ALEKSEJS TOLSTOJS - INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

Motori pārdega, stūre bija norauta.

— Es vairs nevaru, — ievaidējās Zoja.

— Reiz tam pienāks gals… Sasodīts! — gārdzoši atbildēja Garins.

Viņi abi bija sadauzīti, apdullināti no sitieniem pret sienām un mēbelēm. Gariņam bija pāršķelta piere. Zoja gulēja uz kajītes grīdas, apkrampējusi pieskrūvētas gul­tas kāju. Uz grīdas kopā ar cilvēkiem mētājās čemodāni, no skapja izkritušas grāmatas, dīvāna spilventiņi, korķa jostas, apelsīni, trauku lauskas.

— Garin, es vairs nevaru, iemet mani jūrā . ..

No briesmīga grūdiena Zoja atrāvās no gultas, aiz­vēlās. Garins kūleniski pārlidoja viņai pāri, ietriecās durvīs…

Atskanēja brīkšķis, šausmīga krakstoņa. Grūstošā ūdens dārdoņa. Cilvēka bļāviens. Kajīte pajuka. Varena ūdens plūsma satvēra divus cilvēkus, iemeta tos mutu­ļojošā, salti zaļganā vērpetē …

Kad Garins atvēra acis, desmit centimetru no viņa deguna sīks vēzītis vientuļnieks, ielīdis līdz pusei perla­mutra gliemežnīcā, bolīja acis, izbrīnījies kustināja ūsas. Garins ar pūlēm aptvēra: «Jā, esmu palicis dzīvs .. Bet vēl ilgi nejaudāja piecelties. Viņš gulēja uz sāniem smiltīs. Labā roka bija ievainota. Viebdamies aiz sāpēm, viņš tomēr pievilka kājas, apsēdās.

Turpat netālu, noliekusi tievo stumbru, slējās palma, spirgts vējš glauda tās lapas … Garins piecēlās, ļodzī­damies paspēra dažus soļus. Visapkārt, lai arī kurp viņš pavērsa skatienu, vēlās un, atvēlušies līdz lēzenam kras­tam, ar troksni uzšļakstīja zaļganzili, saules piestaroti viļņi… Vairāki desmiti palmu plivināja pa vējam pla­tas, vēdekļiem līdzīgas lapas. Smiltīs šur tur mētājās koka atlaužas, kastes, kaut kādas lupatas, tauvas … Tas bija viss, kas palicis pāri no «Arizonas», kas tika sadra­gāta kopā ar visu ekipāžu'pret koraļļu salas rifiem.

Garins pieklibodams devās dziļāk salā, tur, kur aug­stākās vietas bija apaugušas ar zemiem krūmiem un koši zaļu zāli. Tur, izpletuši rokas, uz muguras gulēja Zoja. Garins notupās pie viņas, baidīdamies pieskarties viņas augumam, lai nesajustu nāves saltumu. Bet Zoja bija dzīva: viņas plaksti iedrebējās, apkaltušās lūpas atlipi- nājās.

Koraļļu saliņā atradās lietus ezeriņš, ūdens tajā bija rūgfens, bet derīgs dzeršanai. Uz sēkļiem — gliemež­nīcas, sīki gliemežvārņi, garneles — viss, kas kādreiz noderējis par barību pirmatnējam cilvēkam. Palmu la­pas varēja kalpot par apģērbu un pasargāt no dienvidu saules.

Divi kaili cilvēki, izmesti uz k ailas zemes, varēja kaut kā dzīvot… Un viņi sāka dzīvot šai saliņā, Klusā okeāna tuksnesī. Nebija pat cerību, ka garām brauks kāds ku­ģis un, pamanījis viņus, uzņems uz borta.

Garins lasīja gliemežnīcas vai ķēra ar kreklu zivis saldūdens ezeriņā. Zoja vienā no izmestajām «Arizonas» kastēm atrada piecdesmit eksemplāros grezni iesietu grā­matu — Zelta salas piļu un izpriecu paviljonu projek­tus. Tur bija arī likumi un pasaules valdnieces Lamola kundzes galma etiķetes .. .

Augām dienām palmu lapu būdas ēnā Zoja šķirstīja šo grāmatu, ko bija radījusi viņas alkatīgā fantāzija. No atlikušajiem zeltā un safjānā iesietajiem četrdesmit deviņiem eksemplāriem Garins sakrāva žogu, kur pa­tverties no vēja.

Garins un Zoja nerunāja. Kāpēc? Par ko? Viņi visu dzīvi bija dzīvojuši kā vienpatņi un nu beidzot ieguva pilnīgu, ideālu vientulību.

