Aleksandrs Grīns - STĀSTI

— Nu, ko jūs teiksiet, — vaicāja Mistrejs, — kādi jums iespaidi?

— Skaidri redzu visus trīs. — Svans samiedza sa­vas aklās acis, ielūkodamies tai pasaulē, kur viss vi­ņam bija tik pazīstams. — Jonsons: melna liela mute un ruda svītra šķērsām pāri asiņu pieplūdušajām acīm. Viņa sieva: neliels zobrats ar astoņkāja knābi vidū. Gogs … tas nav skaidrs … jā: tumsa, divas vara punktis un pūces spārni.

— Nu, vai ziniet, — Tavija bija mazliet neapmie­rināta, — mīļais Ned, jūs šodien esat nervozs. Bet, pa­tiesību sakot, arī man nezin kādēļ sirds nav mierīga.

— Šķiet, mēs esam atbraukuši nelaikā, — teica Mistrejs, taču, nevēlēdamies satraukt Taviju, piebilda: — Nepamatotas aizdomas, un tas ir viss … Saldu miegu, Ned!

— Pateicos. Lai arī jums salds miegs, — atbildēja Svans, — kamēr esmu akls.

Vīrs ar sievu jau sen bija pieraduši pie Neda Svana dīvainībām savu domu izteiksmē; tādēļ, īpašu uzma­nību nepievērsuši tā pēdējiem vārdiem, viņi atvadījās un aizgāja uz savu istabu.

Dažas dienas viņi nodzīvoja, rītos dodamies ielejās vai arī caur ziedošām aizām uzkāpdami brīnumainos kalnu pasaules stūrīšos, kur ainavu neparastais spil­gtums atgādina cilvēkam daudzas līksmas tikšanās ar savām skaistajām ilgām, kas te pieņēmušas mierīgu vai arī elpu aizraujošu veidolu. Šinī pasaulē netālu no mājām šo kalnu maigo skaistumu ņēmās apkūpināt Jonsona rūpnīca — ar sienām un dažādām noliktavām apbūvēti dūmeņi. Šī rūpnīca nogāžu zaļajā zaigumā pēkšņi iznira acu priekšā, it kā tā būtu no pilsētas šurp atcelta pa zemes apakšu. Tavija to aplūkoja, nekā nejautādama, tikai reizēm klusi pateikdama «A!…» — ja Jonsons, gadīdamies tuvumā, kaut ko skaidroja. Un viņa steidzās uz ezeru, kur ar makšķe­rēm rokās bezrūpīgi aplaupīti cilvēki ar visu savu būtni uzņēma sevī bezdibenīgā ūdens mirdzumu, kas atspulgoja viņu augumus.

Neds Svans viņiem vienmēr nāca līdzi. Tādēļ šīs pastaigas bija lēnas un rāmas, jo aklo vajadzēja vest, ļaujot viņam turēties pie rokas vai arī aiz nūjas, kuras otru galu Mistrejs pasita padusē. Neds Svans viņus iztaujāja, klausījās un runāja par ko savu.

Tai pašā laikā mājas iespaidi — dabiskā sav­starpējā atsvešinātība, kuru noslēpt nācās ar zināmu piepūli — nostājās viņiem aizmugurē, taču viņi reti kad pievērsās to skarbajai sejai. Tur ritēja sava dzīve, galvvidū plānajā mezgliņā savīta, ar kliedzieniem, rēķiniem un lādēšanos, ar lamām un savdabīgām dvē­seles atraugām, kas precīzi iezīmēja visas darījumu dienas svārstības. Saimnieki un viesi tikās reti. Gogs dažreiz ieradās uz pusdienām, bet biežāk gan deva ziņu par savu eksistenci ar šāvieniem vai arī smiek­liem kaut kur aiz sta|ļiem; un šie smiekli skanēja tik ilgi, vienmērīgi un skaļi, ka gribējās aizvērt logu. Viņš gandrīz neko nerunāja, sasveicinājās ar tādu kā pretīgumu un vispār bija — viņš pats.

Pagāja nedēļa, bet šie savstarpēji svešie cilvēki tikpat maz zināja par otru kā pirmajā tikšanās dienā.

Nākamās dienas pievakarē piedzēries, bet ļoti labi vēl turēdamies kājās, pēkšņi ieguvis runas dāvanas, ciemiņu istabā ienāca Jonsons, un viņa izskats vien, kamēr viņš vēl nebija bildis ne vārda, liecināja, ka viņam prātā kāds darījums.

— Man ar jums, Mistrej, jāparunā, — lēni vēla vārdus Jonsons. Izvairīdamies raudzīties acīs, viņš kustināja bikšu kabatās sabāztās dūres, it kā ko maisīdams. — Un ar jūsu sievu arī. Darīšanas. Tas ir, es gribu runāt par darīšanām, ja jums nav iebil­dumu.

