ALEKSEJS TOLSTOJS - INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

Notikumi Zelta salā sākās divdesmit trešā jūnija pievakarē. Visu dienu plosījās okeāns. Negaisa mākoņi dzinās no dienvidrietumiem. Debesis sprēgāja ugunīgos zibšņos. Ūdens putekļi blīvā miglā vēlās pār visu salu.

Dienas beigās negaiss pārgāja, zibeņi dzalkstīja tālu okeānā, bet vējš ar tādu pašu spēku lieca pie zemes ko­kus, nošķieba augstos laternu stabus, rāva nost vadus, noplēsa un aiznesa kā bezveidīgus karogus baraku jum­tus, svilpa un gaudoja pār visu salu ar tādu sātanisku niknumu, ka viss dzīvais slēpās pa mājām. Ostā brak­šķēja pietauvotie kuģi, vairākas liellaivas tika norautas no enkuru ķēdēm un aizdzītas okeānā. Kā pludiņš viena pati nelielā ostā, iepretim pilij, viļņos lēkāja «Arizona».

Salas iedzīvotāji pēdējā laikā bija stipri pārvērtu­šies. Darbi šahtā vairs nenotika. Lamola kundzes gran­diozā celtniecība vēl nebija sākusies. No sešiem tūksto­šiem strādnieku palika apmēram pieci simti. Pārējie, ap­krāvušies ar zeltu, atstāja salu. Strādnieku ciemata tuk­šās barakas jauca nost, izlīdzināja zemi nākamajām celtnēm.

Gvardiem galīgi nebija ko darīt šai mierīgajā zemes stūrītī. Bija pagājis tas laiks, kad balti dzeltenie sarg­suņi rēgojās ar šautenēm uz klintīm, soļoja gar dzeloņ­drātīm, daudznozīmīgi klikšķinādami aizslēgus. Gvardi sāka žūpot. Ilgojās pēc lielām pilsētām, lepniem resto­rāniem. Pieprasīja atvaļinājumu, draudēja ar dumpi. Taču Garins bija devis stingru rīkojumu — nekādu at­vaļinājumu. Lielā hiperboloida stobrs pastāvīgi bija no­mērķēts uz gvardu kazarmām.

Kazarmās spēlēja uz velna paraušanu. Maksāja ar vekseļiem, jo zelts, kas gulēja grēdās pie kazarmām, vi­siem bija apnicis kā rūgta nāve. Spēlēja uz ieročiem, uz apkošļātām pīpēm, uz veca konjaka pudelēm vai arī — «gāz pa purnu». Pievakarē kazarmās visi bija apdzērušies kā lopi. Ģenerālis Subotins vairs nevarēja uzturēt ne vien disciplīnu — ko nu par to, — bet pat elementāru pieklājību.

— Virsnieku kungi, kauns, — katru vakaru virsnieku ēdnīcā dārdēja ģenerāļa Subotina balss, — tā pagrimt, virsnieku kungi!

Nekāda ietekmēšana nelīdzēja. Bet nekad vēl nebija notikusi tik traka žūpošana kā vētras dienā divdesmit trešajā jūnijā. Vēja gaudošana pamodināja gvardos me­žonīgas skumjas, uzvilnīja senas atmiņa, iesmeldzās vecās rētas. Ūdens putekļi kā lietus lāses sitās logu rū­tīs. Dunēja un dārdēja debesu artilērijas viesuļuguns. Drebēja sienas, uz galdiem šķindēja glāzes. Gvardi pie gariem galdiem, uzlikuši uz tiem elkoņus, atspieduši bra­šās galvas, nesukātas, nemazgātas, dziedāja ienaidnieka dziesmu: «Eh ābolīti . ..» Un šī dziesma, velns zina no kādas tālas dzīves atmaldījusies šai viļņu klaidā iemes­tajā saliņā, šķita kā dzimtās zemes sāls šķipsniņa. Asa­rās mirka noreibušās galvas. Ģenerālis Subotins ietek­mēdams aizsmaka, pasūtīja visus uz elli un piedzērās ari pats.

Revolucionārās komitejas izlūkdienests (Ivana Gu- seva personā) ziņoja par smago stāvokli pretinieka ka­zarmās. Pēc sešiem vakarā Seļga ar pieciem spēcīgiem kalnračiem aizgāja līdz virssardzei (pretim kazarmām) un sāka lamāties ar diviem iedzērušiem sargiem, kas stāvēja pie šauteņu stata. Sargi zaudēja modrību, pēkšņi tika notriekti zemē, atbruņoti un sasieti. Seļga ieguva simt šauteņu. Tās tūdaļ izdalīja strādniekiem, kas tuvo­jās ar pārskrējieniem no laternas uz laternu, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, rāpodami pāri zālājiem.

Simt cilvēki ielauzās kazarmās. Izcēlās neiedomājama jezga, gvardi sagaidīja uzbrucējus ar pudelēm un ķeb­ļiem, atkāpās, organizējās un atklāja revolveru uguni. Uz kāpnēm, gaiteņos, guļamtelpās iedegās kauja. Skaid­rie un piedzērušies kāvās tuvcīņā. Pa izdauzītajiem lo­giem izlauzās mežonīgi bļāvieni. Uzbrucēju bija maz — viens pret pieciem, bet viņi ar tulznainajām dūrēm mal- tin mala mīkstčaulainos balti dzeltenos. Atsteidzās pa­pildspēki. Gvardus sāka mest laukā pa logiem. Vairā­kās vietās izcēlās ugunsgrēks, kazarmas ietina dūmi.

