Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

— Fa, Bi, vajag aizpeldēt pa fārvateru līdz jūrai.

— Un tad?

— Varbūt tur ir kāds kuģis vai laiva. Varbūt akvalangists. At- peldiet atpakaļ un pasakiet.

Uz brīdi iestājās klusums, un Fa nosvilpoja:

— Labi. Tur ir akvalangists, viņš peld mums pretī. Ko es daru?

— Tu viņu nosit.

— O nē, — Fa sacīja. — Es viņu nositu, viņš nogrimst un mirst. O nē.

— Tu viņu nenosit, viņš nogalina mūs.

Klusums, un Bi svilpoja:

— Es ar zobiem pārkožu viņa cauruli, viņš paceļas virs ūdens, es no muguras iebelžu viņam un uzmetu viņu uz klints.

Apbrīnojama atteikšanās no vardarbības: viņa padarīs preti­nieku cīņas nespējīgu, taču izglābs tam dzīvību.

— Labi, — Sevilja sacīja.

Delfīni ienira, un viņš iztēlojās, kā tie abi slīd melnajā ūdenī, kra-kra-kra priekšā krakšķot sonaram, kas uzzīmēja visus šķēr­šļus ceļā tik skaidri, it kā viņi tos patiešām redzētu, divi gareni, slaidi silueti, vingru un spēcīgu .astes kustību dzīti, ar apbrīno­jami niecīgu piepūli traucas kā bultas bez trokšņa, un aiz viņiem nepaliek ne vērpatas, ne vagas, jo viņi ir tikpat plūstoši kā ūdens, kurā viņi ienirst, to nesakuļot, ūdens un viņu ķermenis ir vienots veselums, viņu svars vien šai ātrumā kļūst par briesmīgu ieroci, zem elastīgā ādas apvalka simt sešdesmit līdz divsimt kilogramu muskuļu, ko pārvalda tikpat viltīgas un attapīgas smadzenes kā cilvēkam, taču labsirdības kontrolētas smadzenes.

Pēc dažām sekundēm Sevilja atkal juta zem rokas viņu ādu. Fa svilpoja.

— Tāda pati laiva kā tava. No gumijas. Tikai lielāka.

— Vai laiva peld?

— Nē. Noenkurota. Pie ieejas.

Tātad uzglūn, gaida viņus, aizšķērsojot ceļu. B vīri droši vien nopratuši pēc tā, ko noklausījās, un pēkšņā klusuma vēlāk, ka viņi gatavojas bēgt.

Sevilja pārdomāja, pie viņa vaiga piekļāvās Arletas lupas, Pīters domā, ka vajag tuvoties un uzbrukt, sviežot granātas, Se­vilja sataustīja Arletas ausi, nē, pasaki viņam, ka nē, lai mestu granātas, vajag redzēt, ja iznāks tuvcīņa, būs kritušie abās pusēs, arī mūsu, viņš apklusa, laiks aizritēja, pa delnām viņam tecēja sviedri.

— Ko man darīt? — Fa jautāja.

— Kā laiva noenkurota?

— Ar virvi. Un kaut kas ir tās galā.

— Ar virvi? Vai tu esi pārliecināts? Virve, nevis ķēde?

— Jā.

Sevilja izslējās.

— Tu ienirsti. Tu pārkod virvi ar zobiem uņ viegli viegli pa- grūd laivu.

— Uz kuru pusi?

— Pa labi. Tur ir straume. Vajag to atrast.

— Bi atradīs, — sacīja Bi.

Delfīni pazuda, vaigam atkal piekļāvās Arletas mute, viņi jutīs, ka laiva kustas, Sevilja pārlaida roku pār Arletas seju, pacēla matu cirtu, atrada ausi un vienā elpas vilcienā nočukstēja: nē, nakts ir tumša, nav neviena orientiera, viņš iegremdēja labo roku ūdenī un domāja: viņi manīs gan, tikai par vēlu, kad būs uzsēdu- šies uz akmeņiem, zaudējuši koordinātes un, cerams, dabūjuši kādu sūci.

Viņš noliecās pa kreisi un taustījās ar kreiso roku, līdz sataus­tīja Pītera roku, viņš juta, ka Pīters pieliecas, Pīter, ja Fa un Bi tas izdosies, tad, izbraucis no fārvatera, airējiet apmēram stundu, turoties pa kreisi, pēc tam uz minūtēm piecām iedarbiniet motoru, izslēdziet un ieklausieties, tad atkal iedarbiniet, un tā joprojām, iestājās klusums, Pīters to pārtrauca, jautādams, ja viņi būs no­vākti no ceļa, kāpēc to neizmantot un nebraukt ar pilnu ātrumu? nē, Sevilja enerģiski iebilda, kaut kur noteikti gaida viņu galve­nais kuģis, viņi to pa radio brīdinās, sonars uztvers jūsu motora troksni, un pēc minūtes viņi būs klāt, kā jums zināms, šai ap­kaimē zvejnieku laivas naktī nav manāmas.

— Pa, kur ir tava roka? — Bi svilpoja.

Sevilja iegremdēja roku ūdenī, un Bi lika tai sevi glāstīt, pirms ierunājās.

— Tas ir jocīgi, — Bi sacīja. — Laiva peld, viņi neko ne­mana.

— Vai viņi sarunājas?

— Nē, — Fa atbildēja. — Viņi nerunā. Laiva peld. Viņi ne­runā.

Bi ieklukstējās, Sevilja noliecās pa kreisi, Pīter, viņš vienā elpas vilcienā čukstēja, uz redzēšanos, un pēkšņi no vienas laivas uz otru tumsā un klusumā četras rokas taustoties meklēja cita citu un uz vairākām sekundēm sakļāvās ciešā spiedienā, Sevilja norija siekalas, sirds viņam strauji pukstēja, savādi, šie mirkļi bija tik piesātināti, ka izgaisa neaizritējuši, šīs dažas sekundes jau bija pagātne, uz kuru varēja tikai atskatīties.

— Airējiet, Pīt, — Sevilja čukstēja.

Viņš dzirdēja, ka Pīters atkāpjas, lai ķertos pie airiem.

Bi svilpoja:

— Es viņam palīdzēšu.

Sevilja apsēdās un sāka lēnām irties uz priekšu, bet jau pēc brīža viņš ievilka airus: Fa no aizmugures stūma laivu. Viņš uz­svilpa: ne tik ātri, Fa. Sevilja paņēma vienu airi un sniedza Arle­tai, sacīdams: uzmani, lai neuzgrūžamies klintīm tavā pusē, es uzmanīšu savu pusi. Bet Fa stūma laivu tik pareizi, pats koriģē­dams virzienu, it kā viņš visu skaidri redzētu.

Izbraucot no fārvatera atklātā jūrā, Sevilja juta spirgtu dien­vidvēja brāzmu iesitamies sejā, gumijas laiva sāka lēkāt pa viļ­ņiem, viņš airēja ar kreiso airi, kamēr izlīdzināja kursu un kom­pasa adata nostājās pret dienvidiem, tad uzsvilpa: Fa, vai tu vari ievērot dienvidu virzienu, bet protams, Fa atbildēja, pasauc Bi, es jau esmu šeit, Bi sacīja, gumijas laiva sāka peldēt ātrāk, laikam arī Bi to stūma, Sevilja nolika Arletas airi laivas dibenā, taču savu paturēja blakus, viņš juta uz rokas uzgulstamies Arletas augumu, plecam piekļaujamies galvu, pie sejas pieskārāmies ma­tus, Bi svilpoja: Pa, kāpēc tu neiedarbini motoru? viņš noliecās, bet neredzēja neko, pat neko nedzirdēja, tik klusu peldēja abi del­fīni, laikam jau stumjot laivu katrs no savas puses tai vietā, kur pakaļējie veltņi savienojās ar gumijas korpusu, viņš svilpodams atbildēja, vēlāk, Bi, mēs vēl esam par tuvu, viņiem ūdenī ir mašī­nas, kas dzird motora troksni, vai tu esi nogurusi?, Bi izgrūda svilpienu, kas atgādināja smieklus, tiem atbalsoja otri smiekli, Fa un Bi sen nebija jutušies tik laimīgi, stumt ūdenī trīssimt kilo­gramu smago laivu ar motoru un cilvēkiem, kas sēdēja laivā, viņiem bija nieks, rotaļa, visskaistākā rotaļa, šis ilgais, neparedzē­tais peldējums naktī atklātā jūrā ar Ma un Pa, delfīni saprata, cik svarīgs ir viņu uzdevums: viņi palīdz labiem dieviem bēgt no ļau­niem dieviem, viss atkal bija skaidrs, Sevilja jautāja, cik ilgi jūs varat stumt laivu?, abi delfīni apmainījās svilpieniem, un Fa at­bildēja, garu gabalu un pusgaru, Sevilja paskatījās uz rokas pulksteņa luminiscējošo ciparnīcu, desmit trīsdesmit piecas, sacī­sim, stundu, jāņem vērā, ka Fa patīk lielīties, tātad pulksten vien­padsmitos trīsdesmit piecās viņš iedarbinās «Merkuriju», tas būs visbīstamākais brīdis, viņš aizsūtīs Fa divas jūdzes uz priekšu, Bi peldēs divas jūdzes iepakaļ, delfīnu sonari uztvers katru aizdo­mīgu kustību ūdenī, vai tā būtu laiva, vai kuģis, pašlaik, aklā tumsā bez trokšņa slīdot pa jūru, viņu laiva bija nenotverama kā zivs, varbūt vienīgi Savienoto Valstu kara flotes sonaru bojas, kas bija tik jutīgas, ka vairāku jūdžu attālumā uztvēra valzivs elpu un tās uzšļāktā ūdens šņākoņu, varētu viņus samanīt, bet katrā ziņā, Sevilja domāja, šis troksnis nav salīdzināms ar del­fīnu elpošanu, viņš noliecās pār laivas malu un iegremdēja roku ūdenī, pirksti juta spēcīgo atplūstošā ūdens pretestību, brīnišķīgi, viņš klusu sacīja, viņi stumj mūs ar vismaz desmit mezglu āt­rumu, Arleta neko neatbildēja, klusums ieilga, pēc viņas auguma trīsām viņš saprata, ka viņa raud, pieplakusi pie viņa krūtīm, viņš uzlika kreiso roku uz Arletas pleca un gaidīja, un pēkšņi viņam ienāca prātā: vakar,'tas bija vakar, kad Goldsteins ieradās salā, cik sen tas likās, bet cik maz laika pagājis kopš tā brīža īstenībā, viena diena, nakts, atkal diena, un otrās nakts vidū viņi bija zau­dējuši visu, viņiem vairs nav «Karibī», nav ostas, nav mājas, nav salas un nav pat dzimtenes, un tik tiešām man tas ir vienalga, šobrīd nav ko žēlot savu personīgo ligzdiņu, ja izcelsies atomkarš, mums nepaliks nekas, pat ne planēta pati, kāda šausmīga bezjē­dzība, kad dzīvnieki kaujas, viņi to dara, lai iegūtu pārtiku vai aizstāvētu savu teritoriju, bet nekad, it nekad v.iņi neiedomātos iznīcināt visu sugu un zemi, pa kuru staigā, Arletas balss iečuk­stēja viņam ausī, mīļais, vai tu domā, ka mums laimēsies?, viņš atbildēja uzmundrinošā balsī, es domāju gan, viņš sēdēja pie stū­res uz piepūšamā sēdekļa, Arleta viņam blakus, viņa acis bija pievērstas kompasam, kreisā roka turēja airi, lai vajadzības gadī­jumā ar pāris vēzieniem izlabotu kursu, bet tas nebija vajadzīgs, kā gan delfīniem izdevās stumt laivu precīzi uz dienvidiem, ne brīdi nenovirzoties no kursa, par spīti vēja brāzmām un bangām, kas tiecās sagriezt laivu sānis, Arleta izslējās, man nav bail mirt, viņa vienā elpas vilcienā izrunāja, man bail, ka mums var neizdoties, mums izdosies, viņš dedzīgi apliecināja, lai gan īste­nībā nebūt nebija par to pārliecināts, izredzes bija diezgan neno­teiktas, viņš nebija tik naivs, lai domātu, ka taisnai lietai katrā ziņā jāuzvar, bet viņš nevarēja atļauties greznību būt pesimis­tam, nebija cita ceļa, vienīgi cerība, viņi nesa patiesību, kas va­rēja aizkavēt pasaules bojāeju, pirms viņiem Fa un Bi aiz tīras cilvēkmīlestības bija, spēkus netaupot, peldējuši divdesmit četras stundas no vietas, lai aiznestu šo patiesību Bobam, bet Bobs no tās atteicās, un šonakt, šai mirklī Kārību jūrā ir pēdējās cilvēka izredzes, Sevilja pēkšņi pārsteigts apjauta, cik tā ir ārkārtīgi aug­sta likme, nekad agrāk viņš to nebija tik skaidri atskārtis, tai pašā brīdī Arleta, it kā sekojusi viņa domu gaitai, balsij iedreboties, iečukstēja viņam ausī, ja mums laimēsies, tad jau, pateicoties mums, zeme, viņa nepabeidza teikumu, Sevilja domās atkārtoja, pateicoties mums, ar šaubām, it kā, būdams cilvēks, pats pret savu gribu būtu bijis līdzvainīgs cilvēka bezprātā un nežēlībā arī tad, kad cīnījās pret to, viņš klausījās, kā ūdens šļakst pret gumi­jas veltņiem, kad laivas priekšgals, viļņa pacelts, iekrīt ieplakā, no trieciena krakšķēja saliekamā dēļu grīda zem kājām, gaiss bija silts un arī Kārību jūra tik silta, ka, iegremdējot plaukstu ūdenī, tā nejuta vēsuma, ap viņiem tumsā pletās jūra, kuras dzīlēs mur- dēja neskaitāmas dzīvības un kura bija pietiekami bagāta zivīm, lai gadu simteņiem ilgi barotu indiāņus un baltos cilvēkus, ja vien baltie nebūtu nosprieduši, ka ērtāk ir iznīcināt indiāņus, no Fa un Bi dzirdēja tikai viņu ritmisko elpošanu, kad, laiku pa lai­kam izslējuši galvu virs ūdens, viņi ievilka nāsīs gaisu, pateico­ties mums, Sevilja pusbalsī ar šaubām atkārtoja, vai — pateico­ties delfīnu cilvēcīgumam?