Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

— Tu saki, ka uz Sifana, pirms to iekaroja misliki, dzīvojuši cilvēki. Kāpēc gan misliki neapmierinās ar savām ledus galaktikām, uz kurām mēs nevaram dzīvot? Kāpēc viņi dzēš mūsu saules? Nē, nekādu kompromisu! Misliki jāiznīcina!

— Bet cīņa ilgs miljoniem gadu! Lai arī cik vareni būtu jūsu ieroči, nav iespējams atbrīvot visas planētas uzreiz. Un ko gan jums dos šīs ledū kaltās pasaules, uz kurām nav dzīvības? — pavisam aizmirsis, ka formāli pats piederu pie isiem, es gandrīz vai sāku aizstāvēt mislikus.

— Mirušās planētas mums patiesi nav vajadzīgas, kaut arī tur katrā ziņā varētu iegūt vērtīgas izejvielas. Bet šim nolūkam mums diezgan citu, brīvu un apdzīvojamu planētu. Taču misliki jāiznīdē. Siltums un gaisma nes viņiem nāvi, un tieši tāpēc mums jāatdzīvina mirušās saules!

— Ko? Jāatdzīvina mirušās saules? — neievērodams elementārāko pieklājību, es viņu pārtraucu.

— Snisons teica, ka to varēsim viegli izdarīt, — man paskaidroja Azlems. — Vismaz mēģināsim. Teorētiski tas ir iespējams. Praktiski šo uzdevumu veikt droši vien būs daudz grūtāk. Un tomēr mēs pie tā ķersimies klāt, starp citu, tavas prombūtnes laikā pirmie eksperimenti jau notika. Kad pienāks īstais brīdis, tu visu uzzināsi sīkāk.

Man pārsteigumā aizrāvās elpa. Kopš pametu Zemi, biju pieredzējis ne mazums brīnumu. Nemaz nešaubījos, ka misliki, šie dīvainie radījumi, spēj dzēst zvaigznes, es biju spiests tam ticēt, jo pārliecinājos par to pats savām acīm. Bet, ka isi, kas galu galā bija tikai cilvēki, cer atdzīvināt mirušās saules Nē, man sāka reibt galva, taču Azlems mierīgi turpināja:

— Izšķirīgo eksperimentu, manuprāt, varēs veikt tikai pēc gada. Lai velti neapdraudētu isu un sinzu dzīvības, pagaidām liela mēroga ofensīvu neuzsāksim, bet turpināsim pētījumus nolādētajās galaktikās.

Tad sēdi slēdza. Atstājis zāli, uzmeklēju Suiliku, kurš mani gaidīja, un izstāstīju visu dzirdēto.

— Tas man jau zināms. Nesen nodibināja īpašu fiziķu grupu ar Aszu un sinzu zinātnieku Berantonu priekšgalā. Grupā ir apmēram simt isu un gandrīz tikpat daudz citu planētu pārstāvju. Rbenu fiziķu darbu vadīs mūsu draudzene Beišita. Un vai zini, kas komandēs ksillus?

— Nē.

— Es pats. Tev laikam būs jāvada desantbrigāde. Esi taču pierādījis, ka lieliski to proti, — viņš zobgalīgi piezīmēja.

«Tsalans» bija nolaidies parastajā vietā. Apmetis tam līkumu, aizgāju līdz jūras krastam, kur pirmoreiz tikos ar linu. Tas, ka Hēlons vilcinājās ar atbildi, man šķita ļauna zīme. Ar nepacietību un bažām gaidīju vakaru. Kā arvien mitrā laikā pirms saules rieta, Ellas skaidrās debesis bija maigi mēļas. Es atlaidos liedaga mīkstajās smiltīs.

Pēkšņi aizmugurē smiltīs nočirkstēja soļi. Pienācis klāt, mani sveicināja kāds sinzs.

— Song Vsevolod Klēr, — cienīgi mani uzrunādams un neaizmirsdams man piešķirto titulu, viņš pavēstīja, — tevi gaida ūršēmons.

Sekoju viņam. Augstu virs mūsu galvām kā milzu konuss slējās «Tsalana» priekšgals. Hēlons kopā ar Akeijonu, Visedotnu un dažiem citiem vecākiem sinziem mani gaidīja zvaigžņu kuģa centrālajā zālē.

