tikai tu patiesi vēlēsies īstenot savā dzīvē lieliskas pārmaiņas, tev līdzēs tavs prāts. Tiklīdz būsi uzzinājis, ka to efektīvi nodarbināt, tas piesaistīs tavai dzīvei to, pēc kā tu tiecies. Ja tu par to pienācīgi parūpēsies, tas tev nodrošinās ideālu veselību. Un, ja vien vēlēsies, tas atgriezīsies savā dabiskajā miera un rimta klusuma Māvoklī. Sivanas Lielajiem Skolotājiem bija kāds ļoti iemīļots teiciens: «Tavas dzīves ierobežojumi ir tikai un vienīgi paša radīti.»

«Nedomāju, ka es to pilnībā izpratu, Džūljen.»

«Apskaidrotajiem domātājiem zināms, ka visu apkārtējo pasauli veido to domas, un ka arī par savas dzīves kvalitāti cilvēkam jāpateicas tikai savu domu bagātībai. Ja vēlies padarīt savu dzīvi harmonisku un jēgpilnu, tev jādomā rimtākas un jēgpilnākas domas.»