Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Kad nācu " pie sajēgas, es atrados svešās mā­jās pie labiem ļaudīm, kas trešajā dienā bija mani sastapuši bezprātā klimstam pa Sentdžonsvudas ie­lām. Vēlāk viņi man stāstīja, ka es esot raudājis, plosījies un skaļi dziedājis: «Pēdējais cilvēks, kas palicis dzīvs, urā! Pēdējais cilvēks, kas palicis dzīvs!» Kaut arī šiem ļaudīm bija diezgan savu raižu (diem­žēl, es nevaru te nosaukt pat viņu vārdus, kaut gan tik ļoti vēlētos viņiem pateikties), viņi uzņēmās vēl liekas rūpes, deva man patvērumu, uzraudzīja un kopa mani. Acīmredzot pa šīm dienām, kamēr es gulēju un nemaņā murgoju, viņi bija šo to uzzinājuši par maniem piedzīvojumiem.

Kad mans prāts atkal noskaidrojās, viņi ļoti pie­sardzīgi pastāstīja, ko bija dzirdējuši par Lezerhedas likteni. Mana ieslodzījuma trešajā dienā viens mar­sietis bija iznīcinājis šo ciemu un visus tā iedzīvo­tājus. Viņš, šķita, bija noslaucījis to no zemes virsas bez jebkāda iemesla, kā palaidnīgs puika aiz spēka pārpilnības izārda skudru pūzni.

Es biju gluži vientuļš, un šie ļaudis izturējās pret mani ļoti laipni. Es biju viens un bēdu sagrauzts, un viņi skuma līdz ar mani. Es paliku pie viņiem vēl četras dienas pēc izveseļošanās.

Visu šo laiku mani krimta neskaidras, aivien smeldzīgākas ilgas atgriezties Vokingā un vēl reizi palūkoties uz to, kas palicis pāri no manas tik lai­mīgās un gaišās dzīves. Tā bija cerības zaudējuša cilvēka nerimtā vēlēšanās gremdēties savās ciešanās.

Labie ļaudis centās mani atrunāt. Viņi darīja visu iespējamo, lai atturētu mani no šās slimīgās iedomas. Bet beidzot es vairs nespēju ilgāk pretoties savai slieksmei un, apsolījis, ka noteikti atgriezīšos, un, jāatzīstas, ar asarām acīs atvadījies no saviem jau­najiem draugiem, atkal devos cauri pilsētai, kas vēl nesen bija tik drūma, svešāda un tukša.

Tagad ielas jau bija pilnas ar cilvēkiem, šur tur es redzēju pat atvērtus veikalus, un vienā vietā dar­bojās arī dzeramstrūkla.

Atceros, cik izsmējīgi spoža man likās diena, kad es devos savā skumjajā svētceļojumā uz mazo na­miņu Vokingā, cik rosīgas šķita ielas un kāda dzī­vība valdīja visapkārt. Redzot it visur tik daudz ar tūkstoš darbiem aizņemtu cilvēku, likās neticami, ka liela daļa iedzīvotāju gājuši bojā. Bet tad es ievē­roju, cik dzeltenas ir sastapto ļaužu sejas, cik viņi pinkaini un izspūruši, ka viņu plaši ieplestās acis drudžaini spīd un katram otrajam mugurā vēl netīras skrandas. Visu sejas pauda vai nu gavilējošu prieku un enerģiju, vai skarbu apņēmību. Ja nebūtu šo sejas izteiksmju, Londona šķistu klaidoņu pilsēta. Draudžu kopienās dalīja maizi, ko mums bija atsū­tījusi Francijas valdība. Nedaudzajiem zirgiem bija nožēlojami izspiedušās ribas. Uz katra ielas stūra stāvēja novārguši speciālā dienesta policisti ar bal­tiem žetoniem. Es redzēju maz no marsiešu noda­rītā ļaunuma, kamēr izgāju no Velingtonstrītas un ieraudzīju sarkano zāli, kas kuploja ap Vaterlo tilta balstiem.

Pie tilta es redzēju arī vienu no šā dīvainā laika parastajiem kontrastiem: piestiprināta ar naglu, lai nenokristu, pret sarkano mudžekli plandījās papīra lapa. Tas bija plakāts, kas vēstīja, ka jau atsākusi

iznākt pirmā avīze — «Daily Mail». Es nopirku vienu eksemplāru par nomelnējušu šiliņu, ko atradu ka­batā.

Vairums lapu bija pustukšas, taču burtlicis, kas acīmredzot viens pats bija izlaidis šo avīzi, laikam sava prieka pēc pēdējo lappusi kā parasti bija pie­pildījis ar dažādiem sludinājumiem. Iespiestie rak­stiņi bija galvenokārt tīri emocionāla rakstura, jo ziņu aģentūras vēl nebija paguvušas atgriezties Lon­donā.

Es neuzzināju nekā jauna, izņemot to, ka mar­siešu mehānismu pētījumi jau vienas nedēļas laikā, devuši pārsteidzošus rezultātus. Starp citu, šis raksts apgalvoja (tobrīd es tam neticēju), ka esot atklāts «lidošanas noslēpums». Vaterlo stacijā stāvēja vil­cieni, kas par brīvu nogādāja bēgļus atpakaļ uz mā­jām.

