Dzintra Jansone - Vienas dzīves ir par maz… 1. daļa

Tā nu paliku šajā pilnīgi tukšajā istabā. Viena. Un kušetīte. Un dažas nagliņas pie sienas, kur uzkārt kādu drēbīti. Kāds dvielis, kāds paladziņš, sedziņa…. Pilnīgi visu savu iedzīvi, kāda nu tā bija, māte bija paņēmusi līdzi jaunajā dzīvē. Mātes māsa Monika esot uzkliegusi: – Nu atstāj, taču, tam bērman arī kaut ko! Atstāja. Balto virtuves skapīti, kastrolīti, karotīti…. Un – dzērāju Kseņku turpat, blakus. Viņa gan bija paspējusi appreecēties ar tādu pašu dzērāju. Tas bija komisks paskats! Garā, kārnā sieva ar mazo, resno vīreli, kurš sniedzās viņai līdz padusei. Vēlāk noskaidrojās, ka māte bija izrakstījusies no dzīvokļa (īpašniece), nenoformējot to uz mana vārda. Mani varēja izmest laukā, iztiesāt jebkurā brīdī. Tas nenotika. Tā bija mana pirmā uzvara! Mans pirmais dzīvoklis! Viena plika istabiņa komunālā dzīvoklī!? Jā! Nu, un tad!? Mana! Tā sākās mana patstāvīgā dzīve.

Kāpēc – deja!? Deja miglā? Kāpēc – taureņa?

Šo savas dzīves posmu tā nosaucu tādēļ, ka es to, patiesi, nodejoju! Kā taurenis, nedomājot ne par ko, nedomājot par rītdienu… Kāpēc miglā? Tāpēc, ka viss, ko darīju, tas nebija apzināti, gāju tur, kur ceļi aizveda… kā apstākļi sagadījās… Tie bija tikai kādi trīs gadi – no sešpadsmit līdz astoņpadsmit…… Lai cik trūcīgs, lai cik – nosmiets, pareizs un nepareizs, bija šis manas dzīves sākums, tas bija tāds – brīvībā tikuša zvērēna ceļš – kurš nesaprata – kā dzīvot, kur iet, kā iet un kāpēc, vispār, kaut kur iet…. Viņa dejoja, kā taurenis no zieda uz ziedu – nedomājot, kur trakie un nejaušie dzīves virpuļi viņu aizpūtīs. Ja taurenim, tomēr, bija ieprogrammēts savs izdzīvošanas cikls, tad man, liekas, nebija ieprogrammēts nekas. Nejauši notikumi, nejaušas sagadīšanās, bija tie – kas noteica manu turpmāko likteni. To atceroties, pat baigi kļūst! Varēja, taču gadīties visādi. Apkārt nebija tikai labi cilvēki. Visapkārt bija slideni ceļi….viegli varēja paslīdet kāja… Bet tā kāja, tomēr, vienmēr parta noturēties. Liekas, ka vienmēr esmu ticējusi – uz pleca sēž Mans Sargeņģelis!

Biju palikusi bez ģimenes, bez iztikas līdzekļiem, vajadzēja sākt domāt, ko darīt.

