Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

Sevilja paskatījās uz viņu.

— Kaut arī jums trūkst Fa un Bi liecības, jūs tomēr varat ziņot prezidentam par savām aizdomām, kāda loma uzspiesta del­fīniem.

— Mēs to jau esam darījuši. /

— Un par Fa un Bi nogalināšanu, kas apstiprina jūsu aizdo­mas.

•— Mēs to darīsim. Bet no tā viņam būs maz labuma. Politikā aizdomas nav ierocis. Pašlaik uz prezidentu tiek izdarīts draus­mīgs spiediens. Un viņam nav nekā, lai turētos tam pretī. Viņš nevar balstīties pat uz sabiedrisko domu. Vai jūs zināt pēdējās aptaujas rezultātus?

— Nē.

— Vakar vakara tos paziņoja pa televīziju. Piecdesmit astoņi procenti amerikāņu pieņem domu par kai'u.

— Tas ir baigi.

Edemss atkal greizi pasmaidīja.

— Līķu kandidātu netrūkst.

— Es gribētu jums ko jautāt, — Sevilja sacīja, pētījoši uzlū­kodams viņu ar savām tumšajām acīm. — Vai par to, kas patla­ban gatavojas, visi jūsu ļaudis ir tādās pašās domās kā jūs?

Edemss acīm redzami vilcinājās.

— Nebūt ne. Ir divas tendences, pat visaugstākajā līmeni. Un viena no šīm tendencēm ir labvēlīga B viedoklim.

— Tātad nav izslēgts, ka dažas personas no jūsu vidus nepār­traukti informējušas B par Fa un Bi?

— Diemžēl tas nav izslēgts, — Edemss atbildēja, nodurdams acis.

Pēc brīža viņš pacēla galvu, paskatījās uz ostu un abiem nirē­jiem, kas, pabeiguši darbu, viens pēc otra izkāpa krastā.

— Lai nu kā, tagad tas ir beidzies, — viņš sacīja.

Sevilja paraudzījās viņā. Edemss izskatījās noguris, sarūgti­nāts un tai pašā laikā dīvaini atvieglots. Pasaules miers bija zau­dēts, bet vismaz viņš var tagad noslēgt savu mazo personīgo mieru ar B. Divi delfīni, divi cilvēki, tas nav nekas, niecīgs zaudē­jums nelielā divu resoru strīdā. B uzvarēja, un tagad, pēc B uzva­ras, Edemss vair mierīgi pieslieties vairākuma viedoklim. Aiz savu šefu muguras. Ar pavisam tīru sirdsapziņu.

— Vai man jāizsauc policija? — Sevilja pēc brīža jautāja.

— Nekādā gadījumā! — Edemss steigšus iebilda. — Fa un Bi pazušanai jāpaliek noslēpumam.

Un piebilda:

— Turklāt es jau stājos sakaros ar policiju un paskaidroju nakts apšaudes iemeslu: mēs atklājām Kastro diversantu vienību, kas mēģināja pielavīties Floridas salām, un to iznīcinājām.

Tā kā Sevilja joprojām klusēja, viņš turpināja:

— Acīmredzot tas jūs kavē saņemt apdrošinājuma summu par «Karibī». Bet es domāju, ka mūsu aģentūra atlīdzinās jums visus zaudējumus.

Sevilja paskatījās uz viņu augstprātīgi.

— Es neko neprasu.

— Jūsu parastais donkihotisms, Sevilja.

Un, tā kā Sevilja neatbildēja, Edemss sacīja:

— Es vēl nofotografēšu delfīnu līķus un došos projām. Vai vēlaties paturēt ieročus?

— Pēc jūsu ieskatiem.

— Labi, lai tie vēl pagaidām paliek, kaut gan, manuprāt, jums vairs nekādas briesmas nedraud.

— Vai jūs izbeigsi! salas apsargāšanu no jūras puses?

— Protams. Uzskatu, ka tā vairs nav vajadzīga.

Pēc brīža viņš piebilda:

— Runājot par apbruņojumu, vai zināt, ko es darītu, ja man būtu jūsu sala un jūsu bagātība? Es liktu uzcelt pretatomu pa­tvertni, šepat, klinšu vidū. Lai kas notiktu, jums būtu vislielākās izredzes palikt dzīvam.

Sevilja paskatījās uz viņu: cik cinisks domāšanas veids! Un cik Edemsam tas liekas dabiski! Simts, simtpiecdesmit, divi simti miljonu amerikāņu nobeidzas visdrausmīgākajos apstākļos, bet es — es palieku dzīvs. Jo man ir nauda. Man taču ir tiesības darīt ar savu naudu to, ko es gribu, piemēram, likt to lietā, lai izglābtu savu ādu, kamēr visi citi iet bojā. Un visa Amerika atzīst manu rīcību par pareizu — indivīda tiesību un iniciatīvas brīvības vārdā.

— Varbūt man pievākt līķus? — Edemss iejautājās vienaldzīgā balsī.

Sevilja samirkšķināja acis.

— Nē.

— Ko jūs domājat ar viņiem darīt? Iesviest jūrā?

— Nē.

— Kāpēc ne?

— Haizivju dēļ. Man nepatiktu, ja haizivis viņus aprītu.

Viņš piemetināja:

— Apliešu ar benzīnu un sadedzināšu.

— Kā budistu mūkus, — Edemss pasmīnēdams sacīja.

Sevilja novērsās.

— Lūdzu, piedodiet, — Edemss teica. — Es aizmirsu, ka jūs bijāt ļoti pieķēries šiem dzīvniekiem.

