Francis Carsac: Atnācēji no nekurienes

— Tu vēl kādu gaidi?

— Nē, gribu tikai iepazīstināt tevi ar savu sievu.

— Sievu? Vai tad esi precējies?

Pēkšņi klusībā iedomājos «siluetu»!

— Oficiāli vēl ne. Bet visā drīzumā tas notiks. Tiklīdz būs kārtībā dokumenti. lina ir ārzemniece.

Klērs mirkli vilcinājās.

— Mana sieva dzimusi Skandināvijā. Viņa ir somiete. Brīdinu, ka viņa vēl ļoti slikti j runā franciski.

— Pirmoreiz dzirdu, ka tu proti somu valodu!

— Ja, es to iemācījos pērn, desmit menešus ceļodams pa Somiju. Vai es tev par to nerakstīju?

— Nē. Un es līdz šim domāju, ka somu valoda ir ārkārtīgi grūta!

— Tas tiesa. Bet tu taču pazīsti manas spējas, turklāt slāviskā izcelšanās… — pēkšņi pusvārdā aprāvies, Klērs iesaucās: — Ilna!

Ienaca neparasti slaida, trausla meitene pareiziem sejas vaibstiem, nenosakāmas krāsas acīm — ne gluži pelēkām, ne zaļganzilām — un gandrīz pilnīgi baltiem matiem. Viņa bija brīnumdaiļa. Taču kaut kas šajā meitenē likās ļoti dīvains, tikai es neizpratu, kas īsti. Varbūt zeltainā ādas krāsa, kas pārāk krasi atšķīrās no gaišajiem matiem? Neticami mazā mute? Uzkrītoši lielās acis? Vai arī viss, kopā ņemot?

Graciozi palocījusies, meitene sniedza man roku ar neredzēti smalkiem, gariem pirkstiem un klusā, dziedošā balsī kaut ko teica.

Pie vakariņu galda sēdēju viņai iepretī. Jo ilgāk meiteni vēroju, jo dīvaināka viņa man šķita. Viņa itin veikli rīkojās ar nazi un dakšiņu, bet kustībām trūka tā neapzinātā automātisma, ko piešķir ieradums.

Maltītes laikā es gandrīz nemitīgi klusēju. Turpretī Klērs runāja par mums visiem. Vecā Madlēna pat šajā apvidū, kur vispār lielisku mājsaimnieču netrūkst, tika uzskatīta par reti labu virēju. Mans draugs bija pamatīgi iztukšojis savu vīna pagrabu. Ievēroju, ka, pretēji doktoram un, atklāti sakot, arī man, Una ēd maz un pavisam nedzer. Tikai, kad vakariņas tuvojās beigām, es, palēnām pārvarējis mulsumu, atguvu valodu un spēju brīvi kustēties. lina visu laiku klusēja un tikai lāgiem ielūkojās Klēram acīs; man radās savāds iespaids, ka šī saskatīšanās pauž ne vien jūtas, bet ir arī īpaša domu apmaiņa.

Pēc saldā ēdiena Klērs, rūpīgi salocījis salveti, piecēlās un iekārtojās zemajā atzveltnī pie iekurtā kamīna. Norādījis man uz krēslu sev iepretī, viņš pazvanīja apteksnei un palūdza atnest kafiju. Una uz brīdi izgāja. Drīz viņa atgriezās ar četrkārtīgi salocītu avīzi rokās. Paņēmis avīzi, Klērs sniedza to man. Uzmetis īsu skatienu virsrakstiem, sapratu, ka avīze vismaz pusgadu veca. Grasījos to atdot Klēram un pavaicāt, ko tas nozīmē, kad pēkšņi lappuses lejas malā pamanīju ar sarkanu zīmuli apvilktu rakstu:

Kanzassitijā, 2. oktobrī. Vakar pievakarē leitnants Džordžs K. Simpsons juniors, savā iznidinātājā F-109 atgriežoties no treniņa lidojuma, apmēram 25 000 pēdu augstumā pamanījis milzīgā ātrumā pārvietojamies diskveida plankumu. Viņš sācis sekot nezināmajam priekšmetam un beidzot to panācis. Izrādījies, ka tas ir gigantisks disks ar plānām, malām; tā diametrs, pēc acumēra spriežot, trīsdesmit metru, biezums centrā — apmēram pieci metri. Lidojošā diska ātrums, kā liecina leitnanta Simpsona lidmašīnas mēraparāti, pārsniedzis tūkstoš simt kilometru stundā. Sekošana turpinājusies minūtes desmit. Tad pilots pēkšņi nopratis, ka disks tūlīt sasniegs zonu virs N. nometnes, kuru šķērsot svešiem lidaparātiem stingri noliegts. Ievērojot instrukciju, leitnants Simpsons nekavējoties uzbrucis diskam. Viņa iznicinātājs tajā bridi atradies mazliet augstāk, apmēram divu kilometru attālumā no svešā lidaparāta. Maksimālā ātrumā piķējot, pilots uz disku raidījis kaujas rakešu zalvi. «Paguvu saskatīt,» viņš stāstīja, «kā raketes eksplodē, atsizdamās pret metāla bruņām. Nākamajā mirkli mans iznicinātājs sašķīda gabalos un es ar visu hermētisko kabīni gāzos lejup. Par laimi mans izpletnis darbojās!» Šim notikumam netrūka aculiecinieku. Pašlaik eksperti pēti Simpsona lidmašīnas atliekas. Bet noslēpumainais disks, vertikāli uzšāvies debesis, milzīgā ātrumā nozuda.

