Francis Carsac: Atnācēji no nekurienes

— Kurp jūs tā dodaties? Medībās vai karā?

— Velnu medībās, jā gan, Klēra kungs!

— Kā tā? Vai tiešām ticat Buskē, tam vecajam melšam? Viņš taču bija galīgi pilnā, kad stāstīja šīs blēņas. Mērs to var apliecināt!

— Viņš varbūt gan. Taču ko jus teiksit par Blanšāra Mariju? Viņa zajos velnus arī redzējusi un aiz pārbīļa gandrīz vai sajukusi prātā. Tagad viņu ārstē jūsu kolēģis.

— Blēņas! Un vai tad arī viņa tos redzējusi Manjū klajumā?

— Jā. Tāpēc jau mēs turp dodamies. Redzēsim, vai velni spēs turēties pretī lodēm!

— Esiet uzmanīgi! Nedariet muļķības! Tas taču nav jūsu, bet žandarmērijas pienākums. Un galu galā šie «velni» nevienam neko ļaunu nav darījuši.

— Kāpēc tad viņi te slapstās? Kas zin, varbūt tie ir maskējušies spiegi? — kāds ieminējās. Pēc balss pazinu, ka tas ir meistars no kaolīna karjera.

— Tādā gadījumā tas jūs skar vēl mazāk. Par to lai rūpējas drošības dienests.

— Kā tad! Kamēr tie izkustēsies no vietas, no velniem vairs nebūs ne smakas! Nē, nē, mums pašiem jādodas turp!

Es ātri izlēmu, ko darīt. Zemniekiem izskaidrot patieso stāvokli nedrīkstēja. Tātad vajadzēja pēc iespējas ātrāk brīdināt isus.

— Labi, tādā gadījumā es ari došos turp. Braukšu pa priekšu.

Un, pirms kāds paguva bilst kaut vārdu, mana mašīna aizdrāzās prom. Jau krietnu laiku debesis bija draudīgi apmākušās, un beidzot sāka līt; lielas, retas lāses kā bultas cirtās.cauri mašīnas starmešu gaismai. Aizmugurē atskanēja saucieni, taču es nepieturēju, gluži otrādi — palielināju ātrumu.

Saucieni apsīka, izgaisdami lietus šalkoņā. Ticis pāri ceļam, kas veda uz meža klajumu, iegriezu mašīnu šaurā taciņā un paslēpu zem kastaņām. Tad, pīdamies lietus mētelī un cenzdamies pēc iespējas retāk iedegt kabatas lukturīti, skriešus devos cauri mežam. Lietus plīkšķēja kailajos zaros, ķērpjainie koku stumbri bija glumi un vēsi, ūdens piesūkusies sūna žļakstēja zem kājām. Pārāk ātri skrejot, man drīz vien sānā iemetās dūrējs. Tālu aizmugurē pa ceļu aizdrāzās dažas automašīnas.

Beidzot nonācu klajuma malā. Apkārtni pārplūdināja zaļgana gaisma, ko izstaroja mirgojošs opālkrāsas kupols, kas bija uzradies tajā vietā, kur stāvēja isu «lidojošais šķīvis». Kas īsti noticis? Ar varu lauzdamies cauri pēdējam krūmu aizsegam, iznācu klajumā, kur lietus gāza ar divkāršu spēku. Piegājis tuvāk mirdzošajam kupolam un pieskāries tā pamatnei, sapratu: to veidoja lietus strūklas, kas tecēja lejup pa kādu neredzamu, noslēpumainas pretestības pilnu virsmu. Maniem draugiem isiem bija īpatnējs lietussargs.

Sāku viņus saukt, gaņ bīdamies to darīt pārāk skaļi, lai mani nedzirdētu «velnu mednieki», kuriem nu jau noteikti vajadzēja būt mežā. Pēc pāris minūtēm lietus aizkarā iezīmējās plaisa, izgājis tai cauri, nokļuvu sausā vietā un tur sastapu Suiliku.

— Kas noticis? — uztvēru viņa jautājumu.

— Jums draud uzbrukt. Mani tautieši jūs noturējuši par ļaunām būtnēm. Nekavējoties lidojiet prom!

— Pirms rītausmas tas nav iespējams. Turklāt mūsu «esoms» ir tik drošs, ka tavējie mums neko nepadarīs.

Sapratu, ka ar vārdu «esoms» Suiliks apzīmē pretestības pilno, neredzamo aizkaru.

— Vai tiešām jūs ātrāk nevarat aizlidot? — paredzēdams nepatīkamu incidentu, pavaicāju.

— Nē, nevaram. Motori nav kārtībā. Turklāt pacelties tieši ahūnā, pietiekami neattālinoties no planētas, būtu riskanti.

Vārdu «ahūns» Suiliks izteica skaļi, kā vienmēr, kad nojauta, ka svešā jēdziena būtību es nespēšu uztvert.

— Ahūns? Ko tas nozīmē?

Viņš neatbildēja.

Pie mums pienāca kāda no sievietēm, vārdā Esīna, un aicināja:

— Iesim, lūdzu, ksillā!

