Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Sākumā uzvedos visai muļķīgi: pavedis Suiliku sāņus, pārmetu, kāpēc viņš lidojis šurp, riskējot ar dzīvību. Suiliks nemaz nesamulsa un, mierīgi smaidīdams, atbildēja:

— Ak Szemes cilvēk Slēr, tu nemaz neesi mainījies! Kā vienmēr, neapmierināts! Kādam taču vajadzēja rādīt šurp ceļu!

— Vai Akeijons to nevarēja izdarīt? — es iesaucos.

— Pēc smagajiem pārdzīvojumiem viņš nav vēl lāga attapies. Gan viņš pats tev tūlīt visu pastāstīs.

Mums novilka skafandrus. Ilnu, kas joprojām nebija nākusi pie samaņas, ienesa lazaretē, kurā pats reiz gulēju. Par viņu rūpējās slavenais isu ārsts Visedoms, neaizmirsdams piezīmēt, ka ar tik vieglu gadījumu tiktu galā jebkurš iesācējs students. Kad lina beidzot atvēra acis, mēs ar Suiliku aizgājām, atstādami pie viņas tēvu un brāli.

Pēc piecpadsmit minūtēm komanda sapulcējās kapteiņa kabīnē. Pārgājis ahūnā vai, kā sinzi saka, «rroorā», «Tsalans» uzņēma kursu uz kaijenu galaktiku, kur mūs gaidīja Esīna un Beišita. Tad Akeijons izstāstīja mums savus neparastos piedzīvojumus.

Kad tornis uzgāzies ksillam. spēcīgais trieciens izmetis Akeijonu no sēdekļa, un, atsizdamies pret sienu, viņš zaudējis samaņu. Tādā stāvoklī Akeijons nogulējis vairāk nekā trīs bazikus, pēc tam atjēdzies un sapratis, ka ksills ir aprakts zem torņa drupām. Par savu likteni Akeijons sevišķi neraizējies, jo gaisa un pārtikas viņam pieticis vairākām nedējām, taču ļoti bažījies par mums un nekavējoties sācis gudrot, kā atbrīvot ksillu, lai dotos mums palīgā.

Ksilla izturīgais apvalks bijis vesels, nevarējis manīt arī ne mazāko gaisa zudumu. Motori darbojušies, bet nespējuši pacelt milzīgo drupu kaudzi. Jāatzīst, ka tas ir viens no mazo ksillu trūkumiem — tie attīsta neiedomājamu ātrumu, lieliski manevrē, tomēr to jauda nav visai liela. Labi apzinādamies, ka uzņemas ļoti riskantu manevru, Akeijons nolēmis uzreiz pāriet ahūnā un no turienes vēlreiz atgriezties šurp mums pakaļ.

Manevrs izdevies normāli, vienīgi pirmais grūdiens, atraujoties no planētas, bijis daudz stiprāks nekā parasti. Nākamajā mirklī, manevrējot pretējā virzienā, ksills. nav izniris kaut kur tikko atstātās planētas tuvumā, bet gan absolūtā tumsā, kurai cauri nespējuši iz: lauzties pat snesa stari. Bezgalīgā tālē vidē jis tikko manāms blāvs gaismas plankums, iezīmējot kādu galaktiku vai, drīzāk, galaktiku kopu.

Šai vietā Akeijona stāstu pārtrauca Suiliks, uzsākdams garu garo diskusiju par tīri tehniskas dabas jautājumiem. Isi bija sākuši pētīt ahūnu daudz agrāk par sinziem un tādēļ šai ziņā jutās pārāki. No visām šīm runām sapratu, ka šoreiz ksills ienira ahūnā nevis no kosmiskās telpas, bet tieši no pla nētas virsmas, tāpēc pirmais grūdiens bija daudz spēcīgāks. Atrāvies no mūsu Visuma kopā ar daļiņu kosmosa, ksills šķērsoja ahūnu — ja nekurieni vispār iespējams «šķērsot» — un nonāca vienā no antipasaulēm, starp kurām mūsējā iespiesta kā šķiņķa šķēle starp divām sandviča pusēm.

Tādējādi nokļuvis antipasaules izplatījumā, Akeijons, par laimi, atradās pietiekami tālu no antimatērijas sakopojumiem. Viņš acumirklī neaptvēra, kur atrodas. Laiku pa laikam ietikšķējās radiācijas līmeņa rādītājs un, kā liecināja bultiņa, radiācija strauji pieauga. Ar šādām ierīcēm kosmosā nosaka zonas, kur kosmisko staru intensitāte pārsniedz normu. Taču šie stari krasi atšķīrās no parastajiem. Turklāt te, tik bezgala tālu no visām galaktikām, radiācijai vajadzēja būt pavisam niecīgai.

— Un tad es pēkšņi sapratu, — Akeijons stāstīja. — Atcerējos lekcijas par teorētiski iespējamām antipasaulēm un to īpatnībām. Stari, kurus reģistrēja mans skaitītājs, radās, atsevišķiem antimatērijas atomiem anihilējoties sadursmē ar ksilla pozitīvo matēriju un sairstot ultra fotonos. Ik mirkli es varēju iekļūt koncentrētā negatīvās matērijas joslā, un tad — ardievu gan pasaules, gan antipasaules!

