Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Piegājis tuvāk, es redzēju, ka viņa drēbes ir tikpat novārtītas un netīras kā manējās; viņš patiešām iz­skatījās tā, it kā būtu izvilkts caur drenāžas cauruli. Ielūkojies vērīgāk, es varēju atšķirt zaļus dīķa gļotu traipus, blāvi dzeltenas sažuvušu mālu pēdas un mel­nus, spīdīgus sodrēju plankumus. Viņa melnie mati krita pār acīm, seja bija tumša, nosmulēta un sakri- tusies, tā ka sākumā es viņu nepazinu. Zodu šķēr­soja sarkana, pussadzijusi rēta.

— Stāt! — viņš iekliedzās, kad biju desmit jardu attālumā no viņa, un es apstājos. Viņa balss bija aizsmakusi. — No kurienes jūs nākat? — cilvēks vaicāja.

Es cieši raudzījos viņā un domāju, ko atbildēt.

— Nāku no Mortleikas, — es teicu. — Es biju ap­bērts drupās līdzās bedrei, ko marsieši izraka ap savu cilindru. Es tiku laukā un izglābos.

— Šeit nav nekā ēdama, — viņš sacīja. — Šī te ir mana teritorija. Visa nokalne līdz upei un tālāk līdz Klepemai un uz to pusi līdz klajuma malai. Te ir barība tikai vienam. Uz kurieni jūs ejat?

Es vilcinājos atbildēt.

— Nezinu, — pēc brīža es sacīju. — Es biju ap­rakts mājas drupās trīspadsmit vai četrpadsmit die­nas un nezinu, kas pa to laiku ir noticis.

Viņš neuzticīgi paskatījās manī, tad satrūkās, un viņa sejas izteiksme pēkšņi pārmainījās.

— Es netaisos palikt šeit, — es sacīju. — Domāju iet uz Lezerhedu, jo tur es atstāju savu sievu.

Viņš izstiepa rādītājpirkstu.

— Tas esat jūs! — viņš iesaucās. — Cilvēks no Vokingas. Un jūs nedabūjāt galu Veibridžā?

Tai pašā mirklī arī es viņu pazinu.

— Jūs esat tas artilērists, kas ienāca manā dārzā.

— Apsveicu! — viņš sacīja. — Mums abiem ir laimējies! Kas to būtu domājis, ka vēl kādreiz jūs sastapšu! — Viņš pastiepa roku, un es to satvēru.

— Es ielīdu notekcaurulē. Viņi visus nenogalināja. Un, kad viņi aizgāja, es pāri laukiem aizbēgu uz Voltonu. Bet. . . Nav pagājušas ne sešpadsmit die­nas, bet jūs esat nosirmojis. — Viņš pēkšņi atskatījās pār plecu. — Tikai kovārnis, — viņš noteica. — Ta­gad cilvēks iemācās sajust pat putna ēnu. Te ir pārāk klaja vieta. Palīdīsim zem krūmiem un paru­nāsimies.

— Vai jūs esat redzējis marsiešus? — es jautāju.

— Kopš es izlīdu no. ..

— Viņi ir ieņēmuši Londonu un aizgājuši tālāk, — sacīja artilērists. — Man liekas, ka tur ir ierīkota liela nometne. Naktīs tur pāri uz Hempstedas pusi visas debesis zvēro no viņu ugunīm. Taisni kā virs lielas pilsētas, un tai gaišumā var redzēt viņus kus­tamies. Dienā nevar. Bet tuvumā es viņus neesmu manījis … — viņš sāka skaitīt uz pirkstiem, — jā, jau piecas dienas . . . Tad es redzēju, ka divi nes kaut ko lielu uz Hemmersmitas pusi. Un aizpagājušo nakti, — viņš ieturēja pauzi un tad daudznozīmīgi turpināja, — debesīs plaiksnījās ugunis kā vienmēr, bet tur augšā bija vēl kaut kas. Es domāju, ka viņi ir uzbūvējuši lidojošu mašīnu un mācās lidot.

Es, jau līzdams četrrāpus krūma, sastingu uz vietas.

— Lidot?!

— Jā, lidot, — viņš apstiprināja.

Es palīdu dziļāk zem zariem un apsēdos.

— Tad cilvēcei būs beigas, — es sacīju. — Ja marsiešiem tas izdosies, viņi vienā rāvienā aplidos apkārt visai zemeslodei. . .

Viņš pamāja ar galvu.

— Tā būs. Bet. . . līdz ar to stāvoklis šeit kļūs mazliet vieglāks. Bez tam … — Viņš paskatījās uz mani. — Vai jums jau tāpat nav skaidrs, ka cilvēcei ir beigas? Esmu par to pārliecināts. Mēs esam sa­kauti un pagalam.

Es pavēros artilēristā. Lai cik savādi tas būtu, man šis acīm redzamais fakts nebija aizgājis līdz apziņai, un tikai tagad, klausoties viņā, es to aptvēru. Es visu laiku vēl biju lolojis kādu neskaidru cerību, parei­zāk sakot, aiz iesīkstējuša paraduma neļāvies pesi­mismam.