Mēs viņai sekojām. Tur vēlreiz tikos ar Aasu, slaido isu, kuru biju redzējis laboratorijā. Viņš lika Suilikam atstāstīt mūsu sarunu un tad pievērsās man:

— Vai jūsu tautai ir ieroči?

— Nu, protams! Ļoti dažādi un pat varen spēcīgi, — es atcerējos kodolieročus. — Bet vīriem, kas pašlaik jūs apdraud, šāda bruņojuma nav.

Domās aprakstīju isiem mūsu medību bisi. Aass nomierinājās.

— Tādā gadījumā nevienam no mums nopietnas briesmas nedraud.

Arā atskanēja daži šāvieni, kam sekoja; vilšanās pilni izsaucieni. Aass pagrieza slēdzi. Gaisma nodzisa, un viena kabīnes siena it kā izzuda. Manā priekšā pletās Manjū kla-j jums, šķita, ka es pats tur stāvu spilgtā dienas gaismā. Lietus bija pārstājis, un rnežmalā, kur izbeidzās taciņa, vīdēja divi stāvi ar ieročiem šaušanas gatavībā. Četri īsi nesatricināmā mierā viņus uzmanīja. Atkal atskanēja šāvieni, tad vīlies daudzbalsīgs koris: lodes, atsitušās pret neredzamo sienu, kā melni punkti nekustīgi karājās gaisā.

Aass savā šalcošajā valodā kaut ko teica Esīnai. Viņa izgāja, un pēc brīža ksillā sapulcējās visi komandas locekļi, nepievērsdami ne mazāko uzmanību cilvēkiem, kuri ārpusē bezcerīgi pūlējās viņiem piekļūt.

Augu nakti isi strādāja, nelikdamies ne zinis par mani. Viņi necentās neko slēpt, un es vēroju, kā cita pēc citas tiek savestas kārtībā sarežģītās ierīces, kuru funkcijas un darbības principu velti pūlējos uzminēt.

Kad pār tumšajiem mežu galiem atausa apmācies rīts, ksills bija gatavs lidojumam, taču aplencēji joprojām neatkāpās. Lāgu lāgiem aiz miklajiem koku stumbriem šur tur pazibēja zemnieku stāvi. Šķiet, šī lietainā, nemierīgā nakts viņiem bija pagājusi visai neomulīgi. Arī es jutos pamatīgi noguris un satraukts, jo nezināju, ko iesākt: ja neizdosies izkļūt no ksilla nemanītam, tad mani sagaida bezgalīga pratināšana, iztaujāšana, intervijas un citas nepatikšanas.

Kavēdamies šādās domās, es sapīcis zvilnēju atpūtas krēslā zālē, kur pirmoreiz biju ieraudzījis dzīvu isu. Pēkšņi Aass pieskārās manam plecam:

— Kas noticis? Jau pārāk ilgi no tevis plūst spēcīgi nemiera viļņi.

īsumā paskaidroju, kādā stāvoklī atrodos.

— Mēs itin vienkārši nekavējoties dosimies prom. Izsēdināsim tevi kaut kurtālāk no šejienes, kādā klajā vietā. Esam tev ļoti pateicīgi par brīdinājumu, bet galvenais — par palīdzību, kuru sniedzi mūsu ievainotajiem pēc katastrofas.

Brīdi klusējis, viņš turpināja:

— Mēs nedrīkstam tevi ņemt līdz uz Ellu.

Mūsu likums ir negrozāms: tas liedz stāļies sakaros ar planētām, kur vēl plosās kari. Man loti žēl. Liekas, ka tavā pasaulē blakus augsti attīstītai civilizācijai vēl mīt barbarisms. Mēs atgriezīsimies pie jums vēlāk, kad jūsu cilvēki būs kļuvuši prātīgāki. Varbūt pat ātrāk, ja misliki mūs apdraudēs tā, ka būsim spiesti lauzt visus likumus, un ja līdz tam laikam jūsu cilvēce vēl nebūs pati sevi iznīcinājusi, kā tas notika uz Ephana planētām Auras un Zēna. Kā sauc jūsu planētu?

— Zeme, — es atteicu. — Tā vismaz to dēvē mūsu valstī. Citur to sauc savādāk, piemēram «earth»…

— Szeme, — Aass skaļi atkārtoja. — Interesanti. Mūsu valodā šis vārds nozīmē vardarbību un arī spēku, bet «earth» — lepnumu. Nu labi, nāc līdz!

Mēs iegājām telpā, kur atradās vissarežģītākās ierīces. Tur jau bija Suiliks ar Esīnu un vēl kāda sieviete.

— Tūlīt dosimies ceļā. Bet vispirms jādabū prom tavi tautieši, jo starta laikā atrasties ksilla tuvumā ir bīstami.

Suiliks nospieda vairākas nelielas sviras, Esīna izslēdza gaismu, un uz sienas parādījās Manjū klajums. Paslēpušies aiz kokiem, zemnieki joprojām spītīgi gaidīja. Aass paklusām vairākas reizes aprauti iesvilpās. Tas nozīmēja, ka viņš smejas.