Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

— Kā tad nav! — es iesaucos.

— Skaidrs, ka nav! Pie visa, kas noticis līdz šim, tikai mēs paši esam vainīgi — neapjēdzām, ka ne­drīkst līst acīs, un kaitinājām viņus ar lielgabaliem un tamlīdzīgām muļķībām. Pazaudējām galvas un baru bariem gāzāmies projām, stulbi iedomādamies, ka citur briesmas būs mazākas. Pagaidām marsiešiem nav laika noņemties ar mums. Viņt dara savus dar­bus — meistaro to, ko nav varējuši atvest līdzi, un sagatavojas pārējo ciltsbrāļu uzņemšanai. Ļoti iespē­jams, ka arī cilindri tāpēc vairāk nekrīt — marsieši baidās trāpīt savējiem. Un mums vajadzēja nevis akli bēgt kā izbiedētam aitu baram uz visām pusēm vai krāmēties ar dinamītu cerībā viņus uzspridzināt, mums vajadzēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tā es domāju. Tie, protams, nav gluži tādi, kādus cilvēku ģints sev vēlētos, taču citas izejas nav. Un es vadījos pēc šāda principa. Pilsētas, tautas, civili­zācija, progress — tas viss ir pagātne. Tā dziesmiņa nodziedāta. Mēs esam sakauti.

— Bet, ja tā, kāda jēga tad vairs dzīvot?

Artilērists pavērās mani.

— Tiesa, svinīgu koncertu vairs nebūs kādu mil­jonu gadu vai ilgāk, nebūs arī Karaliskās mākslu akadēmijas un gardu uzkodu restorānos. Ja jūs dze­naties tikai pēc izpriecām, tad teikšu — ar tām nu ir cauri! Ja jums ir glaunas manieres un jūs nevarat ciest, ka ēdot bāž nazi mutē vai nepareizi izrunā vārdus, tad labāk pie laika atmetiet šos smalkumus. Tie vairs nebūs vajadzīgi. . .

— Jūs gribat teikt. . .

— Es gribu teikt, ka tādi cilvēki kā es turpinās dzīvot, lai cilvēku dzimums neiznīktu. Ticiet man, esmu stingri nolēmis dzīvot. Un, ja nemaldos, arī jūs drīz vien parādīsiet, kāds raugs jums ir iekšā. Viņiem neizdosies mūs iznīcināt. Man ne prātā ne­nāk ļauties, lai mani noķer, ietupina būrī un uzbaro kā kaujamu vērsi. . . Brrr! . .. Šitie pretīgie, brūnie rāpuļi!

— Vai jūs tiešām domājat. . .

— Jā gan. Es nepadošos. Es dzīvošu zem viņu pa­pēža. Esmu visu jau izdomājis un izplānojis. Mēs, cilvēki, esam sakauti. Mēs vēl pārāk maz zinām. Mums daudz kas jāiemācās, lai spētu stāties viņiem pretī. Mums jādzīvo un jāsaglabā neatkarība, kamēr mēs pieņemsimies gudrībā. Skaidrs? Tas mums no­teikti ir jādara.

Es pārsteigts raudzījos viņā. Šā cilvēka apņēmība mani dziļi saviļņoja.

— Kungs dievs! — es iesaucos. — Jūs patiešām esat īsts vīrs! — Un satvēru viņa roku.

— Vai ne? — viņš sacīja, un viņa acis iemirdzē­jās. — Es esmu to labi izdomājis, ko?

— Turpiniet! — es teicu.

— Redziet, tiem, kas grib paglābties no sagūstī­šanas, jābūt gataviem uz visu. Es esmu gatavs uz visu. Ne jau kurš katrs spēs piemēroties zvēru dzī­ves veidam, bet par tādiem mums tagad būs jākļūst. Tādēļ es jūs novēroju. Un šaubījos. Jūs esat tāds tievs un vārgs. Tad es jūs vēl nepazinu un nezināju, ka esat bijis dzīvs aprakts. Visi tie ļautiņi, kas dzī­voja šajās mājās, un visi tie nožēlojamie klerki, kas dzīvoja tā, nekam nav derīgi. Viņiem nav ne kripa­tiņas drosmes, nav lepnu sapņu un spēcīgu dzinuļu. Un kas ir cilvēks bez tiem — tīrā niecība, zaķapas­tala! No rīta viņi rikšo uz darbu — esmu redzējis simtiem tādu —, brokastu sainītis padusē, jož nosvī­duši, lai noķertu savu vilcienu, drebēdami bailēs, ka viņus atlaidīs, ja nepaspēs laikā; nostrādā kantorī savas stundas, nemaz nepapūlēdamies apjēgt, ko un kāpēc dara; pēc tam rikšo atpakaļ, bažīdamies, ka

