Pēdīgi isi sadūrās ar mislikiem. Uz galaktiku, kas atrodas miljona gaismas gadu attālumā no Jaltara, caur ahūnu devās kāda ekspedīcija, kurā ietilpa trīs ksilli. Ekspedīciju vadīja astronoms Osentūrs. Viņi nokļuva netālu no kādas dziestošas zvaigznes; jāpiebilst, ka iznirt no ahūna pavisam tuvu debess ķermeņiem, kuru masa ir liek, isiem nenākas grūti. Šī zvaigzne viņiem nelikās interesanta, kaut gan tai bija daudz pavadoņu, un ekspedīcija jau gatavojās doties projām, kad Osentūrs pēkšņi zvaigznes spektrā pamanīja dīvainas parādības, līdzīgas tām, kādas agrāk bija novērotas dziestošo galaktiku spektros. Viņš nolēma nolaisties uz vienas no svešās zvaigznes planētām. Tur isu priekšā pavērās mirusi pasaule, kur viss dzīvais jau bija aizgājis bojā. Cilvēki tur nekad nebija dzīvojuši, vienīgi dažas augstāko dzīvnieku sugas. Tagad šie dzīvnieki jau bija pārvērtušies sasalušos līķos. Isi uz šīs planētas pavadīja trīs mēnešus; kamēr novērojumi krājās, debesis ik dienas kļuva sārtākas, bet saule nespodrāka. Kad temperatūra pazeminājās tiktāl, ka slāpeklis sāka pārvērsties šķidrumā, parādījās misliki. Tas notika trīssimt gadu pirms mana ceļojuma uz Ellu. iNo kurienes nāca misliki? Isi to nezina. Vēl līdz šim laikam nav noskaidrots, kā misliki rodas uz dziestošām planētām. Zināms vienīgi tas, ka misliki parādās tad, kad slāpeklis atdziestot kļūst šķidrs.
Misliki ielenca divus ksillus. Trešais, kuru vadīja Osentūrs, tobrīd atradās lidojumā simt kilometru augstumā. Pirmais ksills tikai paguva paziņot, ka viņus ielenc spīdoši, kustīgi ķermeņi. Pēc tam viss apklusa. Otrais ksills krita misliku gūstā tai mirklī, kad gatavojās pacelties gaisā, bet tomēr paspēja pārraidīt attēlus: uz planētas noledojušās viršinas ņudzēt ņudzēja dīvaini, metāliski. spīdoši, kristālveida ķermeņi cilvēka lielumā. Raidījums" spēji pārtrūka, it kā ksills būtu ietriecies planētas virsmā.
Osentūrs turpināja novērojumus astoņas dienas. Beidzot, pārliecinājies, ka pie pirmā ksilla nav ne mazāko dzīvības pazīmju, viņš zibeņātri piķēja un, raidot apkārt antibiotiskos starus, nolaidās tam tieši blakus. Ksilla iekšienē viss bija kārtībā, tikai komanda — pagalam. Osentūrs lika pievākt mirušos, uzspridzināt dzinējus un, pametis ksillus mislikiem — viņš pirmais šiem briesmoņiem deva senajā pravietojumā minēto nosaukumu, — lidoja atpakaļ uz Ellu. Biologi izpētīja līķus. Ksilla komanda bija gājusi bojā nosmokot — plaušu pigments izrādījās bojāts.
Tūlīt pēc tam isi sākuši dedzīgi meklēt citas cilvēces, lai atrastu kādu ar sarkanām asinīm, kas aukstumā nesastingst. Taču uz viņu atklātajām planētām visiem cilvēkiem bija zilas, zaļas vai dzeltenas asinis. Tikai tad es sapratu, kāpēc, neievērojot izņēmuma likumu, isi mani paņēma līdz uz Ellu un ko viņi no manis, pareizāk sakot, no visiem zemes cilvēkiem gaidīja.
Kā jau minēju, isi bija nodibinājuši sakarus ar daudzu planētu saprātīgajām būtnēm. Šo cilvēču pārstāvji pastāvīgi dzīvoja uz Rēsana, kur atradās Apdzīvoto planētu savienības padomes rezidence.
