Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Здесь есть возможность читать онлайн «Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1969, Издательство: Izdevniecība «Zinātne», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Atnācēji no nekurienes: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Atnācēji no nekurienes»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Romānos «Atnācēji no nekurienes» un «Šī pasaule pieder mums» attēlotajām civilizācijām ir raksturīgs augsts zinātnes, tehnikas, un morāles līmenis, par negrozāmu likumu tajās ir kļuvusi miera saglabāšana uz neskaitāmām Putnu Ceļa planētām. Viena no romāna «Šī pasaule pieder mums» sižeta līnijām — Apdzīvoto planētu savienības cīņa pret ļaunajiem spēkiem mislikiem, kuri dzēš zvaigznes un cenšas pakļaut Visumu Mūžīgas Tumsas valstībai — kļūst par galveno ari romānā «Atnācēji no nekurienes». Centrālais tēls — Vsevolods Klērs — skaidri pauž autora demokrātiskos, humānos uzskatus.
Pēc apbrīnojamiem piedzīvojumiem Klērs tālās pasaulēs iepazīstas ar dažādu svešu civilizāciju pārstāvjiem — Apdzīvoto planētu savienības locekļiem. Šajā savienībā uzņem tīkai tos, kas uz savām planētām izbeiguši jebkurus iekšējus konfliktus un uz mūžīgiem laikiem nodibinājuši mieru. Apvienoto planētu savienības galvenais mērķis — uzveikt mislikus, kas apdraud ikvienu dzīvības formu Visumā. Šie briesmoņi eksistē ļoti zemā temperatūrā, kas ir tuva absolūtajai nullei, un spēj pārtraukt zvaigžņu kodolreakcijas. Nesot iznīcību dažādu sauļu sistēmu planētām, tie ielaužas Galaktikas dzīlēs.
Romāna optimistiskā izskaņa liecina par autora bezgalīgo ticību Prāta un Zinātnes uzvarai. Isi — intelektuāli augsti attīstītie tālas planētas Ellas iedzīvotāji, kuri, apciemojot Zemi, aizved sev līdzi Klēru, beidzot atrod efektīvu līdzekli cīņai pret mislikiem — iespēju mākslīgi atjaunot atomreakcijas mirušajās zvaigznēs.
Karsaka romāns dzīvi sasaucas ar mūsdienu notikumiem. Tas uzrakstīts 50. gadu vidū, tāpēc tajā skaidri jaušams otrā pasaules kara atspulgs un pēckara dzīves pretrunas. Misliki ir alegorisks fašistisko barbaru attēlojums, bet Apdzīvoto planētu savienība: simbolizē apvienoto nākotnes cilvēci. Viss darbs konsekventi pauž autora antimilitāristiskos uzskatus.
Karsaks ir lielisks stāstītājs, viņš prot lasītāju saintriģēt ar saistošu sižetu, ar koncentrētu, dinamisku un mērķtiecīgu darbību. Tiesa, reizēm viņš dažādus notikumus pārmērīgi sablīvē, kas, bez šaubām, vājina darba iekšējo loģiku un rada psiholoģiskus vienkāršojumus.
Romānā «Atnācēji no nekurienes» progresīvais idejiskais saturs apvienojas ar nenoliedzamām literārām vērtībām: raitu darbību, atjautīgu sižetu, asprātīgu, tipiski francisku, viegli plūstošu valodu.
Viss tas Karsaka romānu padara par vienu no Rietumu modernās fantastikas labākajiem paraugiem.

Atnācēji no nekurienes — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Atnācēji no nekurienes», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Es, protams, varēju arī atteikties, taču man tas nenāca ne prātā. Jau sen vēlējos uz-zināt, kas ir misliki, tāpēc nekavējoties sekoju Aszam uz reobu.

Pacēlušies ļoti augstu, attīstījām maksimālu ātrumu. Šķērsojām divas jūras, kalnu grēdu, vēl kādu jūru un beidzot pēc trim stundām, strauji piķējot, nolaidāmies vientuļā, klinšainā salā. Bijām nolidojuši vairāk nekā deviņtūkstoš kilometru. Kad saule jau grima aiz apvāršņa, mēs, liekas, bijām netālu no polārā loka, jo okeānā redzēju peldam ledus gabalus.

Reobs nolaidās nelielā laukumiņā uz klinšu kraujas, kas bija pārkārusies pār ūdeņiem. Izkāpuši no lidaparāta, devāmies uz klintī cirstām, masīvām metāla durvīm. Brīdi noņēmies ap mazu lodziņu durvīs un beidzot to atvēris, mans pavadonis kādam kaut ko pateica. Durvis pavērās, un mēs iegājām iekšā. Ar siltuma pistolēm bruņojušies divpadsmit isu jaunekļi mani vērīgi nopētīja. Pagājuši garām sargpostenim, nonācām astoņstūrainā zālē, kur vienu sienu, kā parasts, aizņēma matstikla ekrāns. Asza lika man apsēsties.

