Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Pēc mirkļa es jau biju uzrāpies uz zemes vaļņa un varēju pārredzēt milzīgās, ar uzbērumu apjoztās mar­siešu nometnes iekšpusi. Plašajā laukumā šur tur stāvēja gigantiskas mašīnas, lielas materiālu grēdas un dīvainas izbūves. Un starp tām gan apkritušās kaujas mašīnās un nekustīgu darba mašīnu kabīnēs, gan turpat uz zemes rindā stingi un klusi gulēja marsieši — beigti! — aizgājuši bojā no pūšanas un slimību baktērijām, pret kurām viņu organisms ne­spēja cīnīties, iznīcināti tāpat, kā tika iznīcināta sar­kanā zāle; pēc tam kad visi cilvēku pūliņi bija izrā­dījušies bezspēcīgi, tos nogalēja visnecilākās, acij neredzamās būtnes, ko dievs savā gudrībā bija radī­jis Zemes virsū.

Bija noticis tas, ko es un daudzi cilvēki gan būtu varējuši paredzēt, ja bailes un izmisums, nebūtu ap­tumšojis mūsu prātus. Šie slimību dīgļi ir ņēmuši no­devas no cilvēces kopš aizvēsturiskiem laikiem, tiem ir maksājuši meslus mūsu priekšteči kopš pašiem dzīvības sākumiem Zemes virsū. Un dabiskās izlases ceļā mūsos pamazām ir izveidojušās pretošanās spē­jas, nevienam mikrobam mēs nepadodamies bez cī­ņas, un pret daudzām baktērijām, piemēram, tām, kas izraisa pūšanas procesus nedzīvos audos, mūsu organisms ir pilnīgi imūns. Bet uz Marsa nav baktē­riju, un, tikko šie iebrucēji ieradās, tikko uzņēma barību, mūsu mikroskopiskie sabiedrotie sāka darbo­ties, gatavodami tiem bojā eju. Jau toreiz, kad es vēroju marsiešus no sagruvušās mājas, viņi bija

neglābjami nolemti nāvei, palēnām mira un trūdēja, vēl staigādami. Tas bija nenovēršami. Ar miljoniem nāvju cilvēks ir izpircis sev pirmtiesības dzīvot uz Zemes, un neviens atnācējs nevar viņam tās atņemt; tās viņam paliktu arī tad, ja marsieši būtu desmit­kārt varenāki. Jo cilvēki nedzīvo un nemirst veltīgi.

Beigtie marsieši, pavisam ap piecdesmit, gulēja dažādās vietās savā lielajā bedrē, kur nu kuro bija pārsteigusi nāve, kas droši vien tiem likās neizpro­tama kā jau dažkārt nāve. Arī man tobrīd šī nāve bija neizprotama. Es tikai zināju, ka šie radījumi, kas vēl nesen bija dzīvi un cilvēkiem tik bīstami, ir beigti. Vienu mirkli man pat šķita, ka tos piemek­lējis Senaheriba karapulku liktenis, ka dievs ir apžē­lojies par mums un nāves eņģelis vienā naktī viņus apkāvis.

Es stāvēju uz kraujas, raudzīdamies bedrē, un sirds man krūtīs dauzījās aiz prieka. Pasaule ap mani iekvēlojās uzlēcošās saules staru ugunīs. Bedre vēl bija ēnā; varenās mašīnas, tik milzīgas, brīnu­maini spēcīgas un sarežģītas, tik svešas mums ar savām lokumainajām formām, kā noslēpumairfi rēgi neskaidri iznira no krēslas pretī gaismai. Es dzirdēju, ka suņi bariem plēšas ap nedzīvajiem marsiešu ķer­meņiem bedres dziļumos zem manām kājām. Bedres pretējā malā uz uzbēruma, milzīga, plakana un dī­vaina, gulēja lielā lidošanas mašīna, ar kuru viņi bija trenējušies lidot mūsu blīvākajā atmosfērā, līdz sairums un nāve tos apstādināja. Nāve bija ieradu­sies īstajā brīdī. Izdzirdējis putnu ķērkšanu virs gal­vas, es paraudzījos augšup uz milzīgo kaujas mašīnu, kas nekad vairs nekaros, un sarkanajiem, saplosīta­jiem miesas lēveriem, no kuriem pilēja asinis uz ap­gāztajiem soliņiem Primrouzhilas kalna virsotnē.

Es pagriezos un palūkojos lejup uz to pusi, kur, putnu apsēsti, stāvēja divi pārējie beigtie marsieši, ko es biju redzējis jau vakar vakarā. Viens no vi­ņiem mirdams kaut ko kliedza saviem biedriem; var­būt viņš mira pats pēdējais un viņa signāli vēl tur­pināja skanēt, kamēr beidza darboties mehānisms. Tagad tie tur mirdzēja uzlecošās saules staros — ne­kaitīgi spoža metāla milzeņi uz trim kājām .. .

Visapkārt bedrei pletās milzīgā pilsētu māte, kuru it kā brīnums bija izglābis no mūžīgas iznīcības. Tie, kas Londonu ir redzējuši tikai tās drūmajā dūmu plī­vurā, nespēj nemaz iedomāties, cik neizsakāmi skaista ar savām tukšajām, klusajām ielām un na­miem tā izskatījās šajā dzidrajā rīta stundā.

