ALEKSEJS TOLSTOJS: INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

— Skatieties! — skrējienā pagriezusies un pametusi ar roku uz torņa pusi, iesaucās Lamola kundze. — Tur gaisma! Tā ir nāve!

Viņa noskrēja pa slīpo nogāzi līča krastmalā, kas bija aizsargāta pret viļņiem. Seit, pie kāpnēm, kas veda uz pils verandu, pie nelieliem boniem zvalstījās kute- rītis. Zoja ielēca tajā, aizskrēja uz pakaļgalu un trīcošām rokām ieslēdza starteri.

— Ātrāk, ātrāk, Jansen!

Kuteris bija pietauvots ķēdē. Iebāzis gredzenā revol­vera stobru, Jansens lauza vaļā atslēgu. Augšā, verandā, ar troksni atsprāga durvis, iznāca apbruņoti vīri. Jan­sens nometa revolveri un satvēra ķēdi pie pamatnes. Viņa

musku|i noņirkstēja, kakls pietūka, no blūzes apkakles iztrūka āķītis. Pēkšņi izšāva ieslēgtais motors. Cilvēki, kas stāvēja uz terases, metās pa kāpnēm lejā, vicinādami ieročus, saukdami: «Stāt! stāt!»

Ar pēdējo spēku piepūli Jansens izrāva ķēdi, iegrūda rūcošo kuteri tālu viļņos un četrrāpus aizsteidzās gar bortu pie stūres.

Apmetis asu loku, kuteris aizšāvās uz šauro līča iz­eju. Nopakaļ nozibēja šāvieni.

— Trapu, sālītie velni! — ierēcās Jansens no kutera, kas lēkāja pie «Arizonas» borta. — Kur vecākais palīgs? Guļ! Pakāršu!

— Seit, šeit kaptein. Klausos, kaptein.

— Cērt pušu ķēdes! Iedarbini motorus! Pilnu gāzi! Nodzēs ugunis!

— Klausos, klausos, kaptein.

Lamola kundze uzkāpa pirmā pa virvju kāpnēm. Pārliekusies pār bortu, viņa ieraudzīja, ka Jansens pū­las piecelties, atkrīt kaut kā uz sāniem un krampjaini ķer pasviesto tauvas galu. Vilnis apklāja viņu kopā ar kuteri, tad atkal iznira viņa sprauslājošā seja, savaik- stīta sāpju grimasē.

— Jansen, kas jums kaiš?

— Esmu ievainots.

Četri matroži nolēca uz kutera, pacēla Jansenu, uz­nesa uz borta. Uz klāja viņš nokrita, satvēris sānus, zau­dēja samaņu. Viņu aiznesa uz kajīti.

Pilnā gaitā, šķeldama viļņus, ierakdamās ūdens bez­dibeņos, «Arizona» traucās prom no salas. Komandēja vecākais palīgs. Lamola kundze stāvēja līdzās viņam uz tiltiņa, ieķērusies margās. No viņas straumēm tecēja ūdens, drēbes bija pielipušas miesai. Viņa skatījās, kā iekvēlojās blāzma (dega kazarmas) un melni, uguns spi­rālēm sašvīkāti dūmi pārklāj salu. Tad viņa acīm redzot kaut ko pamanīja, satvēra komandieri aiz piedurknes:

— Grieziet uz dienvidrietumiem …

— Seit rifi, kundze.

— Klusēt, nav jūsu darīšana! … Stūrējiet tā, lai sala būtu aiz kreisā borta.

Viņa skrēja pie hiperbololda režģotā torņa. Ūdens gāzma, veldamās no piķa pāri klājam, apklāja Lamola kundzi, notrieca no kājām. Matrozis saķēra viņu slapju un satracinātu aiz niknuma. Viņa izrāvās, uzrāpās tornītl.

Uz salas, augstu virs ugunsgrēka dūmiem, mirdzēja žilbinoša zvaigzne: tur darbojās lielais hiperboloīds, meklēdams «Arizonu».

Lamola kundze nolēma pieņemt kauju, jo tik un tā, lai cik ātri brauktu, nav iespējams izbēgt no stara, kas sniedzas no torņa daudzas jūdzes tālu. Stars sākumā taustījās pa zvaigznēm, pa horizontu, dažās sekundēs apvilkdams pa apli četrsimt kilometru. Bet nu tas neat­laidīgi pārmeklēja okeāna rietumu sektoru, skrēja pa viļņu galotnēm, un stara ceļu iezīmēja biezi tvaika mutuļi.

«Arizona» brauca pilnā gaitā septiņu jūdžu attālumā no krasta. Ierakdamās līdz mastiem putojošā ūdenī, kā čaumala uzlidoja viļņa galotnē, un tad Lamola kundze no režģotā tornīša raidīja uz salu atbildes staru. Jau uzliesmoja dažas koka celtnes. It kā gigantisku plēšu uzpūsti, padebešos uzvirmoja dzirksteļu kūļi. Blāzma plaiksnījās pār visu melno, vētras sabangoto okeānu. Brīdī, kad «Arizona» pacēlās viļņa galotnē, no salas tika pamanīts jahtas siluets, un dzeldoši balta adata sāka lē­kāt pa kuģi, pātagodama no augšas uz leju, līčločiem, un sitieni, pavisam tuvu, nākdami virsū, krita gan aiz kuģa, gan priekšā.