— Tas ir mans kabinets, — viņš teica. — Man jāuzrauga misliks.

Tad Asza pastāstīja sekojošo:

— Vairāk nekā pirms diviem gadiem kāds ksills kosmosā sastapa un sagūstīja vientuļu misliku. Bez šaubām, tas bija ļoti grūti, un visa ksilla komanda, kas atradās mislika izstarojumu iedarbības zonā, ilgu laiku pēc tam slimoja ar anēmiju. Bet vēl grūtāk bija nogādāt dzīvu misliku cauri siltajai atmosfērai uz Ellu. Galu galā tas tomēr izdevās, un tagad misliks mīt šeit, apakšzemes alā, kur temperatūra nekad nav augstāka par divsimt sešdesmit grādiem zem nulles. Dažādu cilvēču pārstāvji, izņemot pēdējā laikā atklātos, kas zina ceļu cauri ahūnam, un arī mani, bija labprātīgi ļāvušies mislika izstarojumiem, protams, lietojot aizsarglīdzekļus, kuri pasargā no nāves. Pārbaudi neviens neizturēja, jo viņu asinis nebija sarkanas, proti, tādas, par kādām vēstīts senajā pravietojumā.

Bet manas taču ir sarkanas!

— Palūkojies mislikā! — Asza ieteicās.

Telpa iegrima tumsā. Dīvainas, zilganas gaismas lokā uz ekrāna parādījās attēls.

— Tā ir aukstā gaisma. Jebkurš cits apgaismojums misliku nonāvētu.

Ieraudzīju plašu pazemes alu ar gludu klinšakmens klonu. Tās vidū kaut kas nekustīgi gulēja; sākumā "noturēju to par nelielu, no reljefām, savstarpēji savienotām plāksnēm veidotu metāla konstrukciju. Tā spoži, sudrabaini mirdzēja; šim ap divus metrus garajam, metru platajam ķermenim bija daudzskaldņa veids.

Asza pieveda mani pie aparāta, kas atgādināja psihometru. Uz tā ciparnīcām viegli svārstījās fosforizēti rādītāji, fluoriscējošos stobriņos lēni, ritmiski pulsēja gaismas viļņi.

— Mislika dzīvības norises, — Asza paskaidroja. — Viņā nemitīgi rodas elektromagnētiskas svārstības, kuras jūs, Zemes cilvēki, šķiet, izmantojat kā enerģijas avotu. Pašreiz misliks atpūšas.

Asza pagrieza regulatora slēdzi. Termometrs rādīja, ka pazemes telpā temperatūra paaugstinājusies no mīnus divsimt sešdesmit līdz divsimt četrdesmit trim grādiem. Ciparnīcu rādītāji taisīja lēcienu, daudzkrāsainā gaisma stobriņos kļuva spilgtāka, vibrāciju ritms paātrinājās. Asza norādīja uz stobriņu, kurā gaisma vibrēja visbiežāk.

— Tie ir fena viļņi. Cik zināms, tos izstaro vienīgi misliki un tu!

Pacēlis acis, kādā spogulī ieraudzīju mūsu attēlus. Zaļganajā, mirgojošajā gaismā, ko izstaroja stobriņi, un ekrāna nedzīvi zilgajā atblāzmā mūsu sejas izskatījās spokainas. Nekad vēl uz šīs tālās planētas nebiju juties tik bezgala vientuļš un svešs. Man uzmācās bailes.

Misliks pēkšņi sakustējās. Tā plāksnes savienojumu vietās it kā uzvirzījās cita citai virsū. Misliks rāpojot pārvietojās tikpat ātri kā cilvēks, kājām ejot. Asza atkal uzmanīgi pazemināja temperatūru līdz mīnus divsimt sešdesmit grādiem.

— Nu tā, — viņš teica, — mēs gribētu, lai tu nokāp lejā un izmēģini, kā uz tevi iedarbojas mislika izstarojums. Nebaidies, nekas ļauns tev nenotiks. Visi citi tur jau bijuši, taču, diemžēl, neveiksmīgi. Kosmosā, kur ksilla sienas noder kā aizsargs, isu dzīvībai nāvējošs ir deviņu misliku izstarojums. Turpretī šeit, tik niecīgā attālumā un bez aizsarglīdzekļiem, pietiek ar vienu pašu. Alā ir ļoti zema temperatūra un gandrīz absolūts vakuums, tāpēc tu uzvilksi īpašu skafandru. Es no šejienes jūs vērošu. Tev būs divi pavadoņi — roboti. Ja gadījumā zaudēsi samaņu, tie iznesīs tevi laukā no alas. Vai esi ar mieru?.

Lūkodamies ērmīgajā radījumā, kas rāpoja pa akmeņaino grīdu, es mirkli vilcinājos. Šķita, ka zem šīm ģeometriskajām, necaurredzamajām bruņām slēpjas nesaudzīgs, vēss un nejūtīgs saprāts, daudz briesmīgāks par jebkuru apzinātu cietsirdību. Jā, tas te nudien bija īsts Tumsas un mūžīgā Aukstuma dēls!