Darbu dabūt nebija iespējams. Ko gan vareja darīt pusaudze bez profesijas. Uzzināju, ka pastāvēja pusaudžu darbā iekārtošanas iestāde. Devos turp. Vienaldzīga, nogurusi sieviete aizpildīja formalitātes, mani norīkoja darbā, kurš bija vistuvāk dzīvesvietai. Nejautājot – gribu vai negribu. Tā bija zvejas tīklu aušanas fabrika. Darbs bija smags. Vajadzēja pienest audējām metāla kastes ar metāla spolēm, kurās bija iespolēti, gan rupjāki, gan tievāki, striķi tīkliem. Labi, vismaz, ka strādāt drīkstēja tikai četras stundas. Tas bija par smagu sīkajam, nenorūdītajam meitenes ķermenim un to, ka viņa bija traumējusi mugurkaulu, to uzzinaja tikai tad, kad jau studēja Mākslas Akademijā un, muguras dēļ, tika atbrīvota no fizkultūras. Nekādu pusdienu, nekādas ēst gatavošanas, nekā tāda, kam vajadzēja būt ģimenē, protams, man nebija. Bet, kaut ko, taču, es ēdu, kaut ko ģērbu mugurā, maksāju par dzīvokli… Pat nespēju atcerēties, kā ar to visu tiku galā. Toties atceros savu pirmo lielo pirkumu! Tā bijašujmašīna. Tas bija darba rīks, ar kuru cieši tika saistīti tik daudzi manas turpmākās dzīves gadi. Tā bija izeja no bezizejas, kad veikalos nopirkt nevarēja pat viselementārākās lietas. Soli pa solim apguvu šūšanas iemaņas. Pirmie apģērbi, noteikti, bija šausmīgi, par to esmu pārliecināta! Nebija, taču, nekā veikalos! Nebija audumu. Nevarēja dabūt tērpu piegrieznes. Visu vajadzēja „ izsūkāt no pirksta” – tas ir, izdomāt un uztaisīt ne no kā. Bet, tik ļoti gribējās ko skaistu! Tā, kā grāmatās. Tā, kā citām meitenēm! Un patika zēni! Un es patiku viņiem! Un – iešana uz ballītem! Kur nu bez tām! … Šo manu, it kā, bezrūpīgo, strādnieku meitenes dzīvi, kā ass pavediens pārtrauca kāds notkums.

Gluži nejauši (bet vai nejauši),satiku kādu savu attālu radinieku, kurš uzaicināja mani uz sarunu. No tā visa atceros tikai vienu: jāmācās! Kā viņš spēja manā tukšajā galviņā to ievietot – nezinu, bet rudenī sāku mācīties Rīgas 23. vakarskolā. Nomainīju pāris darba vietas, meklejot ne tik smagu un labāk atalgotu darbu. Bail pat iedomāties, kā būtu izvērsusies mana dzīve, ja nebūtu šā atgadījuma. Tas jau bija nedaudz augstāks pakāpiens dzīvē. Jauni draugi, savādākas aizraušanās. Bet ballītes turpinājās joprojām. Nu jau biju gājusi slavenās Veltas Kalniņas deju kursos. Klubiņos, tad tos sauca par Kultūras namiem, kurus apmeklēju, daudzi viens otru pazinām. Biju pazīstama ar Pitu Andresonu, tie bija viņa pirmie izgājieni publikas priekšā, ballītēs Draudzības namā. Biju laba dejotāja un sevišķs prieks bija, kad mani uzaicināja pašu pirmo, uz pirmo valsi, pilnīgi tukšā zālē. Tad – kā taureņi lidojām ar partneri, lidojām, lidojām….kamēr telpu piepildīja citi pāri – tad mīcīties vairs nebija interesanti. Mācības vakarskolā notika četras reizes nedēļā, bet sestdienās un svētdienās paspēju vēl aizskriet uz ballītēm. Nesaprotu, kā es to dabūju gatavu! Dienā – darbs, vakarā – mācības…. Kā pa miglu kūlos dzīvītē uz priekšu, kā pa miglu…. Sāku iepazīt svētkus. Sāku vērot cilvēkus un to, kā tie dzīvo. Izrādījās, ka pastāv citādas ģimenes, savādākas attiecības…. Klases biedri sastāvēja no raibu raibās sabiedrības, tas ir – no dažādiem sabiedrības slāņiem. Bija ļoti situēti un mazāk situēti jaunieši. Un tādi kā es – nekas un ne no kurienes. Plika, kā baznīcas žurka, par tādiem smējās ļaudis. Bet visi bijām kopā, barā un, vismaz es, šīs atšķirības neredzēju. Es neredzēju. Tika rīkotas dzimšanas dienu ballītes draugu mājās, bagātākie tās rīkoja restorānā. Vienu tādu atceros labi – tas bija mans pirmais šādas iestādes apmeklējums mūžā. Tā bija Zigmunda dzimšanas diena. Restorāns. Puskrēsla. Mistisks apgaismojums. Visi tādi svinīgi. Klusi šķind trauki. Blakus sēdētājs negaidot man jautāja: -Dzintra, kāpēc tu neēd? Dīvaini, pati to nebiju pamanījusi. Es skatījos. Vēroju. Es nemācēju rīkoties ar galda instrumentiem! Es nezināju, ko ar tiem darīt! Es nezināju, kā pareizi jāēd! Tā nebija mājas ballīte, kur neviens neskatījās – ko un kā tu dari. Šo, tik elementaro, dzīves prasību, man nekad, neviens netika mācījis. Jutos šokēta un neveikli. Plus vēl – smīniņi un izsmējīgi skatieni, kur nu bez tā. Dzīvīte turpināja pasniegt man savas bezmaksas mācību stundas. Bet, vai bezmaksas!? Joprojām pati šuvu savas kleitiņas. Domāju, ka tās izskatījas visai skumji. Taču, kā nu bija, tā dzīvoju. Ja izdarīju ko nepareizi, ja biju kur kļūdījusies, tad nu – neuztraucies meitenīt, cilveki izmācīs! Ļoti daudzi – ar labestību un patiesu vēlmi palīdzēt, paskaidrot. Tik pat daudzi – ar izsmieklu. Prasts, neaudzināts skuķis!

