Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

— Uā, uā, uā, uā. . . — gaudoja pārcilvēciskā balss, un milzīgi skaņu viļņi vēlās lejup pa plato, saules apspīdēto ielu starp augstajām celtnēm. Es neizpratnē pagriezos uz ziemeļiem, uz Haidparka dzelzs vārtu pusi. Man ienāca prātā, ka vajadzētu iekļūt Dabas zinātņu muzejā un uzkāpt tornī, lai no turienes palūkotos pāri parkam. Tomēr es nolēmu palikt uz zemes, kur bija vieglāk paslēpties, un devos augšup pa Ekshibišnroudu. Visas lielās ēkas abās pusēs ielai bija tukšas un klusas, un, to sienas skaļi atbalsoja manus soļus. Ielas galā netālu no parka-vārtiem es ieraudzīju savādu skatu — apgāztu omnibusu un tīri noskrubinātu zirga skeletu. Brītiņu tur pastāvējis, es gāju tālāk uz tiltu pāri Serpentai- nam. Mistiskā balss kļuva arvien skaļāka un skaļāka, taču parka ziemeļu malā pāri māju jumtiem ne­kas nebija redzams, vienīgi ziemeļrietumos pacēlās viegls dūmu mākulis.

— Uā, uā, uā, uā . .. — vaimanāja balss, un man šķita, ka tā nāk kaut kur no Rīdžentparka rajona. Žēlabainie kliedzieni nomācoši iedarbojās uz manu psihi. Nesenais možums pagaisa, un sirdi pārņēma skumjas. Es pēkšņi jutu, ka esmu bezgala noguris, ka man sāp kājas un atkal gribas ēst un padzerties.

Bija jau pēcpusdiena. Kāpēc es klīstu viens pa šo mirušo pilsētu? Kāpēc es esmu te, kad visa Londona guļ, melnā līķautā tinusies? Es jutos neizsakāmi vien­tuļš. Man ienāca prātā veci draugi, ko gadiem ilgi nebiju atcerējies. Es domāju par indēm aptiekās, par dzērieniem vīna tirgotāju pagrabos; atminējos abus piedzērušos, nelaimīgos radījumus, kas tobrīd bez manis šai pilsētā šķita esam vienīgās dzīvās dvē­seles . . .

Cauri Marmora arkai es izgāju uz Oksfordstrītas. Te atkal bija melnie putekļi un vairāki līķi, un no dažu namu pagrabu restotajiem logiem nāca pretīga tiūdu smaka. Pēc garā ceļa es biju nokārsis un ļoti izslāpis. Ar lielām pūlēm man izdevās ielauzties kādā restorānā, kur es dabūju paēst un padzerties. Pēc ēšanas man uzmācās nogurums, es iegāju kabinetā aiz bāra, apgūlos uz melna, ar zirgastriem poistēta dīvāna un aizmigu.

Kad pamodos, man ausīs, tāpat kā iepriekš, grie­zās žēlabainā gaudošana: «Uā, uā, uā, uā . . .» Jau krēsloja, un, sameklējis bārā dažus biskvītus un gabalu siera (tur bija arī ledusskapis, bet gaļa tajā mudžēja no tārpiem), es cauri klusiem laukumiem ar ļaužu pamestām mājām — atceros no tiem vienīgi Portmenskvēru — izgāju uz Beikerstrītas un tā bei­dzot nokļuvu līdz Rīdžentparkam. Iznācis Beikerstrī­tas galā, es tālumā pāri kokiem pret dzidrajām rieta debesīm ieraudzīju marsiešu milzīgās mašīnas aug­šējo kupolu, no kura plūda šīs skaņas. Es nemaz ne- nobijos un nejutos arī pārsteigts, it kā būtu to jau gaidījis. Kādu brīdi es vēroju marsieti: viņš nekus­tējās. Viņš stāvēja uz vietas un gaudoja, bet, kāpēc, to es nevarēju saprast.

Es gudroju, ko darīt. Šis nemitīgais, monotonais «uā, uā, uā, uā» jauca man prātu. Varbūt es biju pā­rāk noguris, lai īsti izjustu bailes. Katrā ziņā es biju vairāk ieinteresēts uzzināt šīs gaudošanas iemeslu nekā nobijies. Nolēmis apiet apkārt parkam, es pa­griezos atpakaļ, izgāju uz Pārkroudas un gar tera­sēm devos Sentdžonsvudas virzienā, lai no tās puses piekļūtu tuvāk šim nekustīgajam, kaucošajam mar­sietim. Pagājis pāris simt jardu no Beikerstrītas, es izdzirdēju skaļu, daudzbalsīgu riešanu un ieraudzīju vispirms suni, kas ar sarkanu iepuvušas gaļas gabalu mutē pa kaklu pa galvu drāzās uz manu pusi, un tad veselu baru izkāmējušu plušķu, kuri dzinās tam pa­kaļ. Suns apmeta man lielu līkumu, it kā baidītos, ka arī es varu iekārot tā laupījumu. Kad vaukšķoņa izdzisa tālumā, kluso ielu atkal piepildīja marsieša žēlabainā gaudošana.