— Nē, es jūs klausos. — Mistrejs apsēdināja Jon- sonu un pats apsēdās pretī. Tavija sēdēja attālākā istabas stūrī, patumsiņā, un šķita tur tāla un klusa. — Gribu jūs tomēr brīdināt, ka es neesmu darījumu cilvēks. To jūs varējāt pārliecināties pēc mana zemes pirkuma.

Jonsona skatienā pavīdēja divdomība.

— Hm… — viņš sacīja, — jā, ikviens, protams, var kļūt par izmanīgu rakaru laupījumu … tomēr … taču es teikšu skaidri un gaiši, ka darījums skar tikai jūs un mani.

— Bet mani? — iesmējās Tavija.

— Jūs? Nu, ari jūs, protams. Tas skar jūs abus, bet visvairāk — tikai mani.

— Tad sakiet, — mudināja Mistrejs, ar nolūku pār­traukdams pauzi.

Jonsons smagi nopūtās, savaikstījis seju tā, ka vi­sas viņa grumbas savilkās ap acīm, kas visiem spē­kiem pūlējās pamanīt kaut ko vīra un sievas sejās, — kaut ko tādu, kas varētu norādīt tālāko sarunu gaitu.

— Es esmu postā, — viņš aizsmacis sacīja, — ga­līgā postā, un ne vēlāk kā pēc mēneša man no šejienes jāizvācas. Ir tikai viena izeja no šā stāvokļa. Klau­sieties: man piedāvā lielu daudzumu izejmateriālu gandrīz vai par velti. Kādēļ tas tā tiek darīts, es pats īsti nezinu; zinu tikai to, ka cilvēks, ar ko man sa­runas šinī lietā, ir pilnīgi uzticams. Manā rīcībā vēl ir divdesmit četras stundas. Ja es pusi no kopējās summas iemaksāšu, — prece būs mana, un pēc divām nedēļām es izlaidīšu gatavu fabrikātu par krietni vien zemāku cenu nekā tirgus cena. Tādējādi, neskaitot pa­matīgu peļņu, es saņemšu vēl pasūtījumus un iemak­sas, ar ko varēšu pagarināt vekseļus un daļu arī iz­pirkt. Taču šodien, bet visvēlākais — rītu man jā­iemaksā tam cilvēkam trīsdesmit tūkstoši.

Viņš apklusa, atgāzās, pievēra acis, tad pēkšņi, uz­sitis ar roku uz ceļgala, nekaunīgi un cieši paskatījās Mistrejā.

— Tā, — padomājis sacīja Mistrejs, — bet jāatzīs­tas, ka es patiešām neesmu nekāds padomdevējs.

— Padoms man nav vajadzīgs.

— Kas …tad?!

— Nauda.

— Ko jūs ar to domājat?

— Pērles, — teica Jonsons, nu jau manāmi uztrau­cies. — Jūsu sievai ir pērles. Tās maksā drošus seš­desmit. Pagaidiet, es beigšu. Jūs dodiet man pērles, un es tās ieķīlāšu. Tās nepazudīs, par to es galvoju ar savu godu. Tieši pēc mēneša, nevienu dienu ne agrāk, ne vēlāk, es jums jūsu mantu atdošu atpakaļ līdz ar divdesmit procentiem. Un mēs būsim kvīti.

Iestājās klusums. Tavija apsēdās blakus Mistre- jam. Viņas roka jau tiecās pieskarties kaklam, kur elektriskajā apgaismojumā valstījās viņas skaisto atmiņu ugunīgi pienbaltais zaigojums, kas tika no­ņemts vienīgi gulēt ejot, bet ar klusā smaidā paustu lepnumu noslīga lejup. Vispār viņa paraudzījās uz vīru ne bez škelmīguma, nojauzdama interesantu at­bildi.

— Un jus to apdomajat? — Mistrejs sacīja. — Bet es teikšu tikpat tieši, cik tieši jūs pievērsāties man: to mēs nedarīsim.

Jonsons norija siekalas.

— Kādēļ? — viņš vaicāja dobji un pieglaudīgi.

— Tas nav iespējams.

— Kādēļ, velns parāvis?

Viņa seja pārklājās ar sārtiem plankumiem. Viņš piecēlās un atkal apsēdās tik spēcīgi, ka krēsls no­čīkstēja. Bezpalīdzīgs niknums skanēja viņa vārdos.

— Paklausieties, — viņš, rokas spaidīdams, iesāka, — te nav nekāda riska. Es atbildu un varu zvērēt…

— Man jūsu žēl, — Mistrejs nelokāmi viņu pār­trauca, — bet savu dvēseli neaptraipīšu. Sī lieta, par kuru jūs runājāt ar saprotamu vieglumu, tas ir, ar jūsu acīm raugoties, jo jums tā ir tikai vērtslieta, šī lieta slēpj sevī mūsu pirmo vienkāršo vakaru, — manu un manas sievas. Sī lieta nav ne pārdodama, ne ieķī­lājama. Tā jau zaudējusi to vērtību, kas dārga jums; tās vērtība pavisam cita. Esmu pateicis visu.

Jonsons piecēlās.