Francis Carsac: Atnācēji no nekurienes

Drēgns un pelēks uzausa rīts. Debesis bija apmākušās, un drīz vien pa lidaparāta izliekto metāla apvalku sāka bungāt lietus. Kad tas nedaudz mitējās, es devos laukā un gāju milzenim apkārt. Tas atgādināja gludu, monolītu pulēta, nekrāsota metāla disku, kas mazliet zilgani spīdēja. Tajā nemanīja neviena loga. Durvīm pretējā pusē apvalkā rēgojās divi dziļi caurumi, apmēram trīsdesmit centimetru diametrā. Izdzirdis vieglus soļus, atskatījos. Kopā ar diviem biedriem Suiliks stiepa šurp dzeltenu metāla cauruli un vairākas apšuves plāksnes.

Remonts nevilkās ilgi. Suiliks ar dzelteno cauruli pāris reižu apvilka ap bojājumu malām. Metāls ātri kusa, kaut gan es nemanīju pat ne niecīgāko liesmiņu. Kad caurumu malas bija ieguvušas vajadzīgo veidu, tiem uzlika ielāpus, kurus atkal apstrādāja ar dzelteno cauruli, iepriekš to īpaši noregulējot. Ielāpu plāksnes kļuva pavisam mīkstas un sakusa ar apvalku tik cieši,ka metinājuma šuves nemaz nevarēja manīt.

Apskatījuši aparāta iekšpusi, mēs ar Suiliku iegājām telpā, kas atradās zem bojātās kupola daļas. Divkāršās čaulas iekšējais slānis bija jau salabots, taču visa iekārta vēl atradās bēdīgā stāvoklī. Šī telpa acīmredzot noderēja kā laboratorija. Tās centrā stāvēja garš galds, uz kura mētājās vēl nenokoptu stikla lausku kaudzes, samudžināti vadi un gandrīz pavisam sadauzīti sarežģīti aparāti. Noliecies pār kādu no tiem, slaida auguma svešinieks pūlējās savienot vadus.

Suiliks ieskatījās man acīs, un es uztvēru viņa domas:

— Kāpēc šīs planētas iemītnieki mums uzbruk? Neko ļaunu taču neesam jums nodarījuši. Gribējām tikai nodibnāt sakarus, tāpat Ka ar daudzām citām planētām. Tik naidīgi noskaņotas būtnes kā jūs sastopamas vienīgi nolādētajās galaktikās. Kad jūsējie nonāvēja divus mūsu komandas locekļus, nekas cits neatlika kā iznīcināt uzbrucēja lidapai otu. Mūsu ksills bija bojāts, tāpēc vajadzēja piespiedu kārtā nolaisties, gandrīz vai avarēt. Sakarā ar šo piespiedu nolaišanos radās jauni bojājumi un plīsumi. Pagaidām vel nav zināms, vai vispār spēsim no šejienes aizlidot.

— Man ļoti žēl, ticiet man. Bet Zeme tagad lielākoties atrodas divu pretēju nometņu varā, kuras uzskata, ka ikviens nepazīstams lidaparāts pieder ienaidniekam. Bet kur jums uzbruka? Austrumos vai rietumos no šejienes?

— Rietumos no šejienes. Vai patiesi jūs uz šīs planētas vēl dzīvojat savstarpēju karu periodā?

— Diemžēl, jā. Pirms nedaudz gadiem karš aptvēra gandrīz visu mūsu zemeslodi.

Slaidais «cilvēks» pie galda pateica dažus vārdus. Suiliks domās tos man pārtulkoja:

— Aizlidot no šejienes mēs varēsim tikai pēc pāris dienām. Tagad jūs varat iet un pavēstīt savas planētas iedzīvotājiem, ka mēa esam miermīlīgi, kaut gan aizstāvēšanās līdzekļu mums netrūkst.

— Nudien, laiks doties mājās, — es atteicu. — Manuprāt, šajā apvidū jums briesmas nedraud. Sai gadalaikā cilvēki te nav sastopami. Un tomēr, lai izvairītos no nejaušiem incidentiem, nevienam par jums nestāstīšu. Ja atļausit, novakarē ieradīšos vēlreiz jūs apraudzīt.

Klupdams krizdams devos prom lietū. Kājas stiga meža dūkstīs, sejā sitās salijušie zari, bet es tik gāju un domāju par šo neticamo piedzīvojumu. Taču lēmums jau bija nobriedis. Tiklīdz satumsīs, es atgriezīšos šurp.

Uzmeklējis savu mašīnu, aizbraucu līdi ciematam. Ieraugot mani, vecā auklīte skaļi iekliedzās: galvā man rēgojās dziļa rēta,matos — tumšas, sarecējušas asinis. Sastāstīji viņai visādas blēņas par nelaimes gadījumi medībās, iztīrīju rētu, nomazgājos, pārģēr bos un ar apskaužamu ēstgribu sēdos pie brokastgalda. Diena likās neciešami gara bet, tiklīdz metās krēsla, sāku gatavoties ceļam. Tomēr izbraucu pilnīgā tumsā, izvēlēdamies klusus aplinku ceļus.