tik nenokavē pusdienas: visu vakaru tup savās čet­rās sienās, baidīdamies kāju spert klusajās ieliņās; guļ ar sievām, ko apprecējuši nevis aiz mīlestības, bet gan pūra naudas dēļ, lai nodrošinātu savu nožē­lojamo, aprobežoto dzīvīti šai pasaulē. Dzīvības ap­drošinātas, un šis tas noguldīts bankā — bailēs no nelaimes gadījumiem. Un svētdienās — bailes par savu dvēseli. It kā elle būtu domāta trusīšiem! Nu, šiem cilvēkiem marsieši būs kā dieva sūtīti! Jauki, ērti būrīši, trekna barība, laba aprūpēšana, nekādu raižu. Nedēļu vai pāris ar tukšiem vēderiem paskrai­dījuši pa pasauli, viņi nāks atpakaļ un labprātīgi pa­dosies marsiešiem. Pēc kāda laiciņa viņi jutīsies tīri laimīgi un brīnīsies, kā cilvēki varēja dzīvot agrāk, kad nebija marsiešu, kas par viņiem rūpētos. Un visi šie dienaszagļi, siržu lauzēji un pekstiņotāji, varu viņus iedomāties, varu gan, — viņš sacīja ar tādu kā drūmu gandarījumu. — Tur būs īsti ticības un jūtelības plūdi. Daudz ko no agrāk redzētā esmu sācis skaidri izprast tikai šajās pēdējās dienās. Būs daudzi tādi aptaukojušies stulbeņi, kas samierināsies ar visu, bet daudzus citus mocīs sajūta, ka notiek netaisnība un ka vajadzētu kaut ko darīt. Un vien­mēr, kad cilvēki jūt, ka būtu kaut kas jādara, bet ir par vājiem vai kļūst vāji aiz pārmērīgas prā­tošanas, viņi svētulīgi pieķeras reliģijai, kas attaisno bezdarbību, sludina nepretošanos ļaunumam un pa­kļaušanos dieva gribai. Droši vien jums ir gadījies novērot šādu parādību. Visa viņu enerģija aiziet ap­lamā gultnē, gļēvulīgi bēgot no īstenības. Šie būri skanēt skanēs no psalmiem un lūgšanām. Bet tie, kas nav tik vientiesīgi, noņemsies ar … kā to sauca? .. . ar erotiku.

Viņš apklusa.

— Ļoti iespējams, ka dažus no viņiem marsieši izraudzīsies par saviem mīluļiem, iemācīs tiem taisīt visādus trikus un— kas zina? — varbūt pat iežēlosies par kādu mīlīgu divkāji, kas izaudzēts un nu jāno­galina. Un dažus viņi varbūt apmācīs tvarstīt mūs.

— Nē! — es iesaucos. — Tas nav iespējams! Ne­viens cilvēks . . .

— Kāda jēga apmānīt sevi ar šādiem meliem? — artilērists pārtrauca mani. — Ir cilvēki, kas darīs to ar prieku. Cik muļķīgi ir iestāstīt sev, ka tādu nav!

Un es biju spiests viņam piekrist.

— Ja viņi vajātu mani… — viņš sacīja. — Ak dievs! .. . Lai tik pamēģina! Un viņš iegrima drū­mās pārdomās.

Es sēdēju, apsvērdams artilērista vārdus, un neva­rēju atrast nevienu pretargumentu šā cilvēka sprie­dumiem. Dienās pirms marsiešu iebrukuma neviens nebūtu apšaubījis manu garīgo pārākumu pār viņu — es biju pazīstams rakstnieks, atzīts filozofisku traktātu autors, bet viņš vienkāršs karavīrs —, un tomēr viņš jau bija izanalizējis un novērtējis situā­ciju, ko es vēl tikko sāku apjēgt.

— Ko tad jūs darīsiet? — es jautāju. — Kādi ir jūsu plāni?

Artilērists mirkli klusēja.

— Redziet, tā, — viņš sacīja. — Kas mums jādara? Mums jāatrod tāda vieta, kur cilvēki varētu dzīvot un vairoties, un samērā droši izaudzināt bērnus. Pag, pag, es tūlīt paskaidrošu sīkāk, kas, pēc manām do­mām, būtu jādara. Tie, kurus marsieši piejaucēs, kļūs kā visi pieradināti lopiņi. Pēc dažām paaudzēm viņi būs lieli, skaisti, pilnasinīgi un stulbi kustoņi! Mēs, kas paliksim savā vaļā, ļoti iespējams, kļūsim

mežonīgi, pārvērtīsimies par kaut ko līdzīgu lielām žurkām . .. Saprotiet, dzīvošana būs zem zemes. Es esmu izdomājis, ka šim nolūkam noderētu kanalizā­cijas tīkls. Protams, cilvēki, kas to nepazīst, iedomā­jas visādas šausmas. Bet zem Londonas vien ir cau­rules jūdzēm, simtiem jūdžu garumā. Pāris lietainu dienu, un tukšajā pilsētā tās būs izskalotas tīras jo tīras. Galvenās caurules ir pietiekami lielas, gaisa arī tur pietiek. Un tad vēl pagrabi, pazemes velves, noliktavas, no kurienes var iztaisīt slepenas ejas. Un vilcienu tuneļi un apakšzemes dzelzceļš? Ko? Vai jūs sākat saprast? Mēs tur noorganizēsim veselu ko­loniju no spēcīgiem, saprātīgiem cilvēkiem. Mēs tajā neuzņemsim katru draņķi, kas pieklīdīs. Vājie lai iet savu ceļu.