Pirmais ļaužu pieplūdums bija jau pāri. Vilcienā bija maz braucēju, un es nepavisam nejutos noska­ņots uz sarunām ar ceļabiedriem. Es uzmeklēju tukšu kupeju, kur varēju būt vienatnē, un sēdēju, rokas salicis un drūmi raudzīdamies uz saules apspīdēto postažu, kas slīdēja garām logiem. Tūlīt aiz stacijas vilciens uzbrauca uz pagaidu sliedēm, un abās pusēs dzelzceļa līnijai melnēja māju drupas. Līdz Klepemas mezgla stacijai Londonas seju izķēmoja melno dūmu putekļi, kaut gan divas dienas to bija skalojušas pēr­kona, lietus gāzes. Pie Klepemas stacijas atkal bija sabojāta līnija; simtiem bez darba palikušu klerku un komiju tur strādāja plecu pie pleca ar vienkār­šiem melnstrādniekiem, un drīz vien mūsu vilciens varēja doties tālāk pa steidzīgi uzbūvētu pagaidu ceļu.

Visgarām dzelzceļa līnijai apkārtne izskatījās drūma un svešāda. Sevišķi stipri cietusi bija Vimbl- dona. No visām vietām, kam mēs braucām garām, Voltona ar saviem nenodegušajiem priežu mežiem šķita vismazāk skarta. Vondla, Moula un visas mazās upītes bija gubu gubām pieaugušas ar sarkano zāli, kas pēc skata atgādināja kaut ko vidēju starp jēlu gaļu un marinētiem kāpostiem. Bet Sarijas priežu meži bija izrādījušies pārāk sausi, lai tajos saviestos sarkanais staipeknis. Aiz Vimbldonas dzelzceļam tuvējo dārzniecību teritorijā pacēlās uzvērstas zemes kaudzes ap sesto cilindru. Apkārt stāvēja ļaužu pūlītis, un vidū rosījās daži sapieri. Pāri viņiem rīta vējā priecīgi plandījās Britānijas karogs. Dārzniecību zemi klāja sarkanā zāle, un acīm bija grūti skatīties uz šo tumši sarkano, violetās ēnās ņirbošo plašumu. Ar bezgalīgu atvieglojuma sajūtu cilvēks pavērsa skatienu no priekšplāna_ drūmā pelēkuma un sarka­numa uz austrumu pakalnu maigajiem, zili zaļajiem toņiem.

Šaipus Vokingas sliedes vēl patlaban tikai laboja, tāpēc es izkāpu Baiflītas stacijā un devos kājām uz Meiberiju pa to pašu ceļu, uz kura mēs ar artilēristu sastapām huzārus, un garām tai vietai, kur negaisa naktī man parādījās marsietis. Ziņkāres mudināts, es te nogriezos sānis un sarkanās zāles biezoknī atradu apsviedušos, salauztus • divričus, kam līdzās baloja izmētāti un apgrauzti zirga kauli. Kādu bridi es do­mīgi vēros uz šīm atliekām . . .

Tad cauri priedulājam, kur sarkanā zāle vietām sniedzās man līdz kaklam, es turpināju ceļu uz Mei- berijhilu.

«Raibā suņa*» saimnieks bija jau apglabāts. Es pagāju garām karaskolai un tuvojos savai mājai.

Kāds vīrietis, kas stāvēja kotedžas vaļējās durvīs, sveicinādams nosauca mani vārdā, kad soļoju garām.

Es raudzījos uz savu māju, un manā sirdī pēkšņi pamodās cerība, kas tūlīt pat izgaisa. Durvis bija at­lauztas un slēdzis sabojāts; kad es tuvojos, tās lēnām pavērās un atkal aizcirtās ciet.

Manas darbistabas aizkari plandījās ārā pa vaļējo logu, pie kura mēs ar artilēristu bijām vērojuši rīt­ausmu. Neviens pa šo laiku logu nebija aizvēris. Izlauzītie krūmi dārzā izskatījās tieši tādi paši kā toreiz, pirms gandrīz četrām nedēļām. Es iesteidzos hallē; viss liecināja, ka māja ir tukša. Kāpņu celiņš bija sagumzīts un tumšāks tajā vietā, kur es, līdz ādai izmircis negaisā, biju kvernējis katastrofas naktī. Uz kāpnēm es redzēju vēl mūsu dubļainās pēdas, kas veda augšup.

Es uzgāju savā darbistabā. Uz rakstāmgalda zem selenīta preses vēl arvien gulēja manuskripta lapas, ko es tur biju atstājis tajā pēcpusdienā, kad atvērās cilindrs. Kādu brīdi es stāvēju, pārlasīdams savu pa­mesto sacerējumu. Tas bija raksts par morāles prin­cipu iespējamo attīstību nākotnē sakarā ar civilizā­cijas progresu, un pēdējais teikums ievadīja manu pareģojumu.