Lai ceļmalā pamestā mašīna nepievērst uzmanību, noslēpu to mežā. Tad cauri bie zoknim devos Manjū klajuma virzienā. Pietiekami attālinājies no ceļa, ieslēdzu kabajļ tas lukturīti, jo tumsā spraukties caurļļ dzelkšņainajiem krūmiem bija pārāk riskanti. Tā laimīgi nonācu gandrīz līdz pašam klajumam. Virs tā, it kā luminiscējošas pulksteņa ciparnīcas izstarota, vizēja bāla, zaļgana gaisma. Dažus soļus tālāk, klupdams pār sakni, ar troksni visa garuma nostiepos zemē. Tai pašā brīdī koki un krūmi sāka tiekties man pretī, un piecēlies jutu, ka nespēju ne soli kustēt no vietas.

Tas nenozīmē, ka manā priekšā būtu izaugusi siena. Nekā tamlīdzīga! Gluži vienkārši, pārkāpjot zināmu robežu, ko iezīmēja puslokā pār mani noliekušies koki un krūmi, gaiss vispirms kļuva valkans, tad spēji daudz blīvāks, kaut gan citādi šī robeža nemaz tik noteikta un nemainīga nelikās. Brīžam man izdevās pavirzīties soli uz priekšu, taču nākamajā mirklī es tiku maigi atsviests atpakaļ. jāpiebilst, nekādus elpošanas traucējumus nemanīju. Šķita, ka no klajuma, kura vidū atradās «lidojošais šķīvis», šurp plūstu kādi spēcīgi viļņi, kas mani nemitīgi atvairīja. Minūtes desmit spītīgi lūkoju tikt pār. šim apburtajam lokam, bet velti. Toties vēlāk es lieliski sapratu, kādas šausmas nākamajā dienā te bija pārdzīvojis nabaga Buskē. Bet par viņu stāstīšu mazliet vēlāk.

Galu galā es sāku paklusā balsī saukt. No tumšā kupola caur koku zariem līdz manīm izlauzās spožs gaismas stars. Vienlaikus likās, ka elastīgā siena atkāpjas, un es pagāju uz priekšu apmēram divus metrus. Pēkšņi tā atkal kļuva blīva un sakļāvās ap mani tā, ka vairs nespēju pavirzīties ne uz priekšu, ne atpakaļ. Man sejā iesitās gaismas strēle. Apžilbis aizgriezos un pārsteigumā ieplētu acis: ne tālāk kā metru aiz manis staru kūlis kā nogriezts pārtrūka, un esmu pārliecināts, ka, stāvot pāris centimetru ārpus gaismas loka, to neviens pat nemanītu. Vēlāk uz Ellas pieredzēju daždažādus brīnumus, bet šai brīdī man viss likās pilnīgi neticams, ar veselo saprātu nesavienojams.

Kāds aizskāra manu plecu, un es atkal pagriezos uz klajuma pusi. Man blakus stāvēja viena svešinieku «sieviete». Viņas domas uztvert nespēju, tomēr acumirklī sapratu, ka šo būtni sauc Esīna un ka viņa nākusi mani meklēt. Dīvainā kārtā mēs bez grūtībām devāmies uz priekšu un drīz vien sasniedzām; «lidojošo šķīvi».

Mani sagaidīja sirsnīgi, bez jebkādas neuzticības. Suiliks īsi pārraidīja:

— Vai es neteicu, ka mums aizstāvēšanās līdzekļu netrūkst?

Apvaicājos, kā jūtas ievainotie. Izrādījās, ka visi ir krietni vien atspirguši. Pēc pagājušās nakts uztraukuma un jucekļa isi — vai es jau neminēju, ka tā viņi sevi sauca? — bija ļoti ātri atjēgušies, ieveduši kārtību un nu papildu elementārajai pirmajai palīdzībai, kuru biju sniedzis, it nemaz nepazīstot viņu anatomiju un fizioloģiju, iedarbinājuši biostaru ģeneratoru. Pie tā sīkāk pakavēšos turpmāk.

«Lidojošā šķīvja» iekšpuse bija jau pilnīgi salabota, taču daudzas laboratorijas ierīces joprojām atgādināja lūžņu kaudzi. Slaids, kalsnējs vīrietis, vārdā Aass, kopā ar diviem citiem isu vīriem un vienu sievieti drudžaini strādāja. Aasa zaļajā sejā pamanīju tieši tādu pašu rūpjpilnu izteiksmi, kāda bija manam tēvam, kad viņa aplēses pārskaitot nesaskanēja. Aass spēji man pievērsās, un es uztvēru:

«Vai uz Zemes varētu dabūt pāris kilogramu volframa?»

Vārdus «Zeme», «kilogrami», «volframs» viņš, protams, nelietoja, taču jautājuma jēgu es sapratu nemaldīgi.

— Šķiet, ka tas nebūs viegli, — es skaļi teicu.