Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Kāds grotesks moments laikposmā, ko vēsture ne­kad nespēs pilnībā aprakstīt!

Pēc tam, manu jautājumu pamudināts, artilērists atkal pievērsās saviem grandiozajiem plāniem un izklāstīja tos ar lielu aizrautību. Viņš tik daiļrunīgi stāstīja par iespēju sagrābt marsiešu kaujas mašīnu, ka es atkal viņam gandrīz noticēju. Bet, tā kā tagad es jau sāku saprast, ar ko man darīšana, tad vairs nebrīnījos, kāpēc viņš tik ļoti uzsver, ka pārlieku steigties nevajag. Es arī ievēroju, ka nu vairs nebija ne runas par to, ka viņš pats būtu gatavs sagrābt lielo mašīnu un cīnīties.

Pēc kāda laika mēs atkal nogājām lejā pagrabā. Neviens no mums nebija sevišķi noskaņots uz strā­dāšanu, un, kad artilērists ierosināja ieturēt azaidu, es labprāt piekritu. Viņš piepeši kļuva varen devīgs un, kad bijām paēduši, uz brīdi izgāja un atgriezās ar lieliskiem cigāriem. Mēs aizkūpinājām tos, un ar­tilērista optimisms uzsita jo augstu vilni. Viņš uzska­tīja, ka mana ierašanās ir ievērības cienīgs notikums un pienācīgi jāatzīmē.

— Pagrabā ir šampanietis, — viņš sacīja.

— Mums taču vēl jārok, tāpēc pilnīgi pietiks ar šo pašmāju burgundieti, — es iebildu.

— Nē! — viņš sacīja. — Šodien es uzcienāju. Ar šampanieti! Ak dievs, mums priekšā tik grūts uzde­vums! Atpūtīsimies un uzkrāsim spēkus, kamēr vēl varam. Paskatieties uz šīm tulznainajām rokām!

Pēc šampanieša viņš vairs ne dzirdēt negribēja par darbu un uzstāja, ka jāspēlē kārtis. Viņš iemācīja man jūkeru, un, sadalījuši savā starpā Londonu (ziemeļdaļa krita man, dienviddaļa — viņam), mēs spēlējām uz draudžu iecirkņiem. Lasītāja skaidrajam prātam tas var likties dumji un ģeķīgi, taču tā ir tīra patiesība, pie tam gan kārtis, gan citas spēles, ar ko mēs tur nositām laiku, sagādāja man lielu patiku.

Cik dīvaina ir cilvēka daba! Brīdī, kad visai mūsu ģintij draudēja iznīcība vai drausmīga deģenerācija un arī mums pašiem nebija gandrīz nekādu cerību izbēgt no šausmīgās nāves, mēs tur sēdējām, aizrau­tīgi sekodami izkrāsoto kartona gabaliņu kombinā­cijām, un gavilēdami sitām galdā džokeru. Vēlāk viņš iemācīja man pokeru, un es viņu trīs reizes uz­varēju šahā. Kad satumsa, mēs bijām tā iekarsuši, ka nolēmām riskēt un iededzināt lampu.

Pēc neskaitāmām izspēlētām partijām mēs paēdām vakariņas, un artilērists izdzēra atlikušo šampanieti, Mēs joprojām smēķējām cigārus. Viņš vairs nebija tas enerģiskais cilvēces glābējs, ar kuru es sastapos no rīta. Vēl arvien viņš bija optimistiski noskaņots, taču šis optimisms sliecās vairāk uz prātošanu, nevis darīšanu. Atceros, viņš uzdzēra uz manu veselību un teica garu, nesakarīgu runu, kurā visu laiku mala vienu un to pašu. Es paņēmu cigāru un uzkāpu uz jumta, lai pavērotu viņa pieminētās zaļās ugunis, kas kvēloja gar Haigeitas pakalniem.

Sākumā es raudzījos uz Londonas ieleju, nekā ne­domādams. Ziemeļu pakalnus ietina tumsa; netālu no Kensingtonas gailēja sārts spožums un šad tad augšup uzšāvās oranžsarkana liesmu mēle un nozuda nakts tumšajā zilumā. Visa pārējā Londona slīga melnā tumsā. Tad kaut kur tuvāk es pamanīju sa­vādu fluorescējošu gaismu — blāvu, violeti sārtu mirgojumu, kas trīsuļoja nakts vēja brāzmās. Kādu brīdi es neaptvēru, kas gan tas varētu būt, bet tad sapratu, ka šo vājo gaismu izstaro sarkanā zāle. Līdz ar to atkal pamodās mana iesnaudusies zinātkāre, interese par parādību savstarpējo sakarību. Es pie­vērsu skatienu Marsam, spožai, sarkanai zvaigznei, kas kvēloja augstu rietumos, tad ilgi un nopietni vē­ros tumsā uz Hempstedas un Haigeitas pusi.