Atdevis avīzi Klēram, es skeptiski piezīmēju:

— Ja atmiņa nevil, pēc ilgstošas izmeklēšanas amerikāņu oficiālais paziņojums šai preses pīlei jau sen apgriezis spārnus! Nudien, sarežģīta situācija!

Klērs neatbildēja. Domīgi pašūpojis galvu, viņš ar stangām uzmanīgi izņēma no kamīna ogli un aizkūpināja no tās pīpi. Ievilcis pāris dūmu, Klērs pamāja apteksnei, lai tā ielej tasēs kafiju. lina no kafijas atteicās. Mēs ar Klēru savu izdzērām klusēdami.

Mans draugs ilgi vilcinājās. Labi viņu pazīdams, nopratu, ka šajā brīdī viņš vēlreiz apsver, kā pareizāk rīkoties. Beidzot, iepildījis glāzītēs konjaku, viņš pavērās man acīs un teica:

— Tu taču zini, ka galīgs profāns fizikā neesmu. Zini arī, ka esmu reālists, «rfaktu cilvēks», kā teiktu angļi. Un par šo «lidojošo šķīvi» es varētu tev daudz ko pastāstīt. Nemaz neskaties vīna pudelēs uz galda! To skaits varbūt patiesi liekas iespaidīgs, bet zvēru tev, ka tām nav nekāda sakara ar to, ko tūlīt dzirdēsi. Vai domā, ka vīns man atraisījis mēli? Nē. Jau sen biju nolēmis, tiklīdz tiksimies, visu izstāstīt. Bet nu klausies. Ierīkojies ērtāk atzveltnī, jo, kā jau teicu, stāsts būs garš.

— Esmu paņēmis līdz portatīvo magnetofonu, — es Klēru pārtraucu. — Vai drīkstu tavu stāstu ierakstīt?

— Kā vēlies. Tas var pat noderēt.

Tiklīdz magnetofons bija uzstādīts, Klērs sāka stāstīt. Jau tūlīt pēc viņa pirmajiem vārdiem mans skatiens apstājās pie Unas rokas uz krēsla atzveltnes. Beidzot sapratu, kāpēc šī roka man bija šķitusi tik šaura un slaida — tai bijā tikai četri pirksti!

— Tu jau zini, — iesāka Klērs, — esmu labs mednieks. Vismaz man ir tāda slava, lai gan patiesībā šauteni ņemu rokās reti. Man piemīt zināmas iedzimtas spējas, bet galvenais — veiksme, tādēļ nekad nepārnāku mājās tukšā. Taču pagājušā gada pirmajā oktobrī — iegaumē labi šo datumu, kad mežā uznāca tumsa, es neko vēl nebiju nomedījis. Citā reizē tas mani nemaz neuztrauktu — es labāk dzīvniekus vēroju nekā nogalinu, jo, diemžēl, sakarā ar saviem eksperimentiem esmu spiests to darīt pārāk bieži. Bet toreiz nākamajā dienā gaidīju ciemos Rufiņjakas mēru, kura palīdzība man bija nepieciešama kādam pasākumam, kas tagad, starp citu, jau paveikts. Mērs ļoti cienī medījumu. Tāpēc nolēmu mazliet pasirot mežā ar lukturīti rokā. Tūlīt pēc saulrieta šķērsoju Mariju klajumu, kas atrodas meža vidū. Šo vietu tu pazīsti ne sliktāk par mani: dzeloņplūmēm un viršiem aizaudzis klajums ozolu un kastaņu ielokā dienā atstāj īsti gleznainu iespaidu, bet krēslā šķiet drūms un draudīgs. Neesmu no bailīgajiem, tomēr instinktīvi pieliku soli. Sasniedzis laukuma malu, nejauši aizķēros aiz kādas saknes un, klūpot atsities ar galvu pret ozola stumbru, acumirklī zaudēju samaņu.

Atjēdzies, pat nespēju izdvest šādos gadījumos parasto jautājumu: «Kur es atrodos?» Piere aiz sāpēm vai pušu plīsa, ausīs dūca, un kādu brīdi biju pārliecināts, ka esmu lauzis galvaskausu. Par laimi es velti bažījos. Rokas pulkstenis rādīja pirmo rīta stundu, apkārt valdīja necaurredzama tumsa, koku zari vējā locījās un brakšķēja. Beidzot virs klajā lauka no tumšā mākoņvāla, rotādams tā malas pasakaini zaigojošām staru mežģīnēm, iznira mēness.