Akeijons izmisīgā steigā sāka salīdzināt izplatījuma telpiskās trajektorijas reģistratoru, telpas un laika skaitītāja, gravimetru un citu komplicētu, kosmiskiem lidojumiem un pārejai ahūnā nepieciešamu sistēmu rādītājus. Ja izdotos precīzi aprēķināt manevru, viņš vēl varētu atgriezties mūsu Visumā. Lai gan Akeijons bija vīrišķīgs un aukstasinīgs, viņš tomēr nervozēja. Nav grūti iedomāties viņa stāvokli: maldoties pa antipasauli, kas bija vēl svešāka par misliku nolādētajām galaktikām, viņam ik brīdi draudēja iznīcība baismīgā anihilācijas uzliesmojumā. Un, it kā apstiprinot viņa domas, radiācijas skaitītājs tikšķēja aizvien biežāk.

Neatlaidīgi cīnīdamies ar isu skaitļošanas tabulām, Akeijons drudžaini lēsa un aplēsa, atkārtoti pārbaudīja atrisinājumus. Viss likās pareizi. Beidzot, sakodis zobus, viņš uzņēma nepieciešamo ātrumu un pārgāja ahūnā.

Gandrīz tai pašā brīdī izniris no tā, Akeijons konstatēja, ka ir nokļuvis nevis kādā nolādētā galaktikā, bet gan gluži svešā isu galaktikas daļā starp neskaitāmu zvaigžņu miriādēm. Mirkli šaubījies par savu aplēšu pareizību, viņš nolēma, ka ir nonācis kādā pozitīvā visumā, antipasaules pretējā pusē.

Tad Akeijons savu kosmosa kuģi virzījis uz zvaigzni, ap kuru, kā palielinātājs ekrāns rādījis, riņķojušas daudzas planētas. Uz vienas no tām, iepriekš aplidojis tai apkārt, ksills nolaidies! Planēta bijusi neapdzīvota, šķiet, tur eksistējušas vienīgi veģetatīvas dzīvības formas. Zaudējis cerības mūs glābt, Akeijons pavadījis tur vairāk nekā nedēļu, neatlaidīgi turpinādams pārbaudīt sarežģītās aplēses.

Te Akeijona stāstu vēlreiz pārtrauca zinātniska diskusija, no kuras diezin vai pats Einšteins būtu ko sapratis!

Desmitajā dienā Akeijons atkal pārgāja ahūnā un nolaidās uz kādas citas planētas, kur no jauna pārbaudīja savas aplēses. Ar katru dienu Akeijonā auga un nostiprinājās pārliecība, ka viņš ir bezcerīgi apmaldījies kosmosā. Beidzot divdesmit sestajā dienā, nonācis kādas apdzīvotas planētas tuvumā, Akeijons piķēja tieši uz to un nolaidās kaijenu valstībā, dažus kilometrus no tās vietas, kur mūs gaidīja Suilika ksills. Arī Akeijonu izglāba laimīgs gadījums, taču viņam šoreiz naca talkā stipra griba un zināšanas.

Rītausmā «Tsalans» sasniedza planētu Svfts, kur mūs sirsnīgi apsveica Esīna un Beišita. Es ar prieku raudzījos uz savu ksillu, kuram vienīgajam bija izdevies ielauzties antipasaulē. Drausmīgie triecieni, ko tas bija dabūjis uz Sifana, ārējā apvalkā bija atstājuši tikai nelielus iedobumus.

Tovakar es Hēlonam lūdzu viņa meitas Ilnas roku.

Pie kaijeniem ilgi neuzkavējāmies. Ap nākamās dienas vidu atgriezāmies uz Ellas. Jutos noguris un nervozs. Nepacietīgi gaidīju atbildi uz bildinājumu, ko Hēlons solījās dot vakarā tūlīt pēc atgriešanās.

Ilna, būdama vēl pārāk vārga, palika uz «Tsalana», bet mēs ar Suiliku devāmies uz Gudro padomi. Tur es sniedzu sīku pārskatu par uzdevuma izpildi un beigās secināju, ka isiem, diemžēl, ir taisnība: neviena cilvēce nevar pastāvēt blakus mislikiem, vismaz vienā un tai pašā saules sistēmā. Kaut gan mūsu pienākums ir dedzīgi aizstāvēt savas planētas, es piebildu, tomēr ļoti jāšaubās, vai būs iespējams pilnīgi iznīcināt neskaitāmos misliku triljonus, kas droši vien mīt bezgala daudzajās nolādētajās galaktikās.

Šāds uzskats vairumam sanāksmes dalībnieku nebija pa prātam. Misliki bīstami jebkurai dzīvai protoplazmai, taču isiem tie ir arī metafizisks ienaidnieks — ļaunuma iemiesojums, no kura jāatbrīvojas uz mūžīgiem laikiem. Kāds no gudrajiem lūkoja mani atspēkot: