ALEKSEJS TOLSTOJS - INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

Pēc kāda brīža no melno dūmu mutuļiem izlidoja spē­cīgs divmotoru aeroplāns. Uzņemdams augstumu, tas pagriezās uz rietumiem …

— Visi jūsu rīkojumi izpildīti, direktora kungs… Garins aizslēdza izejas durvis, piegāja pie sekla

grāmatu skapja un novilka ar roku pa labi no tā. Sekretārs noteica ar smīnu:

— Slepenā durvju poga atrodas kreisajā pusē, dikta­tora kungs…

Garins aši uzmeta sekretāram savādu skatienu. No­spieda pogu, grāmatu skapis bez trokšņa atvirzījās sā­ņus, atklādams šauru ieeju pils slepenajās istabās.

— Lūdzu, — teica Garins, piedāvādams sekretāram doties tur pirmajam. Sekretārs nobāla, Garins ar ledainu pieklājību pacēla stara revolveri viņa pieres augstumā. — Prātīgāk būs paklausīt, sekretāra kungs …

Durvis no kapteiņa kajītes bija līdz galam vajā. Gultā gulēja Jansens.

Jahta tikko kustējās. Klusumā varēja dzirdēt šļakstam viļņus pret bortu.

Jansena vēlēšanās bija piepildījusies: viņš atkal bija okeānā viens ar Lamola kundzi. Viņš zināja, ka nomirs. Vairākas dienas cīnījās par dzīvību — lodes trāpījums vēderā —■ un, beidzot, aprima. Raudzījās zvaigznēs pa atvērtajām durvīm, no kurienes ieplūda mūžības gaiss.

No ārpuses, uzmezdama ēnu uz zvaigznēm, ienāca Lamola kundze. Noliecās pār Jansenu. Pavaicāja čuk­stus, kā viņš jūtas. Viņš atbildēja ar plakstu kustību, un Zoja saprata, ko viņš gribēja teikt — «Es esmu lai­mīgs, ka tu esi ar mani». Kad Jansenam, vairākas rei­zes, iekampdamas gaisu, krampjaini pacēlās krūtis, Zoja apsēdās pie gultas un nekustējās. Laikam skumjas do­mas klimta viņas galvā.

— Mans draugs, mans vienīgais draugs, — viņa ieru­nājās ar klusu izmisumu, — jūs vienīgais pasaulē mani mīlējāt. Jums vienīgajam es biju dārga. Jūsu vairs ne­būs … Kāds saltums, kāds saltums …

Jansens neatbildēja, tikai ar plakstu kustību it kā ap­liecināja tuvo saltumu. Zoja redzēja, ka viņa deguns kļuva smails, lūpas savilktas tikko jaušamā smaidā. Vēl nesen viņa seja kvēloja sārtumā, bet tagad bija kā no vaska. Zoja pagaidīja vēl daudzas minūtes, tad ar lū­pām pieskārās viņa rokai. Bet Jansens vēl nebija miris. Lēni pavēra acis, atlipināja lūpas. Zojai likās, ka viņš pateica: «Labi. ..»

Pēc tam viņa seja izmainījās. Zoja novērsās un uz­manīgi aizvilka ciet zilos aizkariņus.

Sekretārs — viselegantākais vīrietis Savienotajās Valstīs — gulēja uz mutes, iekrampējies ar sastinguša­jiem pirkstiem paklājā: viņš nomira acumirklīgi, nepa­guvis iekliegties. Garins, kodīdams trīcošās lūpas, lēni

bāza kabatā stara revolveri. Tad piegāja pie zemām tē­rauda durvīm. Uzgrieza uz vara diska vienīgi viņam zi­nāmu burtu kombināciju — durvis atvērās. Viņš iegāja dzelzsbetona istabā bez logiem.

Tas bija diktatora personīgais seifs. Bet zelta vai do­kumentu. vietā šeit glabājās kaut kas Gariņam vēl vēr­tīgāks: no Eiropas atvestais un sākumā slepeni turētais Zelta salā, pēc tam šeit, slepenajās pils istabās, Gariņa trešais dubultnieks — krievu emigrants, barons Korfs, kas bija pārdevis sevi par milzīgu naudu.

Viņš sēdēja ādas krēslā, uzcēlis kājas uz zeltīta gal­diņa, kur stāvēja vāzes ar augļiem un saldumiem (dzert viņam nebija atļauts). Uz grīdas mētājās grāmatas — angļu kriminālromāni. Aiz garlaicības barons Korfs spļāva ķiršu kauliņus televīzijas aparāta apaļajā ekrāna, kas atradās trīs metrus atstatu no viņa krēsla.

— Beidzot, — viņš noteica, laiski pagriezdamies pret ienākušo Gariņu. — Kur jūs, velns parāvis, bijāt iekri­tis? … Klausieties, vai ilgi vēl jūs marinēsiet mani šai pagrabā? Nudien, es labāk badojos Parīzē.