Viņiem sajuka dienu skaitīšana, un viņi pārstāja tās skaitīt. Kad pār salu pārbrāza negaiss, ezeriņš piepildī­jās ar svaigu lietus ūdeni. Pagāja mēneši, kad pie skaid­rajām debesīm neganti svilināja saule. Tad viņiem nācās dzert sasmakušu ūdeni …

Droši vien vēl šobaltdien Garins un Zoja lasa mo­luskus un austeres šai saliņā. Paēdusi Zoja ņemas šķir­stīt grāmatu ar pasakainajiem piļu projektiem, kur starp marmora kolonādēm un puķēm paceļas viņas brīnišķīgā, marmorā cirstā statuja; Garins, iebāzis degunu smiltīs un apsedzies ar apdilušiem svārciņiem, krāc, droši vien tāpat pārdzīvodams sapņos dažādas aizraujošas dēkas.

1 Patagrtnietis — pusmežonīgais Patagonijas iedzīvo­tājs (Dienvidamerika).

' Indriķis IV — Francijas karalis (1594.—1610. g.), nodibi­

nāja Burbonu dinastiju, kas tika gāzta 1789 gadā 1598. gadā viņš

piešķīra ticības brivību hugenotiem.

1 Degustators — cilvēks, kas nosaka produkta (vīna, tē­jas utt.) kvalitāti pēc garšas.

[1] pirotehnika — uguņošanas raķešu izgatavošanas un pa laišanas tehnika.-

[2] koncerns — lielu kapitālistisko uzņēmumu monopolis­tiska apvienība, ko vada magnātu saujiņa.

[3] s t o f s — smags, musturots zīda audums, ko lieto sienu tapsēšanai.

[4] bobriks — šeit: ļoti biezs, pūkains paklājs.

■dispozīcija — karaspēka izvietojuma un pārvietoša­nās plāns, ko karavadonis sastāda pirms kaujas.

[6] bufervalsts — parasti teritorijas ziņā neliela, militāri un politiski vāja valsts, kas atrodas starp lielvalstīm.

[7] bohēma — kapitālistiskajā sabiedrībā mākslinieciskās in­teliģences sīkburžuāziskā vide, kurai raksturīgs izlaidīgs, bezrū­pīgs un nekārtīgs dzīves veids.

[8] markīzes — svītrainas matračdrānas nojumes.

[9] parīzes (pēc senā nosaukuma, Lutēcijas) ģerbonis ir zelta kuģītis. (Autora piezīme.)

[10] autrigers (angl.) — sacīkšu airu laiva ar tālu izbīdītiem dulliem.

[11] pastāv hipotēzē, ka starp zemes garozu un cieto centra ko­dolu atrodas izkusušu matalu slānis — tā saucamā olivīna josla. (Autora piezīme.)

[12] vaska sērkociņš — ar vasku pārklāts sērkociņš, kas ilgi deg.

[13] Grindels-Matīzs — izgudrotājs, kas XX gadsimta divdesmitajos gados sacēla lielu troksni ar saviem «nāves sta­riem».

[14] sedana — pilsēta francijas ziemeļaustrumos pie Māsas upes. Tās tuvumā 1870. gada 1. un 2. septembrī notika kauja starp ielenkto Iranču armiju un vācu armiju. Franču armija kapitulēja pēc Napoleona III pavēles. Pēc sakāves pie Sedanas Francijā krita Otrā impērija un tika pasludināta republika.

[15] kar meli ti — muku ordenis. (autora piezīme.)

[16] Konsjeržerā — viens no lielākajiem Parīzes cietumiem.

"Tamplijeri — viens no garīgajiem bruņinieku ordeņiem, kas dibināts Krusta karu laikā. Vēlāk tie bi]a ne vien varens bruņo­tais spēks, bet arī liela vēriena finansisti. 1307 gadā visi tampli­jeri, kas atradās Francijas teritorijā tika arestetī un pēc spīdzi­nāšanām sadedzināti, bet viņu miizīgos īpašumus konfiscēja ka­ralis.

[17] galifē . (1830.—1909.) — ģenerālis, viens no galvenajiem Parīzes Komūnas bendēm 1871. gadā.

[18] kosmopolīts (grieķ. «pasaules pilsonis») — cilvēks, kas noliedz dzimtenes un tautības jēdzienu, uzskata sevi par visas pa­saules pilsoni.

[19] sneiderss franss (1579.—1657 ) — slavenais flāmu gleznotājs, Rubensa draugs un sekotājs. īpaši pazīstams ar savām Idusajām dabām, kur attēloti dārzeņi, augļi, zivis un medījumi.

[20] n ormani — kareivīgas vācu ciltis, kas viduslaikos apdzī­voja Skandināviju. Savos kuģos normāņi devās laupīt uz Eiropas piekrastes pilsētām.

[21] terakota (itāl. «apdedzinata zeme») — 1) izstrādājumi no apdedzinātiem māliem, 2) brūna krāsa.

[23] forestjera (itāl.) — ārzemniece.