Tāpat, kā bērnībā, kad linu mārkos no sarkanā māla veidoju pīlītes, tā tagad Rīgā, nokļuvu darba vietā, kur taisīja lelles. It kā, veidoja. Lelles! Aizvien vēl tās mīlēju un mīlu joprojām. Tās bija leļļu sagataves. Viss nāca no ceha, kur tās štancēja no zāģu skaidām pa daļām —galviņas, rociņas, kājiņas… Tikai paša lelles ķermenīša nebija. Ķermenis bija auduma maisiņš, kuram vēlāk piestiprināja visu pārējo. Man, ar speciālu masu, nācās apveidot līmējuma vietas. Nākamajā darbnīcā krāsoja sejiņas, nu – gluži kā Maiga bērnībā krāsoja olu čaumalu lellēm sejiņas! Tad pielīmēja sintētiskās zelta bizes. Beigās – ietērpa tautu meitas tērpā. Tad redzi nu, kā tu biji radusies, manas bērnības sapņu lelle Smaida! Kāda sagadīšanās! Dzīvītei bija labpaticies mani novest pie taviem pirmsākumiem, manu lellīt! Tieši šī darba vieta iezīmēja vislielāko un kardinālāko pagriezienu manā dzīvē. Šeit sāka veidoties mana pirmā draugu kompānija. Manējie. Tie, ar kuriem turpinājās attiecības ilgus gadus, ar dažiem – visu mūžu. Viss sākās ar darba biedreni Elgu. Tā bija draudzīga, ļoti sirsnīga meitene. Tieši viņa ieveda mani savā un savu draugu ģimenēs. Ballītes palika otrajā plānā, līdz izzuda pavisam. Te sākās cita veida saiešanās. Dažādi gājieni, braukšanas vienam pie otra un… tagad sacītu: tusiņi. Tad teica vienkāršāk – dropītes. Tas nozīmēja – draugu sanākšana ar iedzeršanu. Dīvaina kompānija mēs bijām salasījušies! Puse “mākslinieki”. Tie bija tie, kuri mācījās Lietišķās mākslas skolā. Te bija Artūrs Krauze, Aivars Jansons, Juris Cabulis….Vēlāk arī Reinis Kurzemnieks un Uldis Meņģelis. Un vēl vēlāk Beatrise Dunska un Inta Tiltiņa. Jā, tā pati Inta, mana klasesbiedrene – pasaku princese. Tikai – viņa nebija mūsu barā, viņa bija Beātes draudzene un, kā parasti, turējās savrup. Otra puse —pavāri, oficianti – tie, kuri saistīti ar sabiedrisko ēdināšanu. Mēs, pēckara mūžam izsalkušie bērni, kuriem sapnis bija pieēst pilnu vēderu. Tādēļ daudzi arī izvēlējās profesiju – tuvāk galdam.