Atbildes vietā Garins norāva no sevis lentu, nometa fraku ar ordeņiem un regālijām.

— Ģērbieties nost!

— Kāpēc? — jautāja barons Korfs ar zināmu ziņ- • kāri.

— Dodiet šurp savas drēbes.

— Kas noticis?

— Arī pasi un visus dokumentus… Kur jūsu bār­das nazis?

Garins apsēdās pie tualetes galdiņa. Neieziepējis vaigus, viebdamies aiz sāpēm, ātri noskuva ūsas un bārdu.

— Starp citu, blakusistabā guļ kāds cilvēks. Atce­rieties — tas ir jūsu privātsekretārs. Kad viņu sāks mek­lēt, varat pateikt, ka esat nosūtījuši viņu ar slepenu uz­devumu … Vai saprotat?

— Kas noticis, es jautāju? — ierēcās barons Korfs, ķerdams gaisā Gariņa bikses.

— Es iziešu no šejienes pa slepenu eju uz parku pie savas mašīnas. Jūs noslēpiet sekretāru kamīnā un do­dieties manā kabinetā. Nekavējoties izsauciet pa telefonu

Rollingu. Ceru, ka jūs labi atceraties visu manas dikta­tūras mehānismu? Es, pēc tam mans pirmais vietnieks — slepenpolicijas priekšnieks, pēc tam mans otrais viet­nieks — propagandas nodaļas priekšnieks, pēc tam māns trešais vietnieks — provokāciju nodaļas priekš­nieks. Pēc tam trīs simtu slepenā padome, priekšgalā atrodas Rollings. Ja jūs vēl neesat palicis pilnīgs idiots, tad jums to vajadzēja iekalt kā savus piecus pirkstus … Velciet taču nost bikses, lai nelabais jūs parautu! Rol- lingam pa telefonu pasakiet, ka jūs, tas ir, Pjers Garrī, stājaties policijas un karaspēka priekšgalā. Jums nāksies krietni pakarot, mīļais …

— Piedodiet, ja nu Rollings pēc balss pazīst, ka tas neesat jūs, bet es …

— Ā! Galu galā viņiem par to nospļauties… Ka tik būtu diktators …

— Piedodiet, piedodiet, — tātad no šā brīža es pār­vēršos par Pjotru Petroviču Gariņu?

— Vēlu panākumus. Izbaudiet neierobežoto varu. Visas instrukcijas uz rakstāmgalda … Es — pazūdu …

Garins tāpat kā pirmīt spoguļa priekšā piemiedza ar aci savam dubultniekam un nozuda aiz durvīm.

Tiklīdz Garins viens slēgtā mašīnā iejoņoja pilsētas centrālajās ielās, vairs nebija nekādu šaubu: viņš laikus devis kājām ziņu. Strādnieku rajonos un priekšpilsētās dūca simttūkstošgalvaini pūļi… Sur tur jau plīvoja re­volūcijas karogi… Šķērsām ielām barikādēs steidzīgi tika sagāzti autobusi, pa logiem izmestas mēbeles, durvis, laternu stabi, čuguna restes.

Gariņa pieredzējusī acs ievēroja, ka strādnieki ir labi apbruņoti … Smagajos automobiļos, kas lauzās caur pūli, izvadāja ložmetējus, granātas, šautenes… Tas, bez šaubām, bija Selgas darbs …

Pirms dažām stundām Garins būtu ar pilnu pārlie­cību raidījis karaspēku pret sacelšanās dalībniekiem. Bet nu viņš tikai nervozi spieda 'mašīnas pedāli, joņodams starp lāstiem un kliedzieniem: «Nost ar diktatoru! Nost ar trīs simtu padomi!»

Hiperboloīds atradās Seļgas rokās. Par to zinaja, par to kliedza sacēlusies tauta. Seļga atskaņo revoluciju ka diriģents — varoņsimfoniju.

Skaļruņi, kas pēc Gariņa pavēles bija uzstādīti jau zelta pārdošanas laikā, tagad strādāja pret viņu: izpla­tīja pa visu pasauli vēstis par vispārēju sacelšanos.

Gariņa dubultnieks pretēji visiem Pjotra Petroviča paredzējumiem sāka rīkoties enerģiski un pat ar zinā­miem panākumiem. Viņa izlases karaspēks sturmēja ba­rikādes. Policija no aeroplāniem meta gāzu bumbas. Ka- valērija ielu krustojumos kapāja ar zobeniem cilvēkus, īpašas brigādes uzlauza durvju atslēgas, iebruka strād­nieku mitekļos, iznīcinādamas visu dzīvo.

Bet sacelšanās dalībnieki turējās stingri. Citās pilsē­tās, lielos fabriku centros, viņi droši pārgāja uzbrukumā. Dienas vidū visu valsti bija apņēmušas sacelšanās lies­mas …