— Lai notiek! — pēdējoreiz paskatījies ekrānā, es teicu.

— Ja būs vajadzīgs, varu paaugstināt temperatūru un misliku nogalināt, — Asza sacīja. — Tomēr ceru, ka iztiksim bez tā. Zināms risks, bez šaubām, ir. Tikai joti ilgstošs viena mislika starojums var apdraudēt isa dzīvību. Mūsu gūsteknis nav vēl nogalinājis nevienu no tiem, kas viņu apmeklējuši. Bet tu neesi iss!

— Nolādēts! — es franciski iesaucos un piebildu: — Nezaudēsim velti laiku. Agri vai vēlu nāksies to izmēģināt.

— Tas nebija iespējams, pirms tu neiemācījies mūsu valodu, jo, tiklīdz nonāksi alā, domu pārraide starp mums pārtrūks.

Asza atkal iededza gaismu. Durvīs parādījās kāds iss un pamāja, lai sekoju. Nokāpām apakšzemes zālē, kas atradās vienā līmenī ar mislika alu; tur īpašās nišās karājās caurspīdīgi skafandri. Svešais palīdzēja man uzvilkt vienu no tiem. Skafandrs man bija tieši laikā, par ko, starp citu, nav jābrīnās, jo tas bija izgatavots tieši man. Blakus tam karājās liels, ērmots aizsargtērps, ko droši vien lietojis gigants ar izvalbītajām acīm, kura tēlu redzēju uz Cilvēču kāpnēm. Durvis vēlreiz atvērās, un uz sešu riteņu platformām zālē iebrauca divi roboti ar varenām metāla rokām. Mans palīgs izgāja, un durvis aizcirtās.

— Vai mani dzirdi? — pastiprinātājā atskanēja Aszas balss.

— Dzirdu ļoti labi.

— Pagaidām mislika izstarojums tevi neapdraud. Četrus metrus biezajām dzelzs durvīm, kas jūs abus šķir, tas nespēj izlauzties cauri. No misliku izstarojuma var pasargāt vienīgi šāda sakausējuma aizsargs, taču tas ir pārāk smags, lai to izmantotu cīņā. Tūlīt atvērsies ieeja alā. Atkāpies atpakaļ un, lai notiek, kas notikdams, nenoņem ķiveri, iekāms neesmu licis to darīt.

No ailes sienā lēnām izslīdēja milzīgs, četrus metrus garš metāla cilindrs. Aukstumu es nesajutu, tikai mans skafandrs lēnām piepūtās, un es kļuvu līdzīgs lielai gumijas lellei. Izgājis cauri ailei, nonācu alā. Pretējā pusē pie sienas nekustīgi gulēja misliks. Zilganā gaisma šeit likās esam vēl nespodrāka nekā uz ekrāna.

Pa gludo akmens klonu lēnītēm virzījos uz priekšu. Visapkārt valdīja klusums, nebija ne mazāko dzīvības zīmju. Ķiverē dzirdēju vienīgi Aszas vienmērīgo elpu. Misliks joprojām nekustējās.

Pēkšņi metāliskais ērms sāka slīdēt man klāt. No priekšpuses tas izskatījās kā plakans, apmēram pusmetru augsts metāla bloks.

— Kas man jādara? — es vaicāju.

— Misliks vēl neizstaro. Tas tevi neaiztiks. Reiz, spēji uzlidojis gaisā, misliks sadragāja vienu mūsējo. Par sodu veselus divpadsmit bazikus turējām to visaugstākajā temperatūrā, kādu vien tas spēj panest. Ceru, ka tā bija krietna mācība, tāpēc misliks vairs nevienam neuzbruks. Un ja tomēr — tad tev pie jostas karājas siltuma pistole. Bet pietaupi to gadījumā, ja notiek visļaunākais!

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Atnācēji no nekurienes»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Atnācēji no nekurienes» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Francis Carsac - Sur un monde stérile
Francis Carsac
Francis Carsac - Ce monde est nôtre
Francis Carsac
Francis Carsac - Ceux de nulle part
Francis Carsac
Francis Carsac - Les robinsons du cosmos
Francis Carsac
Francis Carsac - Pour patrie l’espace
Francis Carsac
Francis Carsac - Os Robinsons do Cosmos
Francis Carsac
Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes
Fransiss Karsaks
Francis Carsac - Robinsonii Cosmosului
Francis Carsac
Francis Carsac - Guerra de estrelas
Francis Carsac
Francis Carsac - Kosmoso robinzonai
Francis Carsac
libcat.ru: книга без обложки
Francis Carsac
Отзывы о книге «Atnācēji no nekurienes»

Обсуждение, отзывы о книге «Atnācēji no nekurienes» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x