NIKOLAJS GOGOLIS - APBURTA VIETA

Pagāja jau garām zedeņiem un zemajam ozolu mežiņam. Koku starpā aizlokās taciņa un iziet uz lauka. Liekas tā pati. Izgāja uz lauka — vieta uz mata tā pati va­karējā: lūk, turpat slejas gaisā arī baložu būda; bet piedarbs nav redzams. «Nē, tā nav tā vieta. Tā, domājams, būs tālāk; vajag, kā redzams, pagriezties uz piedarba pusi!» Atgriezās atpakaļ, sāka iet pa otru celiņu, nāca redzams piedarbs, bet nav baložu būdas. Pagriezās atkal tuvāk baložu būdai — no­zuda piedarbs. Laukā, kā par spīti, sāka līņāt. Paskrējās atkal uz piedarba pusi — nozuda baložu būda^ pie baložu bū­das — nozūd piedarbs. «A, kaut tu, nolādētais sātan, nepie­redzētu savus bērnus!» Bet lietus gāza kā no spaiņa. Novilcis jaunos zābakus un ietinis lakatā, lai nesaruktu no lietus, viņš sāka joņot kā pana aidinieks. Ielīda būdā, caurcaurim izmir- cis, apsedzās ar kažoku un sāka kaut ko caur zobiem ņurdēt un apveltīt velnu tādiem vārdiem, kādus savu mūžu vēl ne­esmu dzirdējis. Atzīstos, es droši vien būtu nosarcis, ia tas būtu noticis dienas laikā. Otrā dienā atmodies, skatos; jau vectēvs staigā pa lauku, it kā nekas nebūtu noticis, un pār­klāj arbuzus ar dadžu lapām. Pusdienu ēdot, vecais atkal kļuva runīgs un baidīja jaunāko brāli, ka izmainīs viņu arbūza vietā pret vistu; paēdis, izgatavoja pats no koka svilpīti un sāka pūst; un deva mums parotaļāties ar meloni, kas bija saliekusies trijos līkumos, līdzīgi čūskai, un ko viņš sauca par turku meloni. Tagad es tādas melones nekur neesmu redzē­jis: tiesa gan, sēklas viņš bija kaut kur no tālienes dabūjis. Vakarā, jau paēdis, vectēvs gāja ar lāpstu izrakt jaunu dobi vēlajiem ķirbjiem. Gāja garām tai apburtajai vietai, — ne­nocietās, nenorūcis caur zobiem: «nolādēta vieta!» aizgāja līdz vidum, kur aizvakar nebija varējis padejot, un dusmās piecirta zemei ar lāpstu. Paraug, viņam apkārt atkal tas pats lauks: vienā pusē rēgojas baložu būda, bet otrā — piedarbs.

«Nu, labi, ka iedomājos paņemt lāpstu līdzi. Lūk, arī celiņš! paskat, ari kapa kopiņa! Ari zars uzvelts! Lūk, lūk, deg arī svecīte! Kaut tikai nemisētos!» Viņš skrēja raitiem soliem, pacēlis lāpstu uz augšu, it kā gribēdams pacienāt meža kuili, kas iezadzies dārzāju laukā, un apstājās pie kapa kopiņas. Svecīte nodzisa: uz kapa gulēja apsūnojis akmens. «Šis akmens jānoveļ!» vectēvs nodomāja un sāka to no visām pusēm atrakt. Liels bija nolādētais akmens! Tomēr, stingri atspēries kājām zemē, viņš nogrūda to no kapa. «Hu!» no­skanēja ielejā. «Tur tev arī bija ceļš! tagad darbs veiksies labāk.» Tad vectēvs apstājās, izņēma radziņu, uzbēra dūrei tabaku un taisījās likt pie deguna, kad piepeši viņam virs galvas «či-hī!» kāds nošķaudījās tik stipri, ka koki nolīgojās un vectēvam notašķījās visa seja. «Būtu jel pagriezies sāņus, kad nāk šķavas!» vectēvs norūca, slaucīdams acis. Apskatī­jās visapkārt — neviena nav. «Nē, kā redzams, velns necieš tabaku,» viņš turpināja, noglabādams radziņu azotē un ķer­damies pie lāpstas. «Viņš tomēr mujķis, tādu tabaku gan ne viņa vectēvs, ne tēvs nebūs dabūjis šņaukt!» Sāka rakt — zeme mīksta, lāpsta viegli iegrimst. Klau, ieskanējās kaut kas. Izmetis zemes, viņš ieraudzīja katlu. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» vectēvs iesaucās, pabāzdams zem tā lāpstu. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» iečiepstējās putna knābis, ieknābis katlam. Vectēvs atkāpās un izlaida lāpstu no rokām. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» ieblējās auna galva koka galotnē. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» ierūcās lācis aiz koka, pabāzis savu purnu. Vectēvu sāka kratīt drebuli. «Te jau baigi teikt kādu vārdu!» viņš norūca pie sevis. «Bail teikt kādu vārdu'» iečiepstējās putna knābis. «Bail teikt vārdu!» ieblējās auna galva. «Teikt vārdu!» norēcās lācis. «Hm!» vectēvs teica un pats pārbijās. «Hm!» iečiepstējās knābis. «Hm!» ieblējās auns. «Hm!» ierūcās lācis. Izbailēs vectēvs atskatījās. Tu mans dievs, kāda nakts! Ne zvaigžņu, ne mēness; visapkārt aizas, zem kājām stāvs bezdibenis, pāri galvai pārkāries kalns un, paskat vien, tūliņ pat uzgāzīsies viņam virsū. Un vectēvam rādās, ka aiz tā rēgojas kāds purns; uch, uch! de­guns kā kalēja plēšas, nāsis — lej vai pa spaiņam ūdens katrā; lūpas, nudien, kā divi bluķi, izvalbījušās sarkanas acis, arī mēli izkāris un ķircinā. «Parauj tevi velns!» vectēvs izsaucās un pameta katlu. «Ņem savu mantu! Kas par ne­ģēlīgu purnu!» Un gribēja jau mesties bēgt, bet atskatījās un apstājās, redzēdams, ka viss tāpat kā iepriekš bijis. «Nešķis­tais tikai biedē!» Ķērās atkal pie katla — nekust, smags! Ko lai dara? Te atstāt taču nevar. Un, saņēmis visus spēkus, sa­tvēra to abām rokām: «nu, uz reizi, uz reizi! vēl, vēl!» un izcēla. «Uch! tagad gan jāiešņauc tabaka!» Sadabūja radziņu. Pirms sāka uzbērt, vēl labi apskatījās, vai nav kāds tuvumā. Liekas, ka nav; bet viņam rādās, ka koka celms tusnī un pie­pūšas, parādās ausis, sarkanas, asinīm pielijušas acis, ieple­šas nāsis, deguns saraucas un ir gatavs šķaudīt. «Nē, ne- šņaukšu tabaku,» vectēvs nodomāja, radziņu noglabādams, «sātans atkal piespļaudīs acis!» Paķēra ātri katlu un metās bēgt, cik jaudas: tikai jūt, ka no muguras kāds tā vien tik svilina pa kājām ar rīkstēm … «Vai! vai! vai!» vectēvs tikai vaimanāja, dodams kājām ziņu; atpūtās tikai mazliet, kad bija jau noskrējis līdz popa sakņu dārzam.

