Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Visu šo laiku es neredzēju neviena paša cilvēka un nekur nemanīju arī marsiešus. Es sastapu tikai divus izkāmējušus suņus, bet tie abi metās bēgt, kad mēģināju tos piesaukt klāt. Netālu no Rouhemptonas es redzēju divus cilvēku skeletus — nevis līķus, bet tīri noskrubinātus skeletus — un tuvējā mežā atradu izmētātus, salauzītus kaķu un trusīšu kaulus un aitas galvaskausu. Es gan pasūkāju dažus kauliņus, bet no gaļas uz tiem vairs nebija ne smakas.

Pēc saules rieta es klunkuroju tālāk uz Putniju, kur, kā man šķita, marsieši kaut kāda iemesla dēļ bija lietojuši karstuma staru. Kādā sakņu dārzā aiz Rouhemptonas es saraku pusaugušus kartupeļus un apmierināju izsalkumu. No šā dārza pavērās skats uz

Putniju un upi. Krēslā tas šķita sevišķi drūms un bezcerīgs: nomelnējuši koki, melnas, tuksnesīgas drupas un aiz tām pārplūdušās upes ielejā ar sarkano zāli pieaugušas ūdens jomas. Un pāri visam — nā­ves klusums. Mani pārņēma neaprakstāmas šausmas, iedomājoties, cik ātri notikusi šī baismīgā pārvērtība.

Kādu brīdi man šķita, ka visa cilvēce ir iznīcināta, noslaucīta no zemes virsas un es stāvu šeit viens — pēdējais dzīvs palikušais cilvēks. Kāpjot augšā Put- nijhilā, es uzdūros vēl vienam skeletam, kam rokas bija izrautas un nosviestas dažus jardus tālāk. Tur­pinot ceļu, manī arvien vairāk nobrieda pārliecība, ka šajā pasaules daļā cilvēces iznīcināšana ir jau pabeigta un tikai šur tur vēl klīst viens otrs tāds bēg­lis kā es. Marsieši, es spriedu, ir pametuši par tuk­snesi pārvērsto novadu un devušies meklēt barību kaut kur citur. Varbūt patlaban viņi posta Berlīni vai Parīzi, bet iespējams, ka ir pagriezušies uz zie­meļiem . . .

To nakti es pavadīju Putnijhilas viesnīcā, kas at­rodas pašā kalna galā, un pirmoreiz kopš bēgšanas uz Lezerhedu gulēju gultā. Nestāstīšu sīki, kā es no­pūlējos, kamēr ielauzos šai mājā (tikai vēlāk es kon­statēju, ka parādes durvis ir vienkārši aizbultētas no ārpuses), un kā izvandīju visas telpas, meklēdams kaut ko ēdamu, līdz beidzot, jau gandrīz izmisis, mazā istabiņā, kas laikam bija kalpones miteklis, at­radu žurku apgrauztu maizes garozu un divas kārbas konservētu ananasu. ŠI māja jau pirms manis bija pārmeklēta un iztīrīta. Vēlāk es bārā atradu biskvī­tus un sendvičus, ko mani priekšgājēji nebija pamanī­juši. Sendviči vairs nebija ēdami, toties ar biskvītiem es ne vien apmierināju izsalkumu, bet arī piebāzu kabatas. Es neiededzināju lampu, jo baidījos, ka kāds marsietis, meklēdams barību, var naktī atklīst uz šo Londonas priekšpilsētu. Pirms došanās pie miera es vēl labu brīdi staigāju no loga pie loga, bažīgi ielūkodamies tumsā, vai kur nemanīšu šos briesmoņus. Gulēju pavisam maz. Atlaidies gultā, es ar izbrīnu konstatēju, ka atkal spēju sakarīgi do­māt — pirmoreiz kopš pēdējā strīda ar mācītāju. Visu šo laiku es biju atradies vai nu satrauktu emo­ciju varā, vai trulas apātijas stāvoklī. Bet tagad manas smadzenes, laikam uzņemtās barības spēcinā­tas, atkal noskaidrojās, un es domāju.

Manā prātā virknējās trīs pārdomājami jautājumi: mācītāja nāve, marsiešu atrašanās vieta un manas sievas liktenis. Mācītāja traģisko galu es atcerējos bez šausmām un sirdsapziņas pārmetumiem; es to no­vērtēju vienkārši kā notikušu faktu, ko bezgala ne­patīkami atminēties, taču nekādu nožēlu par savu rīcību nejutu. Es uzskatīju un uzskatu vēl tagad, ka soli pa solim pret savu gribu tiku novests līdz šim pārsteidzīgajam sitienam, ka tāda bija notikumu ne­novēršamā secība tajos briesmīgajos apstākļos. Es nejutos vainīgs, taču atmiņas par to neatstājās no manis un kā slogs nospieda sirdi. Nakts klusumā, juzdams dieva tuvumu, kā tas dažkārt mēdz būt klu­sumā un tumsā, es ņēmos sevi tiesāt par šo niknuma un baiļu apmātības brīdi. Es atsaucu atmiņā katru vārdu mūsu sarunās, sākot ar to mirkli, kad ierau- dziju mācītāju sēžam man līdzās un vienaldzīgu pret manām slāpēm rādām uz uguni un dūmiem, kas pa­cēlās no Veibridžas drupām. Mēs nekādi nespējām saprasties, bet bargais liktenis to nebija ņēmis vērā. Ja es būtu paredzējis tālākos notikumus, es būtu pa­metis viņu Halifordā. Bet es taču nespēju neko pa­redzēt; noziegums ir apzināties sekas un tomēr darīt. Un es aprakstu šo notikumu tikpat patiesi, kā esmu uzrakstījis visu savu stāstu. Liecinieku nebija, un es būtu varējis to noslēpt. Taču es izstāstu visu, kā bija, lai tad lasītājs pats spriež par mani tiesu.