— Mēs esain sakauti! — viņš ar nelokāmu pār­liecību atkārtoja. — Tās ir beigas. Marsieši ir zau­dējuši vienu, tikai vienu. Viņi ir vareni nostiprināju­šies un satriekuši dižāko lievalsti pasaulē. Viņi ir mūs saminuši. Tā viena marsieša bojā eja pie Vei­bridžas bija tīrā nejaušība. Un šie te ir tikai pionieri. Nemitīgi ierodas klāt jauni. Šīs zaļās zvaigznes — pēdējās piecas vai sešas dienas gan neesmu vairs nevienu redzējis, bet nav šaubu, ka katru nakti kāda kaut kur nokrīt. Nekā nevar darīt. Mēs esam pa­kļauti! Sakauti un pagalam!

Es neatbildēju. Sēdēju, stingi vērdamies vienā punktā, un veltīgi pūlējos atrast kādu pretargu­mentu.

— Šis jau nav karš, — artilērists sacīja. — Un nebija no paša sākuma, jo vai tad to var saukt par karu, ja cilvēki samin skudras?

Piepeši es atcerējos observatorijā pavadīto nakti.

— Pēc desmitā šāviena vini vairāk nešāva — . vismaz līdz tam brīdim, kamēr nokrita pirmais ci­lindrs.

— Kā jūs to zināt? — artilērists vaicāja. Es pa­skaidroju. Viņš uz brīdi iegrima domās.

— Kaut kas noticis ar lielgabalu, — viņš sacīja. — Bet kāda gan tam nozīme? Viņi to atkal salabos. Un, ja arī ne tik drīz, ko tas galu galā grozīs? Tā nu tas ir: cilvēki un skudras. Skudras būvē savas pil­sētas, dzīvo savu dzīvi, karo un taisa revolūcijas, kamēr cilvēki ļauj tām vaļu, bet, ja skudras maisās pa kājām, cilvēki tās vienkārši aizmēž no sava ceļa. Mēs tagad esam kļuvuši par skudrām. Vienīgi. . .

— Kas tad? — es iejautājos.

— Mēs esam ēdamas skudras.

Mēs sēdējām, raudzīdamies viens otrā.

— Ko viņi ar mums darīs? — es vaicāju.

— Tieši par to es esmu domājis, — artilērists sacīja, — daudz domājis. No Veibridžas es devos uz dienvidiem un visu ceļu domāju. Es redzēju, kas no­tiek. Vairums cilvēku, šausmu pārņemti, vaimanāja un krita izmisumā. Es neesmu radis vaimanāt. Jau reizi vai divas esmu skatījies nāvei acīs; es neesmu spēļu zaldātiņš un zinu: viss viens, vieglāka vai grū­tāka, nāve ir un paliek tikai nāve. Un izglābjas tas, kas saglabā skaidru galvu. Redzēdams, ka visi gāžas uz dienvidiem, es teicu sev: «Tur nepietiks barības,» un griezos atpakaļ. Es turējos marsiešu tuvumā, kā zvirbulis turas pie cilvēka. Visapkārt, — viņš ar rokas vēzienu norādīja uz horizontu, — cilvēki bariem mirst badā, laužas uz priekšu, cits citu sami- dami. ..

Viņš paskatījās man sejā un samulsis aprāvās.

— Protams, daudzi, kam bija nauda, ir aizbēguši uz Franciju, — viņš sacīja un atkal apklusa, tad, sastapis manu skatienu, it kā vainīgs juzdamies, tur­pināja: — Te ir ēdamā papilnam. Veikalos konservi, vīni, šņabis, minerālūdeņi. . . bet ūdensvads izpos­tīts un kanalizācijas caurules tukšas. Nu, es jums tagad stāstu, ko domāju. «Marsieši ir saprātīgi radī­jumi,» es spriedu, «un šķiet, ka mēs viņiem esam va­jadzīgi barībai. Vispirms viņi satrieks mūsu preto­šanos — iznīcinās kuģus, mašīnas, lielgabalus, pilsē­tas, mūsu kārtību un organizāciju. Tas viss tiks iz- postīts. Ja mēs būtu tik mazi kā skudras, varbūt mums izdotos paslēpties. Bet mēs esam pārāk lieli un nevaram nekur sprukt.» Tāds bija mans pirmais secinājums. Pareizs, vai ne?

Es piekrītoši pamāju.

— To es izdomāju jau pašā sākumā. Labi, tad klausieties tālāk. Pagaidām vēl mūs tvarsta tikai tū­lītējai vajadzībai, kā pagadās. Marsietis paietas dažas jūdzes un paņem no bēgļu pūļa, cik grib. Viņdien es pie Vondsvērtas redzēju vienu, kas dragāja mājas un rakņājās drupās. Bet ilgi tā nebūs. Kolīdz marsieši būs tikuši galā ar mūsu kuģiem un lielgabaliem, iz­postījuši dzelzceļus un pabeiguši visus savus darbus tur nometnē, viņi sāks mūs ķert sistemātiski, izlasīs labākos un turēs tos būros vai kā. Un drīz vien viņi sāks to darīt. Ak dievs! Vēl jau viņi pa īstam nav ķērušies mums klāt. Vai tad jūs to neredzat?