No atlikušajām pagalēm, kas vēl bija zālē pie kamīna (it visu, pat malku, vajadzēja vest no kontinenta), Pīters sakrāva sārtu pašā salas galā tā, lai dūmus nenestu uz mājas pusi, tai saliņas malā neviens nekad nerādījās, jo tur bija tikai kaili, šķautnaini akmens bluķi un zemūdens klintis, kur vētras laikā nemitīgi mutu­ļoja straume, piedzenot plaisas un iedobes pilnas ar baltu, netīru putu murskuļiem, kas atgādināja neapstrādātas kokvilnas skum- šķus, vajadzēja vairākas reizes stumt dzelzs ķerru turp un atpa­kaļ, lai atvestu abu delfīnu atliekas un, rīkojoties ar lāpstu, no­liktu tās uz pagalēm, kur pēc tam Sevilja, bāls, sakniebtām lūpām, izlēja divas kannas benzīna, tad, turēdams izstieptā rokā garu, aizdedzinātu egles zaru, pielaida uguni pagalēm sārta apakšā un tai pašā mirklī nometa zaru, liesmas uzšāvās divstāvu mājas aug­stumā, ar neticami skaļu čurkstoņu kusa tauki, aizsprakstot vairā­kus metrus tālu, Pīters un Sevilja atkāpās, no sārta cēlās biezi, melni dūmu vāli .ar eļļaini ziliem plankumiem, un, lai gan vējš nepūta uz viņu pusi, mutē un nāsīs ieplūda svilstošas gaļas un tauku šķebīgā dvaka, Sevilja redzēja, ka Pīters skatās uz viņu un kustina lūpas, taču nedzirdēja ne skaņas, liesmu sprēgoņa un cepošās-gaļas čurkstoņa nomāca viņa balsi, Sevilja aizvēra acis, tas bija kā lēciens pagātnē, kapteinis H. C. Sevilja, U. S. Artny, norīkots par tulku Nirnbergas prāvā, ar šausmām klausījās lieci­nieka liecību, Kulmhofas koncentrācijas nometnes komandants SS šturmbanfīrers nejauši, rīkodamies uz labu laimi, bija atklājis visizdevīgāko malkas novietojumu un ideālus bedres izmērus: garums piecdesmit metru, platums seši metri, dziļums trīs metri, bedres dibenā viņš lika ietaisīt reni, pa kuru dzīvnieku tauki sate­cēja toverī, produktivitāte bija kolosāla, astoņi tūkstoši līķu div­desmit četrās stundās, tātad augstāka, lai gan ierīce bija ārkār­tīgi vienkārša un primitīva, nekā Birkenavas un Osvencimas lie­lās, modernās nāves rūpnīcas milzīgajā galvenajā krematorijā, kur tomēr sastrēguma brīžos, kad iespējami īsā laikā vajadzēja iznīcināt četrsimt tūkstošus ungāru ebreju, paralēli stingri normē­tam industriālam konveijeram (ne sekundes dīkstāves, sākot ar brīdi, kad divi tūkstoši ebreju tika ielaisti gāzes kamerā, līdz brī­dim, kad četrdesmit sešas minūtes vēlāk viņi pārvērtās dūmos, atstājot rūpnīcai metodiski savāktos blakus produktus — drēbes, gredzenus, zelta zobus, matus, ziepju ražošanai noderīgus tauku (s) izmantoja arī, lai gan tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos, kādas sešas bedres pēc Kulmhofas parauga, taču darīja to nelab­prāt, ar sirdsapziņas pārmetumiem, jo tā tika nesaimnieciski iz­šķērdēti blakus produkti, SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Hess, Osvencimas nometnes komandants, ar tukšu skatienu uzlūkoja tribunāla priekšsēdētāju un sacīja neizteiksmīgā balsī: 1941. gada

30. jūnijā fīrers parakstīja pavēli līdz galam atrisināt ebreju jau­tājumu: es personīgi, priekšsēdētāja kungs, esmu noindējis at­gāzi tikai pusotra miljona ebreju, bet, ja pieskaita tādas mazas nāves nometnes kā Kulmhofa, Volceka un Treblinka, tad laika posmā no 1941. gada līdz 1945. gadam kopsummā seši miljoni mierīgu iedzīvotāju, to vidū sievietes un bērni, apcietināti, spī­dzināti, aplaupīti, mērdēti badā, noindēti ar gāzi un pārvērsti pel­nos, uz Osvencimu nogādājamo ebreju transportam bija priekš­roka visā «trešajā reihā» no viena gala līdz otram, ešeloni ar ebrejiem atgāja no stacijām pat pirms vilcieniem, kas veda munī­ciju un pārtiku uz Austrumu fronti, Hitlers bija piešķīris absolū­tas privilēģijas lielākajam genocīdam vēsturē, Seviljam sažņau­dzās sirds, viņā uzviļņoja briesmīgs kauns, bet mēs rīkosimies vēl labāk, daudz labāk, ūdeņraža bumba, kas sprāgst trīsdesmit piecu kilometru augstumā, attīsta tādu siltuma enerģiju, ka simt līdz simt četrdesmit kilometru rādiusā viss pārvēršas pelnos, četras ūdeņraža bumbas, kas vienlaikus sprāgst tai pašā augstumā, iz­nīcina katra veida dzīvību simt piecdesmit tūkstoš kvadrātkilo­metru lielā joslā, vienas pašas kobalta bumbas radioaktīvais mākonis var pārvērst tuksnesī trīsreiz lielāku rajonu nekā Lielbri­tānija, pēc mūsu aprēķiniem, džentlmeņi, vajadzētu tikai trīs­desmit tūkstošus megatonnu, lai iznīcinātu septiņsimt miljonu ķīniešu,