Austrumos pāri Alberta terases melnajām drupām un sašķaidītajam baznīcas tornim skaidrajās debesīs mirdzēja saule, un šur tur milzīgajā jumtu mudžeklī kāda šķautne, lauzdama gaismas staru, iekvēlojās žilbinoši baltā spožumā. Šai saulainajā rītā savs no­slēpumains daiļums piemita pat vīna noliktavām pie Čokfārmas stacijas un plašajiem šķirotavas sliežu ceļiem, kuru agrāk melnais metāla stīgu vijums divās nedēļās bija pārklājies ar sarkanīgu rūsas kārtu.

Ziemeļos zilgmoja Kilbērna un Hempsteda ar sa­viem namu masīviem; pilsētas rietumu daļu ietina dūmaka; dienvidos, aiz marsiešiem, skaidri un attā­luma samazināti, bija redzami Rīdžentparka zaļie viļņi, Lengemas hotelis, Alberthollas kupols, Impēri­jas institūts un Bromptonroudas staltās celtnes, aiz kurām vieglā dūmakā vīdēja Vestminsteras izrobotās drupas. Zilganā tālē pacēlās Sarijas pakalni, un Kris­tāla pils torņi mirdzēja saulē kā divi sudraba zižļi. Sv. Pola katedrāles kupols melni iezīmējās pret

saullēkta debesīm, un tikai tagad es pamanīju, ka ta rietumu pusē rēgojas milzīgs caurums.

Kad es tur stāvēju, raudzīdamies uz šo plašo pano­rāmu ar klusiem, pamestiem namiem, fabrikām un baznīcām, domādams par cilvēku cerībām un pūli­ņiem, par neskaitāmajām dzīvēm, kas veltītas, lai . uzceltu šo cilvēces dižo klinti, un par pēkšņo un ne­žēlīgo iznīcināšanu, kas tam visam draudēja, un bei­dzot sapratu, ka briesmu mākoņi ir izklīduši, ka cil­vēki varēs atgriezties savās mājās un šī plašā, mirusī, man tik dārgā pilsēta atkal būs dzīvības pilna un varena, mani pārņēma dziļš saviļņojums un acīs sa- riesās asaras.

Mokas bija beigušās. Jau šodien pat sāksies atve­seļošanās. Dzīvi palikušie cilvēki, kas izkaisīti pa visu zemi — bez vadoņiem, neaizsargāti un izsalkuši kā avis bez gana, tūkstoši, kas aizbēguši pāri jūrai, drīz vien sāks atgriezties; dzīvības pulss, kļūdams arvien spēcīgāks un spēcīgāks, atkal dunēs šajās tukšajās ielās un piepildīs klusos laukumus. Lai cik lieli postījumi nodarīti, nu postītāja roka bija aptu­rēta. Postītāja roka bija apturēta. Visās šajās mēma­jās drupās, nomelnējušajos māju skeletos, kas tik drūmi vērās pretī zaļajai, saules apspīdētajai nokal- nei, drīz vien atbalsosies namdaru āmuru klaudzoņa un šķindēs mūrnieku ķelles.

Ar šo domu sirdī es izstiepu rokas pret debesīm un sāku pateikties dievam. «Pēc kāda gada,» es domāju, «pēc gada …»

Un tad ar satriecošu spēku manu apziņu caururba doma par sevi, par savu sievu un mūsu cerību pilno, mīļā saticībā vadīto dzīvi, kas bija zudusi uz visiem laikiem.

Un tagad nāk visdīvainākais manā stāstā. Bet var­būt tas nepavisam nav nekas dīvains. Es skaidri at­ceros un varu atdzīvināt atmiņā it visu, ko darīju tajā dienā līdz brīdim, kad stāvēju Primrouzhilas vir­sotnē un, aizkustinājuma asaras liedams, slavēju dievu. Bet tālāk es vairs neatceros nekā . ..

Par nākamajām trim dienām manā atmiņā nav ne­kādu pēdu. Vēlāk es uzzināju, ka nepavisam neesmu bijis pirmais, kas atklājis marsiešu bojā eju; vairāki tādi paši klaiņotāji kā es to bija konstatējuši jau iepriekšējā naktī. Kāds vīrs, kas atklājis to pats pir­mais, bija aizgājis uz Sentmārtinslegrendu un, kamēr es kvernēju ormaņa būdā, nosūtījis telegrammu uz Parīzi. No turienes priecīgā vēsts ātri aplidoja visu pasauli. Tūkstošiem pilsētu, kas bija sastingušas šausmu nojautās, pēkšņi atplaiksnījās spožās ilumi­nācijas ugunīs. Tai laikā, kad es stāvēju uz bedres malas, par marsiešu bojā eju jau zināja Dublinā, Edinburgā, Mančestrā, Birmingemā. Cilvēki, kā tiku dzirdējis, raudājuši aiz prieka, klaigājuši un gavi­lējuši, pametuši darbu, lai cits citu apsveiktu un dalī­tos līksmībā, steigušies uz vilcieniem, lai nokļūtu Londonā. Baznīcu zvani, kas bija klusējuši divas ne­dēļas, līdz ar priecīgās vēsts izplatīšanos atdzīvojās cits pēc cita, un drīz vien pār visu Angliju gaiss viļ­ņoja to skaņās. Pa katru lauku celiņu ar velosipē­diem joņoja kārni, izspūruši cilvēki, skaļi vēstīdami par necerēto glābiņu izmisušajiem, novārgušajiem bēgļiem. Un pārtika! Pāri Lamanšam, pāri Īrijas jū­rai, pāri Atlantijas okeānam steidzās labības, maizes un gaļas kravas, lai paēdinātu bada cietējus. Šķita, ka visi pasaules kuģi tajās dienās devās uz Londonu. Taču par to visu mana atmiņa nekā nestāsta. Es vairs neapjautu īstenību, mans prāts bija galīgi ap­tumšojies.