Es vēl ilgi kavējos uz jumta, pārdomādams pēdē­jās diennakts dīvainos piedzīvojumus un izjūtas. At­cerējos savas spējās noskaņojuma maiņas, sākot ar dedzīgo dievlūgšanu naktī un beidzot ar muļķīgo kāršu spēli. Manī notika krass lūzums. Atceros, es aizsviedu cigāru ar gandrīz simbolisku žestu. Man pēkšņi it kā atvērās acis, un es ieraudzīju savu ap­mātību. Man šķita, ka esmu nodevis savu sievu un visu cilvēci. Mani pārņēma dziļa nožēla. Es nolēmu pamest šo ērmoto, nedisciplinēto sapņotāju ar viņa lielajiem plāniem, dzeršanu un rīšanu un doties uz Londonu. Tur, man šķita, es visdrīzāk varēšu uzzināt, ko dara marsieši un mani ciltsbrāļi. Kad uzlēca vēlī­nais mēness, es vēl arvien biju uz jumta.

Pametis artilēristu, es nogāju lejā no kalna un pa , Haistrītu pāri tiltam devos uz Lambetu. Viss tilts vēl bija biezi apaudzis ar sarkano zāli, tā ka tikko varēja izspraukties cauri, taču šur tur tās lapas un dzinumus jau klāja bālgani plankumi — bija sākusi izplatīties slimība, kas drīz vien to pilnīgi iznīcināja.

Uz stūra, kur nogriežas ceļš uz Putnijbridžas sta­ciju, es ieraudzīju gulošu cilvēku. Viņš bija melns kā skursteņslauķis, viss novārtījies ar melnajiem pu­tekļiem, dzīvs, bet piedzēries līdz nemaņai. Kad es viņu uzrunāju, viņš sāka nikni lamāties un grasījās mesties man virsū. Šā cilvēka seja bija pārāk atbai­doša un brutāla, citādi es varbūt būtu palicis pie viņa.

Tālāk aiz tilta visu ielu klāja melnie putekļi, un Fulemā to kārta bija vēl biezāka. Visapkārt valdīja baisms klusums. Kādā maiznīcā es dabūju maizi — saskābušu, nocietējušu un sapelējušu, bet vēl pilnīgi ēdamu. Tālāk uz Volemgrīnas pusi ielās melno pu­tekļu nebija, un es pagāju garām degošu baltu māju rindai. Pat ugunsgrēka troksnis šai nāves klu­sumā šķita patīkams. Bromptonā ielas atkal bija mē­mas un klusas, klātas ar melnajiem putekļiem. Šeit es uzdūros cilvēku līķiem. Ejot pa Fulemroudu, es saskaitīju pavisam kādu duci. Tie bija te gulējuši jau daudzas dienas, un es steidzos ātrāk tikt garām. Mirušos klāja bieza melno putekļu sega, padarot ķermeņu apveidus neskaidrus. Dažus bija apgrau­zuši suņi.

Tur, kur nebija melno putekļu, ielas atgādināja Sitiju svētdienā: veikali slēgti, namu durvis noslēg­tas, aizkari nolaisti, viss tukšs un kluss. Šur tur bija rīkojušies laupītāji, galvenokārt uzlauzdami pārtikas un vīnu veikalus. Vienā vietā rēgojās izsists juve­liera veikala skatlogs, bet laikam zagli kāds bija iztraucējis, jo uz trotuāra mētājās vairākas zelta ķēdītes un pulkstenis. Es tiem pat nepieskāros. Tālāk uz durvju pakāpieniem sakņupusi sēdēja skrandaina sieviete; rokā, kas karājās pār celi, bija dziļa brūce, asinis notecējušas uz izdilušajiem brūnajiem brunčiem, līdzās uz trotuāra no lielas, saplēstas šampanieša pudeles izplūdusi peļķe. Šķita, ka sie­viete guļ, bet viņa bija mirusi.

Jo tālāk pa Londonu es gāju, jo dziļāks kļuva klu­sums. Bet tā vēl nebija nāves stingā elpa, drīzāk tas bija saspringtu gaidu klusums. Kuru katru bridi pos­tošais karstuma stars, kas jau bija skāris metropoles ziemeļrietumu rajonus, iznicinājis īlingu un Kil- bērnu, varēja triekties pret šīm mājām un pārvērst, tās kūpošās drupās. Tā bija nāvei nolemta, pamesta pilsēta . . .

Dienvidkensingtonā ielās nebija ne līķu, ne melno putekļu. Netālu no tās es pirmoreiz izdzirdēju dī­vaino gaudošanu. Tā gandrīz netverami plūsmoja gaisā — žēlabaina, monotona divu skaņu nemitīga atkārtošanās: «Uā, uā, uā, uā . . .» Kad es krustoju­mos šķērsoju ielas, kas veda uz ziemeļiem, tā kļuva skaļāka un tad atkal it kā pagaisa un noslāpa aiz namiem un celtnēm. Ekshibišnroudas galā tā atbalso­jās jau pavisam spēcīgi. Es apstājos un raudzījos uz Kensingtongārdenas pusi, ieklausīdamies šajās no­slēpumainajās, tālajās vaimanās. Likās, it kā pati milzīgā, pamestā pilsēta būtu ieguvusi balsi uņ žēlo­tos par savām bailēm un vientulību.