Nogājis apmēram pusceļu līdz Sentdžonsvudas sta­cijai, es uzdūros sabojātai darba mašīnai. Sākumā es domāju, ka ielu aizšķērso sabrukušas mājas drupas. Tikai tad, kad biju piegājis tuvāk, es ieraudzīju šo mehānisko Samsonu ar saliektiem, sadragātiem un> salauztiem taustekļiem guļam paša sagāztās mājas gruvešos. Visa priekšējā daļa bija sašķaidīta drus­kās. Šķita, ka mašīna ir uztriekusies tieši virsū mā­jai, sagrāvusi to un iestrēgusi drupās. Tobrīd es do­māju, ka to izdarījusi darba mašīna, ko marsieši at­stājuši bez uzraudzības. Es nevarēju uzrāpties pa drupām tik augstu, lai aplūkotu to tuvāk, un bija jau arī tik dziļa krēsla, ka asiņu traipus uz sēdekļa un suņu apgrauztos marsieša skrimšļus es nebūtu saskatījis.

Prātodams, ko gan varētu nozīmēt viss redzētais, es devos tālāk uz Primrouzhilu. Tālumā starp kokiem es pamanīju otru marsieti, kas stāvēja parkā pie Zooloģiskā dārza tikpat nekustīgi kā pirmais un klu­sēja. Mazliet viņpus drupu kaudzes, kurā gulēja sadragātā darba mašīna, es atkal ieraudzīju sarkano zāli, un viss Rīdžentkanāls bija pilns ar tumšsarkanu augu mudžekli.

Piepeši, kad es gāju pāri tiltam, gaudošana ap­klusa, kā ar nazi nogriezta. Pēkšņais klusums sāpīgi ieurbās ausīs.

Es stāvēju viens starp krēslā iegrimušām, augstām, drūmām mājām; koki pie parka kļuva arvien tum­šāki. Visapkārt man pa drupām kāpelēja sarkanā zāle, it kā tiekdamās saslēgties krēslā pār manu galvu. Pār mani nolaidās nakts, baiļu un noslēpu­mainības māte. Kamēr vēl skanēja šī balss, vientu­lība un pamestība nebija tik nepanesama; pateicoties tai, Londona vēl šķita dzīva, un šī sajūta mani uz­mundrināja. Tad piepeši viss pārmainījās, kaut kas notika — es nezināju, kas, — un iestājās dziļš, gan­drīz sataustāms klusums. Nebija vairs nekā, tikai šis baismais kapa klusums.

Londona vērās manī kā rēgs. Logi baltajās mājās atgādināja acu dobumus galvaskausos. Man rādījās, ka no visām pusēm nedzirdami zogas klāt tūkstošiem ienaidnieku. Mani sagrāba šausmas, šausmas par savu pārdrošību. Iela manā priekšā bija piķa melna kā nodarvota, un pāri kājceliņam gūlās ķēmīga ēna. Es nevarēju piespiest sevi iet tālāk. Es nogriezos uz Sentdžonsvudroudu un pa kaklu pa galvu bēgu no šī nepanesamā klusuma uz Kilbērnas pusi. Es paslēpos no nakts un klusuma kādā ormaņa būdā Herouroudā un nosēdēju tur krietni pāri pusnaktij. Bet pirms rīt­ausmas mana drosme atgriezās, un debesīs vēl mir­goja zvaigznes, kad es jau atkal devos Rīdžentparka virzienā. Svešajās ielās es biju apmaldījies un pie­peši garas avēnijas galā rīta puskrēslā ieraudzīju Primrouzhilas nogāzi. Kalna virsotnē, izslējies augstu pret dziestošajām zvaigznēm, stāvēja trešais marsie­tis, tikpat nekustīgs kā abi pārējie.

Es vienā mirklī izšķīros par neprātīgu soli. Es miršu un izbeigšu šīs mokas. Tad man vismaz neva­jadzēs pašam sevi nogalināt. Es apņēmīgi soļoju uz šā titāna pusi un, kad biju piegājis tuvāk un kļuva gaišāks, ieraudzīju, ka ap kapuci riņķo un ķīvējas bars melnu putnu. Mana sirds strauji salēcās, un es sāku skriet.

Es lauzos cauri sarkanajai zālei, kas bija apņēmusi Sv. Edmunda terasi, brizdams līdz krūtīm, šķērsoju ūdens straumi, kas plūda no Albertroudas hidroierī- cēm, un sasniedzu Primrouzhilas pakāji vēl pirms saullēkta. Kalna virsotni apjoza augsti zemes vaļņi — marsieši šo savu pēdējo un lielāko apmetni bija pār­vērtuši par īstu nocietinājumu — un pāri tiem pret debesīm stīgoja- tieva dūmu strūkliņa. Augšā uz ze­mes grēdas izskrēja suns un atkal nozuda. Doma, kas bija iešāvusies man prātā, kļuva reāla, ticama. Ne­

maz vairs ne juzdams bailes, viss trīcēdams iekšējās gavilēs, es skrēju āugšup kalnā, kur stāvēja nekus­tīgais briesmonis. No kapuces lejup karājās garas, brūnas ļerpatas, ko knābāja un plosīja izsalkušie putni.