«Kur gan vectēvs palicis?» mēs domājām, stundas trīs no­gaidījušies. Māte jau sen bija atnākusi no ciemata un atne­susi podu ar karstiem ķiļķeniem. Nav un nav vectēva! Sā­kām vieni paši ēst vakariņas. Pēc vakariņām māte izmazgāja podu un apskatījās, kur izliet samazgas, jo visapkārt bija do­bes; te ierauga, viņai tieši pretim nāk muciņa. Debesis bija gluži tumšas. Tiešām, kāds no puikām palaidņodamies noslē­pies aiz tās un stumj to pretim. «Lūk, kur labi, te var izliet samazgas!» noteica un izlēja karstās samazgas. «Vai!» iebrē­cās kāda balss basā. Skaties tik — vectēvs! Nu, kas to varēja zināt! Nudien, domājām, ka muciņa staigā. Jāatzīstas, kaut gan tas ir mazliet grēcīgi, tomēr bija jāsmejas, redzot, ka sirmā galva visa bija samazgās un apkārusies arbuzu un me­loņu mizām. «Paskat tik, velna bāba!» vectēvs sacīja, slaucī­dams galvu svārku stērbelē, «kā applaucēja! kā cūku uz Ziemsvētkiem! Nu, puiši, būs jums tagad kreņģelīšiem! Va­rēsiet, palaidņi, tagad staigāt zeltā šūtos županos! Skatieties, skatieties šurp, ko jums atnesu!» vectēvs teica un attaisīja katlu. Kas gan, kā jūs domājat, bija tur iekšā? Nu, vismaz, labi apdomājot, kas? zelts? Tad tā jau tā lieta, ka nebija zelts: mēsli, lauskas… kauns teikt, kas. Vectēvs nospļāvās, aizsvieda katlu un rokas pēc tam nomazgāja.

Un no tā laika piekodināja mums nekad neticēt velnam. «Ir nedomājiet!» viņš mums bieži sacīja, «viss, ko kunga Kristus ienaidnieks saka, visu samelo, suņa dēls! Viņam tais­nības nav ne par kapeiku!» Un ja vecajam vīram gadījās dzirdēt, ka kādā vietā nav mierīgi: «Nu, bērni, pārmetīsim krustu!» viņš mums uzsauca, «tā viņam, tā viņam! labi krietni!» un sāk mest krustus. Bet to nolādēto vietu, kur ne­varēja padejot, lika iežogot zedeņiem, lika tur mest visu, kas bija nederīgs, visas nezāles un mēslus, ko izmēza no dār­zāju lauka. Redziet, kā nešķīstais māna cilvēku! Pazīstu ļoti labi to zemi: vēlāk tēvs to iznomāja kaimiņu kazakiem dār­zāju laukam. Zeme varena un raža arvien bija lieliska; bet apburtajā vietā nebija nekad nekas labs. Iesēj kā nākas, bet uzdīgst kaut kas tāds, ko ne pazīt nevar: arbūzs — ne arbūzs, ķirbis — ne ķirbis, gurķis — ne gurķis .. . velns zina, kas!