Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Tikai dažus gadus pirms manas ierašanās isiem bija izdevies sagūstīt dzīvu misliku. Šo būtni redzēju pats savām acīm un pat tai pieskāros!

Maz pamazām saradu ar Ellas dzīvi. Pagaidām vēl mitinājos Suilika pajumtē, taču man jau pašam bija savs reobs. Ļoti ātri iemācījos to vadīt. Šie nelielie lidaparāti ir tik droši, ka avārijas gandrīz nav iespējamas. To vadība ir pilnīgi automatizēta, pilota vienīgais pienākums — izvēlēties virļ zienu, ātrumu un augstumu. Automātu, protams, var katrā laikā izslēgt. Vairums isu to izmanto reti. Tehnikas problēmu šī tauta atrisinājusi pareizi — viņi mašīnas lieto, no tām nebīstas, taču nekļūst par to.vergiem. Tie paši cilvēki, kuri ksillos mierīgi veic miljardiem kilometru lielus attālumus, kā isi mēdz teikt, «viņpus telpas», ja vien vēlēsies, dosies vistālākajā ceļā kājām. Jāatzīstas, ka es tomēr vairākus mēnešus neriskēju izslēgt automātisko pilotu. Kad beidzot to uzdrošinājos, mazā reoba vadīšana sagādāja man tādu baudu, ka automātu turpmāk izmantoju tikai garākos ceļojumos. Turklāt sākumā, iekāms nebiju īsti uzņemts isu sabiedrībā — esmu viens no trim svešiniekiem, kuriem vienīgajiem piešķirts šis gods — reobu drīk- stēju lietot tikai lidojumiem no Suilika mājām līdz Zinību pilij un atpakaļ.

Mācījos arī isu valodu, kas mums, Zemes cilvēkiem, sagādā lielas grūtības. Kā vari nojaust pēc viņu īpašvārdiem, tā sastāv pa lielākai daļai no zuzināšanas un visai biežiem līdzskaņu «s» un «z» atkārtojumiem. Zilbju uzsvari, kas mainās atkarībā no darbības vārda laika, personas utt., bija man gatavais lāsts. Tā manu dzīvokļa saimnieku sauca Suiliks. Runājot par viņa māju, jāsaka — «Suilk sian», bet «stan Suilk san» nozīmē — «izeju no Suilika mājas». Vai tagad tev skaidrs, cik grūti isu valodā izteikties? Es tā arī neiemācījos labi runāt šajā valodā. Starp citu, tas mani sevišķi neuztrauca, jo saprast es to sapratu. Kad vajadzēja runāt pašam, es katrā laikā varēju parraidīt savas domas kādam isam, kurš tās skaļi pavēstīja pārējiem.

Ik pārdienas apmeklēju Zinību pili un nolasīju gudrajiem kaut ko līdzīgu lekciju ciklam par Zemes civilizāciju. Gudrie ar pushipnotiskām metodēm savukārt mācīja man isu valodu. Vienlaikus centos izdibināt pēc iespējas vairāk par viņu kultūru un zinātni. Kopā ar diviem isu zinātniekiem veicu eksperimentus salīdzināmajā bioloģijā. Viņi rūpjgi izmeklēja manas asinis, un es neskaitāmas reizes tiku caurskatīts rentgena. Lieliski saprazdami manu zinātkāri, isu kolēģi savukārt neliedza pētīt arī viņus. Isu organisms ļoti līdzinās mūsējam, taču, manuprāt, šo cilvēku tālie priekšteči bijuši vairāk rada inūsu abiniekiem nekā zīdītājiem. Derētu piebilst dažus vārdus par Ellas faunu. Lielākiem dzīvniekiem, šķiet, bijusi divējāda izcelsme. No vecās planēļas Ellas-Venas isi atveduši līdz vairākus mājdzīvniekus, starp liem arī milzu kaķi garām kājām un zaļganu spalvu, saprāta ziņā tas varētu mēroties ar mūsu pērtiķiem. Isi šos kaķus, ko sauc par misdolsiem, ir ļoti iecienījuši, un gandrīz katrā mājā sastopams vismaz viens tāds «runcis». Aizvēsturiskajos laikos Ellas-Venas iedzīvotāji tos izmantojuši medībās, bet tagad misdolsu asie nagi un īsie, zobenveida ilkņi apdraud vienīgi savu saimnieku mīkstās mēbeles. Isi audzē arī lielus dzīvniekus, kuri dod zeltainu pienu. Plašajos rezervātos, kur aizvien vēl sastopami plēsīgie zvēri, saglabājusies Ellas-Tanas dabiskā fauna. Ņemot palīgā misdolsus, isu jaunieši ar loku un bultām šajos mežos mēdz medīt plēsīgos zvērus. Uz Ellas nav neviena spārnota dzīvnieka, ne putnu, ne mušu, toties tur ir daudz sīku, mūsu skudrām līdzīgu, indīgu kukaiņu, ar kuriem pat isu zinātne nevar tikt galā. Uz Ellas-Venas agrāk bijis sastopams arī kāds dzīvnieks mūsu ziloņa lielumā, bet aklimatizēt to uz jaunās planētas isi nav uzskatījuši par lietderīgu.