Tātad misliki tika atklāti gandrīz miljona gaismas gadu attālumā no Ellas. Isi tolaik vēl nesaprata, kāds sakars pastāv starp zvaigžņu dzišanu un šiem metāliskajiem radījumiem, taču uzskatīja tos par saviem senseniem «metafiziskiem» ienaidniekiem — Aukstuma un Tumsas dēliem. Tāpēc isi meklēja iespēju mislikus iznīcināt. Tomēr visij līdzekļi, izņemot vienu, izrādījās nederīgi Velti isu zinātnieki atkal mēģināja izmantot; savu senču briesmīgos iznīcināšanas līdzekļus — misliki šķita neuzvarami. Tos nespēja uzveikt ne antibiotiskie, ne neitronu stari, nelīdzēja arī protonu, elektronu un pat ne inIranukleonu starojums. Uz mislikiem iedarbojās vienīgi siltums. Reiz kāds isu ksills, kas bija cietis nāvējošā misliku izstarojumā, pret ko nav cita glābiņa, kā vien pietiekams attālums, nogāzās uz planētas un sāka degt. Tā tuvumā esošais misliks sākumā sastinga, pēc tam sačokurojās. Pārējie eskadras lidaparāti, riskējot ar nopietniem zaudējumiem, nolaidās tik zemu, lai varētu nedzīvo misliku ietvert savā negatīvās gravitācijas laukā un aizvest uz Ellu. Mislika analīzes sagādāja vilšanos: atklājās, ka tas ir gluži parasts dzelzs un niķeļa sakausējums. Droši vien agrāk tam bija kāda noteikta struktūra, taču siltuma ietekmē tas bija pārvērties blīvā masā.
Nesekmīgā cīņa turpinājās jau trīs gadsimtus. Tagad isi prot mislikus iznīcināt: pilnīgi pietiek kaut vai desmit sekunžu ilga apstarojuma, kas paaugstina vides temperatūru līdz mīnus septiņdesmit trim grādiem Celsija. Bet arī misliki iemācījās aizstāvēties. Viņu antibiotiskā starojuma iedarbības lauks paplašinājās, sakarā ar ko bija bīstami misliku iekarotajai planētai pielidot tuvāk par divdesmit kilometriem. Noslēpumainā kārtā viņi savlaicīgi uztvēra ksillu tuvošanos un, pirms tie paguva nomest siltumbumbas, nonāvēja tajos visas dzīvās būtnes. Turklāt misliki iemācījās pacelties kosmosā bez jebkādiem lidaparātiem, ko isi, cik tālu vien atmiņa sniedza, nekad vēl nebija pieredzējuši. Misliki grupās pa deviņi tagad pastāvīgi patrulēja virs iekarotajām planētām. Noskaidrojās, ka tieši proporcionāli viņu skaitam pieaug arī izstarojuma intensitāte, tāpēc sevišķi bīstami viņi kļūst, darbojoties pa deviņiem kopā. Isi izmēģināja jaunu taktiku: spēji iznirstot no ahūna tieši virs planētas virsmas, viņi nometa bumbas un acumirklī nozuda. Tas bija efektīvs, taču ārkārtīgi riskants paņēmiens. Lāgiem, pielaižot aplēsēs kaut niecīgāko kjūdu, ksills, iznirstot no ahūna, iedrāzās dziji planētas virsmā: vienā un tai pašā laikā un vietā ksilla un planētas atomiem saduroties, radās fantastiska atomeksplozija.
Misliku impērijas robežas nelaimīgajā galaktikā, kur cita pēc citas dzisa zvaigznes, arvien paplašinājās. Un tiem, kas paši savām acīm bija redzējuši šos izdzisušos debess ķermeņus, kļuva baigi, vērojot, cik spoži tie mirdz Ellas debesīs: gaisma no mirušām zvaigznēm šurp plūdīs vēl miljonu gadu!;
Apmēram divdesmit gadu pirms manas; ierašanās uz Ellas isi beidzot saprata, ka. misliki ne vien sagrābj dziestošo zvaigžņu planētas, bet paši dzēš zvaigznes. Tādu hipotēzi pirms trīssimt gadiem izvirzīja Osentūrs, bet toreiz tā šķita tik fantastiska, ka neviens tai nepievērsa uzmanību. Apdraudēl tajā galaktikā, kuru isi dēvē par Otro, bija kāda apdzīvota planēta, kuras iemītnieki ļoti atgādināja isus un uzturēja ar viņiem draudzīgus sakarus. Sī planēta Hasnī, kas riņķo ap sauli Sklīnu, noderēja par placdarmu cīņā pret mislikiem. Kādu dienu šajā saules sistēmā uz vistālākās planētas Afras noledoju-j šās virsmas tika pamanīti misliki. Vienlaikus hasniešu zinātnieki novēroja, ka viņu saules enerģijas intensitāte strauji samazinās. Hasniešu drosminieki ar trim ksilliem devās bīsj tamā izlūklidojumā un pirmoreiz visā cīņu! vēsturē atklāja, ka uz tālās ārējās planētas 1 Afras misliki uzcēluši smailus, gigantiskus 1 metāla torņus — pilonus. Kad pēc zināma I laika Hasnī nonāca starp savu sauli un Afru, 1 hasniešu laboratorijās un atomenerģijas sta1 cijās uz dažām dienām spēji apstājās visi 1 ar atomreakcijām saistītie procesi. Turklāt J viņu saules enerģija turpināja izsīkt, un gribot negribot vajadzēja ticēt neticamajam: misliki prot pārtraukt atomreakcijas zvaigznēs!
Vienīgā izeja bija evakuācija. Hasnieši pārcēlās uz kādas citas zvaigznes planētu isu galaktikā.
Читать дальше