— Vakar tu lūdzi manas meitas roku, — bez kāda ievada viņš iesāka. — Protams, tev uz to ir tiesības — tu esi brīvs, dižciltīgs sinzs. Apspriedos ar saviem isu draugiem un, tici man, tās būs pirmās laulības starp divu dažādu planētu cilvēkiem. Pirms tevis mēs nepazinām nevienas tik radniecīgas būtnes, lai par šādu jautājumu varētu būt runa. Arī starp isiem un kreniem, kuri ir tik līdzīgi, ka tos grūti pat atšķirt, jauktas laulības nav pieredzētas. Taču biologi, kas tevi pētīja, kamēr gulēji mūsu lazaretē, apgalvo, ka tava protoplazma neatšķiras no mūsējās. Turklāt tev jau pa daļai ir sinzu skelets, asinsvadi un muskulatūra. Tavs metabolisms identisks mūsējam, hromosomu un, jādomā, arī genu skaits tev ir tāds pats kā mums. Tātad tevi varam uzskatīt par īpašu izņēmumu. Vienīgā atšķirība — tev četru pirkstu vietā ir pieci, tā tas bija arī mūsu senčiem tālā pagātnē. Visu to ievērojot, jūsu laulībām iespējami tikai psiholoģiska rakstura šķēršļi. Bet Unai, — Hēlons pasmaidīja, — iebildumu nav. Tāpēc neiebilstu arī es. Tiklīdz isi atļaus, jūs dosities uz Arbora galvaspilsētu Berizankoru, jo šēmonu ģimenes locekļu kāzas drīkst notikt vienīgi tur. Es teicu «tiklīdz isi atļaus», tāpēc ka tu vienlaikus esi iss, sinzs un arī Szemes cilvēks. Gribētu zināt, kurai planētai piederēs jūsu bērni! — viņš pajokoja.

Sīs garās runas laikā jutos kā uz karstām oglēm, un tikai beigās atviegloti nopūtos. Kā sinziem pienākas, es klusējot ceremoniāli palocījos. Pateikties būtu nepieklājīgi — sinzi pateicas tikai par sīkām, nenozīmīgām dāvanām.

— Brīdinu tevi, — atsāka Hēlons, — ka saskaņā ar mūsu tradīcijām tu kopš šā brīža vairs nedrīksti tikties ar Ilnu. Jūs redzēsities tikai kāzu dienā. Bet sarakstīties jums nav liegts.

Priecīgs devos prom. Laukā, sastapis savu mūžīgo pavadoni Suiliku, uzticēju viņam jauno ziņu.

— Visi sadomājuši precēties! — viņš iesaucās. — Vispirms mēs ar Esīnu, tagad jūs ar Unu, arī Beišita nupat pavēstīja man par savām kāzām ar Sēferu! Bet tu gan esi pārkāpis mūsu parašas.

— Kā tā?

— Tu taču biji manas līgavas aizstāvis, un kopš manām kāzām vēl nav pagājis gads. Tāpēc tagad tev jāsamaksā man līgavas izpirkšanas maksa. Senos laikos tā bija loti augsta platīna gabals dūres lielumā. Šodien — ja tev pašam tā nav — jebkurā laboratorijā to pagādās. Šķiet, ka tavām kāzām jānotiek uz Arbora? Kā tu turp nokļūsi? Cik zināms, padome nolēmusi aizturēt šeit visus sinzu zvaigžņu kuģus. Ja vēlies, varu aizvest jūs turp savā ksillā.

Pēc trim dienām Suiliks mani kopā ar Esīnu, Akeijonu, Hēlonu un Ilnu, kas bija ieslēgta atsevišķā kabīnē, kur man ieeja bija liegta, aizveda uz Arboru.

Greznās ceremonijas, kādas parastas šēmona meitu kāzu gadījumos, attēlošu tev citreiz. Tad arī sīkāk pastāstīšu, cik krāšņa ir lieliskā sinzu planēta. Ja Ellas pasaule ir mierīga un maiga, ja mirušās planētas, uz kurām esmu bijis, atstāj bezgala drūmu, baigu iespaidu, tad Arbors ar zilganmējajiem okeāniem, varenajiem, pat divdesmit kilometrus augstajiem kalniem un plašajiem, zaļajiem vai purpursārtajiem mežiem, kurus sinzi rūpīgi kopj un saudzē, pārsteidz ar savu mežonīgo skaistumu. Neilgais laiks, ko pēc kāzām pavadījām Taras ielejā, man vienmēr paliks atmiņā. Mēs nodzīvojām tur tikai sešas Arbora, proti, gandrīz astoņas Zemes dienas. Vienā no jau minētajiem mežiem, kalnu ielejā starp stāvām nogāzēm, kur no ledājiem lejup plūst zilgans strauts, kraujas malā atrodas neliels jaunlaulāto namiņš. Dažus kilometrus zemāk strautu šķērso aizsprosts, un tur izveidojies ezers. Tā krastos paceļas izpriecu pilsētiņa Nimoe. Taču neviens sinzs pat neiedomājas pārkāpt neredzamo robežu, kas šķir ezermalas pilsētiņu no jaunlaulāto ielejas. Tā ir sena tradīcija, kāda, ja nemaldos, bijusi arī indiāņiem apačiem: jaunajam pārim vairākas dienas obligāti jāpavada pilnīgā nošķirtībā. Manuprāt, šāda sinzu tradīcija ir slavējama.

Turpretī viņu pārmērīgā kaislība uz visādām ceremonijām ir peļama īpašība. Šai ziņā viņus varētu salīdzināt varbūt vienīgi ar senajiem ķīniešiem. Sešām divatā pavadītajām dienām sekoja vesela virkne svinīgu ceremoniju un mielastu, kuros mums nācās piedalīties. Sinzu parašas nepazīdams, dzīvoju vienās bailēs, lai tik nepieļautu ko netaktisku, un atviegloti uzelpoju, kad šēmoni beidzot atļāva, ja vien vēlos, atgriezties uz Ellu.