Kad beidzot es ar pūlēm biju atvairījis kremtošās atmiņas par mācītāja nāvi, domas pievērsās marsie­šiem un manai sievai. Par pirmajiem man nebija ne­kādu ziņu, tā ka es varēju iztēloties vai simt varbū­tības, un, diemžēl, tikpat neizdibināms man bija sie­vas liktenis. Un piepeši šī nakts pārvērtās par šausmīgām dvēseles mokām. Es attapos, ka esmu pietrūcies gultā sēdus un blenžu tumsā. Es lūdzu dievu, kaut karstuma stars pēkšņi un bez sāpēm būtu izdzēsis viņas dzīvību. Kopš tās nakts, kad atgriezos no Lezerhedas, es nebiju lūdzis. Tiesa, galēja izmi­suma brīžos es tiku skaitījis lūgšanas, bet tīri mehā­niski, kā pagāni murmina savus buramos vārdus. Ta­gad es lūdzos no visas sirds, nopietni un neatlaidīgi, vērdamies tumsā, kas šķita pilna ar dieva tuvumu. Dīvaina nakts! Un visdīvainākais tas, ka, tiklīdz at­ausa gaisma, es, kas nesen biju runājis ar dievu, zag­līgi izlīdu no mājas gluži kā žurka no alas — gan mazliet lielāks par to, bet tāds pats nožēlojams kus­tonis, ko visvarenie saimnieki savas iegribas dēļ var tvarstīt un nogalināt. Varbūt dzīvnieki tāpat klusībā lūdz dievu. Ja arī mēs neesam iemācījušies neko citu, šis karš vismaz ir mācījis mūs būt žēlsirdīgiem pret tiem nesaprātīgajiem radījumiem, kas cieš no mūsu kundzības.

Rīts bija skaidrs un jauks, austrumos debesis koši sārtojās, un tajās peldēja mazi, zeltaini mākonīši. Uz ceļa no Putnijhilas uz Vimbldonu mētājās dažādi priekšmeti, kas liecināja par panisko bēgšanu uz Londonu svētdienas vakarā, kad sākās kauja ar mar­siešiem. Tur bija mazi divriči ar salauztu riteni un uzrakstu «Dārzeņu tirgotājs Tomass Lobs, Ņūmol- dena», pamesta skārda kaste, tagad jau sažuvušajos dubļos iemīta salmu cepure un tālāk Vesthilas kalnā pie apgāztas ūdens siles ar asinīm notraipīti, sasisti stikli. Mani soļi bija gurdeni, mani plāni gaužām ne­noteikti. Es gribēju tikt uz Lezerhedu, kaut gan zi­nāju, ka tur man ir vismazāk cerību atrast savu sievu. Ja vien nāve nav pārsteigusi viņus pēkšņi, mūsu radinieki kopā ar viņu noteikti būs aizbēguši. Tomēr man likās, ka tur es varētu uzzināt vai no­skaidrot, uz kurieni devušies Sarijas iedzīvotāji. Es gribēju atrast savu sievu, man sāpēja sirds par viņu un visiem cilvēkiem, taču es nezināju, kur un kā viņu meklēt. Tagad es jo skaidri izjutu savu vien­tulību. Nogriezies no ceļa, es, slapstīdamies starp kokiem un krūmiem, devos uz plašo Vimbldonas klajumu.

Tumšajā zemē vietvietām auga dzeltenas irbule- nes un kārkli, bet sarkanā zāle nekur nebija re­dzama. Kamēr es piesardzīgi ložņāju gar klajuma malu, uzlēca saule, pieliedama visu ar gaismu un dzīvīgumu. Slīkšņā zem kokiem es uzdūros peļķei, kas ņudzēt ņudzēja no ņipriem kurkulēniem. Es ap­stājos un skatījos uz mazajiem radījumiem, mācīda­mies no viņiem nelokāmu dzīvotgribu. Piepeši man radās dīvaina sajūta, it kā mani kāds novērotu; es spēji pagriezos un pamanīju, ka krūmos kaut kas slēpjas. Es stāvēju un skatījos turp, tad paspēru soli uz priekšu, un šis «kaut kas» uzslējās kājās — tas bija ar dunci apbruņojies cilvēks. Es lēnām tuvojos viņam. Viņš stāvēja nekustīgi, nebilzdams ne vārda, un vērās manī.