Pēc diviem mēnešiem man vajadzēja nolikt «pilngadības eksāmenu», proti, ļaut sevi psihometriski pārbaudīt. Šāds eksāmens ir obligāts ikvienam pilngadību sasniegušam isu jaunietim. Ar mūsu testu metodēm ša pārbaudei nav nekā kopēja, un isi ar to nebūt nemēģina noteikt talantu vai prāta spē jas, tikai indivīda piemērotību tam vai citam darbam un viņa intelekta attīstības pakāpi.

Pie psihometristadevos pats labprātīgi: Pārbaude bija ļoti interesanta! Iedomājies mani atpūtas krēslam līdzīgā atzveltnī zālē ar pulētām sienām, galvā ķivere ar neskaitāmām sīkām antenām, apkārt valda dziļa tumsa, deg vienīgi maza, zila spuldzīte, kuras gaismā pie reģistrācijas pults tik tikko var saskatīt psihometrista dīvaino seju. Sajutu vieglu elektriskās strāvas triecienu un ar šo brīdi it kā divkāršojos. Apzinājos, ka man jautā un es atbildu, bet, nolādēts, nevaru atcerēties nevienu no šiem jautājumiem un atbildēm! Vēroju, kā psfhometrists lēnām groza regulatorus, tad mani pārņēma tikko jaušams, tīkams reibonis, krēsls zem manis it kā izgaisa, un šķita, ka lidoju gaisā. Tas aptuveni ilga divus bazikus, kuri likās īsāki par divām minūtēm. Kad atkal iedegās gaisma un man noņēma ķiveri, piecēlos kājās un jutu, ka galva ir neparasti tukša un viegla.

Ierakstu analīze ilga desmit dienas. Pēc tam tiku izsaukts pie Azlema, kurš kopā ar trim psihometristiem gaidīja mani savā kabinetā.

Pēc viņa domām, pārbaudes rezultāti bija pārsteidzoši. Izrādījās, ka intelektuāli esmu daudz spējīgāks par isiem — manas spējas novērtēja ar 88 punktiem, kamēr pat gudrajiem tās nepārsniedza 87 punktus. Vēl vairāk isus satrauca manas psihiskās īpašības: ieraksti liecināja, ka esmu visai bīstams, nesavaldīgs indivīds, kas,spēj kā dziļi mīlēt, tā nīst, lielisks cīnītājs ar spilgti izteiktu tieksmi pēc vientulības un zināmā mērā nesabiedrisks. Pēdējā īpašība tevi droši vien nepārsteidz! Turpretī manas mistisko jēdzienu uztveres spējas bija zemas, pat pārāk zemas, gandrīz pavisam nenozīmīgas, un tas isus manāmi sarūgtināja. Viņu interesi visvairāk saistīja tas, ka es izstaroju nezināmus noteikta tipa viļņus, kas ļoti atgādināja misliku izstarojumus.

Pēc eksāmena gudrie atzina par pareizāku nenosūtīt mani uz Rēsaņu pie citiem cilvēku planētu pārstāvjiem, bet atstāt uz Ellas.

Tā nu es turpināju dzīvot pie Suilika. Viņš drīz vien devās ekspedīcijā cauri ahūnam, un es paliku viens. Biju jau paguvis iepazīties ar vairākiem kaimiņiem, turklāt pie manis nereti ciemojās Esīna vai viņas ģimenes locekļi. Daudzmaz apguvis isu sarunu valodu, iemācījos arī lasīt un sāku izmantot Suilika plašo bibliotēku. Tajā bija daudz grāmatu par man galīgi neizprotamām, sarežģītām fizikas problēmām, kas mani neinteresēja. Turpretī dažas grāmatas par bioloģijas un arheoloģijas jautājumiem lasīju ar lielu aizrautību.

Reiz, kad grasījos mierīgā garā iedziļināties īsā vēsturiskā apskatā par Vienpadsmitās galaktikas zvaigznes Flū planētu Szenu, durvju priekšā negaidīti piestāja zils reobs.; No tā izkāpa slaids, atlētisks cilvēks — Gudro padomes loceklis, vārdā Asza. Man ar šo cilvēku bijis pārāk maz darīšanu, jo Asza ir fiziķis, bet manas zināšanas fizikā bija tik vājas, ka isi neuzskatīja par vajadzīgu dot man par konsultantu kādu speciālistu. Tā vai citādi, tomēr šis apmeklējums mani pārstei-; dza. Ar isiem raksturīgo tiešumu Asza bez; aplinkiem iesāka:

— Nāc līdz! Tu esi mums nepieciešams.

— Kādam nolūkam? — pavaicāju.

— Lai pārbaudītu, vai patiesi tu esi Gaismas dēls ar sarkanām asinīm, kam misliki nespēj kaitēt. Ejam. Nebīsties, nekas ļauns! tev nenotiks.