Zojai šķita, ka žilbinošā ^zvaigzne dur viņai taisni acīs, un viņa pati centās ieurbties ar aparāta stobru šai zvaigznē uz tālā torņa. Mežonīgi kauca «Arizonas» skrū­ves, pakaļgals iznāca laukā no ūdens, un kuģis jau sāka svērties ar priekšgalu uz leju, slīdēdams nost no viļņa. Sai brīdī stars sataustīja mērķi, pacēlās, sadurstījās it kā nomērķēdams un nešaubīdamies sāka krist uz jah­tas profilu. Zoja aizvēra acis. Droši vien visiem, kas bija uz borta šās divkaujas liecinieki, pamira sirds.

Kad Zoja atvēra acis, viņas priekšā rēgojās ūdens siena, bezdibenis, kurā ieslīdēja «Arizona». «Tā vēl nav nāve,» nodomāja Zoja. Noņēma rokas no aparāta, un viņas rokas nokarājās bez spēka.

Kad kuģis atkal sāka pacelties uz viļņa muguras, kļuva-skaidrs, kāpēc nāve pagājusi garām. Milzīgi dūmu mākoņi sedza visu salu un torni —■ droši vien bija eks­plodējušas naftas cisternas. Dūmu aizsegā «Arizona» varēja mierīgi aizbraukt prom.

Zoja nezināja, vai viņai izdevies nogāzt lielo hiper- boloīdu vai arī zvaigzne nav redzama aiz dūmiem. Bet vai tagad tas nav vienalga . .. Viņa -ar grūtībām nokāpa no tornīša. Turēdamās pie takelāžas, aizkļuva līdz kajī­tei, kur aiz ziliem aizkariņiem smagi elpoja Jansens. Atkrita krēslā, uzrāva vaska sērkociņu, aizsmēķēja.

«Arizona» devās uz ziemeļrietumiem. Vējš pierima, bet okeāns aizvien vēl bija nemierīgs. Vairākreiz dienā jahta raidīja norunātus signālus, lai uzņemtu sakarus ar Gariņu, un simttūkstoš radiouztvērējos visā pasaulē at­skanēja Zojas balss: «Ko darīt, kurp braukt? Mēs atro­damies uz tāda un tāda platuma un garuma grada. Gai­dām norādījumus.»

Okeāna tvaikoņi, uztvēruši šo radiogramu, steidzās pamukt tālāk no briesmīgās vietas, kur atkal parādīju­sies «Arizona» — «jūru bieds».

Degošas naftas mākoņi ietina Zelta salu. Pēc orkāna iestājās bezvējš, un melni dūmi kāpa skaidrajās debesīs, mezdami pār okeāna ūdeņiem milzīgu vairākus kilomet­rus garu ēnu.

Sala likās izmirusi, un tikai šahtas malā, kā vien­mēr, bez apstājas skrapstēja elevatoru kausi.

Pēc tam klusumā atskanēja muziķa: svinīgs, lēns maršs. Caur dūmu miglu varēja saskatīt kādus divsimt cilvēkus:, viņi gāja, pacēluši galvas, viņu sejas bija skar­bas un apņēmīgas. Priekšgalā četri nesa kādu sarkanā karogā ietītu priekšmetu. Viņi uzkāpa uz klints, kur pa­cēlās lielā hiperboloīda stiegrotais tornis, un nolika tā pakājē gareno vīstokli.

Tās bija Ivana Guseva mirstīgās atliekas. Viņš bija kritis vakardienas kaujā pret «Arizonu». Kā kaķis

uzrāpies tornī pa ārējiem režģotajiem spraišļiem, viņš ieslēdza lielo hiperboloidu, sataustīja «Arizonu» starp milzīgajiem viļņiem.

Uguns šautra no «Arizonas» dejoja pa salu, aizde­dzinādama ēkas, nogriezdama laternu stabus, kokus. «Odze,» čukstēja Ivans, pagriezdams aparāta stobru un, tāpat kā rakstu darbu stundā, kad Taraškins viņam bija mācījis zinības, palīdzēja sev ar mēli.

Viņš notvēra «Arizonu» fokusā un trieca ar staru pa ūdeni kuģa aizmugurē un priekšā, tuvinādams leņķi. Traucēja dūmu mākoņi, kas cēlās no degošajām cister­nām. Pēkšņi stars no «Arizonas» pārvērtās žilbinošā zvaigznē un tā spīguļodama iedzēla Ivanam acīs. Stara caururbts, viņš saļima uz liela hiperboloida apvalka …

— Dusi mierīgi, Vaņuša, tu nomiri kā varonis, — teica Seļga. Viņš noslīga ceļos pie Ivana, pacēla karoga malu un noskūpstīja zēnu uz pieres.

Taures sāka spēlēt, un divsimt cilvēku balsis dziedāja «Internacionāli».