Jansens skrēja pa tukšām, neapgaismotām pils ista­bām. Dārdēdamas un šņākdamas pret verandu gruva krasta bangas. Auroja vējš, drebinādams logu rāmjus. Jansens sauca Lamola kundzi, ieklausījās šausminošajā trauksmē.

Viņš metās lejā uz Gariņa istabām, drāzās septiņ­jūdžu soļiem pa kāpnēm. Apakšā bija dzirdami šāvieni, atsevišķi kliedzieni. Viņš iemeta skatienu iekšējā dārzā. Tukšs, nevienas dzīvas dvēseles. Pretējā pusē, zem efe­jām apaugušās arkas, no ārpuses lauzās vārtos. Kā viņš bija varējis gulēt tik dziļā miegā, ka uzmodās tikai no lodes, kas izurbās caur loga rūti? Vai Lamola kundze būtu aizbēgusi? Varbūt nogalināta?

Jansens uz labu laimi atrāva kādas durvis. Iegāja. Četras gaišzilas bumbas un piektā, kas karājās pie mo­zaīkas griestiem, apgaismoja ar aparātiem piekrautus galdus, marmora plāksnes ar mērinstrumentiem, lako­tas kastes un skapīšus ar katodlampām, dinamo vadus, ar plāniem noklātu rakstāmgaldu. Tas bija Gariņa ka­binets. Uz paklāja bija nomests saņurcīts mutauts. Jan­sens sakampa to, tas dvesmoja pēc Lamola kundzes smaržām. Tad viņš atcerējās, ka no kabineta uz lielā hiperboloida liftu ved pazemes eja un kaut kur tepat jā­būt slepenām durvīm. Lamola kundze, protams, tūlīt pēc pirmajiem šāvieniem būs steigusies uz torni, — kā to varēja aizmirst!

Viņš aplaida skatienu visapkārt, meklēdams slepenās durvis. Pēkšņi atskanēja plīstošu stiklu šķindas un soļu dipoņa, aiz sienas sasaucās steidzīgas balsis. Ielauzu­šies pilī. Bet kāpēc kavējas Lamola kundze? Viņš pie­steidzās pie kokgriezumiem rotātām divviru durvīm un aizslēdza tās. Izvilka revolveri. Liekas, visu pili piepil­dīja soļi, balsis, kliedzieni.

— Jansen!

Viņa priekšā stāvēja Lamola kundze. Viņas nobālu- šās lūpas kustējās, bet Jansens nedzirdēja, ko viņa teica. Viņš raudzījās Zojā, smagi elpodams.

— Mēs esam pagalam, Jansen, mēs esam paga­lam! — viņa atkārtoja.

Mugurā viņai bija melna kleita. Rokas šauras un sa­žņaugtas, piespiestas pie krūtīm. Acis satrauktas kā zila vētra. Lamola kundze teica:

— Lielā hiperboloida lifts nedarbojas, lifts pacelts pašā augšā. Tornī kāds sēž. Viņi uzkāpuši no ārpuses pa spraišļiem … Esmu pārliecināta, ka tas ir mazais Gu­sevs …

Noknikšķinājusi pirkstus, viņa raudzījās uz kokgrie­zumiem rotātajām durvīm. Viņas uzacis saraucās. Aiz durvīm trakā ātrumā aizdipēja desmiti kāju. Atskanēja mežonīgs bļāviens. Kņada. Steidzīgi šāvieni. Lamola kundze aši apsēdās pie galda, nospieda slēdzi: mīksti iedūcās dinamo, violeti iemirdzējās bumbierveidīgās lam­pas. Ieklabējās kloķis, sūtīdams signālus.

— Gariņ, mēs esam pagalam … Gariņ, mēs esam pagalam … — viņa ierunājās, noliekusies pār mikrofona sietiņu.

Pēc minūtes kokgriezumiem rotātās durvis nobrak­šķēja no dūru un kāju sitieniem.

— Atveriet durvis! Ver vaļā! … — atskanēja balsis.

Lamola kundze satvēra Jansenu pie rokas, aizvilka

pie sienas un ar kāju nospieda kokgriezuma grieztulu pie pašas grīdas. Ar audumu apvilkts panelis starp di­vām puskolonām nedzirdami ieslīdēja dziļumā. Lamola kundze un Jansens pa slepeno atveri nozuda pazemes ejā. Panelis atgriezās agrākajā vietā.

Pēc negaisa īpaši spoži mirdzēja un mirguļoja zvaig­znes virs saviļņotā okeāna. Vējš gāza nost no kājām. Augstu uzšļakstīja krasta bangas. Dārdēja akmeņi. Okeāna troksnī ielauzās šāvieni. Lamola kundze un Jan­sens, slēpdamies aiz krūmiem un klintīm, bēga uz zie­meļu līci, kur vienmēr stāvēja motorkuteris. Pa labi kā melna siena pacēlās pils, pa kreisi — viļņi, baltas putu krēpes un tālumā — lēkājošās «Arizonas» uguntiņas. Aiz muguras debesīs iesniecās lielā hiperboloīda režģo- tais siluets. Tā galotnē bija gaisma.