Freds Hoils: ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

— Vai tad lidojumi uz Eiropu vēl turpinās?

Lemka piekrītoši pamāja ar galvu.

— Grūti esot, taču viņi vēl lido. Vai būtu kāds labums, ja jūs varētu sazināties ar angļu zinātnie­kiem? Mans brālēns gan nedrīkst ņemt līdzi nekādus sūtījumus. Pirms izlidošanas visa apkalpe tiek pār­meklēta. Tomēr viņš apsolīja pamēģināt.

Flemings kļuva domīgs. Tas viss ļoti atgādināja lamatas.

— Bet kāpēc viņš grib to darīt? — viņš jautāja.

Lemkas māte ienesa divas tases kafijas, pēc tam

klusītēm aizgāja uz vistālāko kaktu un notupās uz grīdas. Lemka paskatījās uz māti, tad uz dēlu.

— Viņš to darīs manis dēļ, savas ģimenes dēļ, mūsu mazā Jena dēļ.

Tas bija ļoti vienkārši un ļoti cilvēciski. Tīri cil­vēciska vērtība vēl pamirdzēja murgu pilnajā pa­saulē. Flemings ticēja viņai.

— Tas ir lieliski, ka jūsu brālēns dodas uz Lon­donu. Ko viņš varētu paņemt līdzi? Varbūt vēstuli?

Lemka pamāja ar galvu.

— Jūs, protams, zināt, ka tas ir bīstami. Par tādiem nodarījumiem cilvēkus sloga cietumos. Pat nošauj.

— Pateicos. — Aizkustinātais Flemings vairāk neko nespēja pateikt. — Es pajautāšu profesorei Donejai, kas būtu jāpaziņo šai vēstulē.

Flemings piecēlās, lai dotos projām, Lemka pie­nāca viņam tuvāk.

— Kas gan notiks ar mums visiem? — viņa čuk­stēja.

Flemings atvilka mazā lodziņa aizkaru. Gaiss bija skaidrs, jo no smilšu virpuļiem šeit pasargāja kraujā klints; melnajā debesu velvē kā mirdzošas dzirkste- lītes sprēgāja miljoniem zvaigžņu.

— Ir divas iespējas, — Flemings it kā pats pie sevis noteica. — Pirmkārt, intelekts no Andromēdas, kas noraidīja skaitļotāja programmu, vēlas nodibi­nāt kontaktu vienalga ar kādu dzīvības formu vien­alga kurā galaktikā. Atradis dzīvas būtnes, šis inte­lekts tās nomāc. Un tas droši vien nenotiek pirmo reizi, varbūt šos mēģinājumus izdara jau vairākus miljonus gadu dažādās pasaulēs — iespējams, ar panākumiem—, un tagad viņi savu varu izmēģināja šeit, pie mums, ar Andrē palīdzību, radot iespaidu, ka darbojas it kā mūsu labā. Tā ir viena iespēja.

— Un otra?

— Ja viņi kaut kur sastop intelektu, kas naidīgs viņiem, tad iznīcina to vai arī aizstāj ar ko citu. Viss, kas tagad notiek, notiek tikai tāpēc, ka cīnījos pret viņiem. — Fleminga balss aizķērās. — Tāpēc jūs, Lemka, varat teikt, ka es esmu pazudinājis visu cilvēci.

— Vēl ne, — Lemka čukstēja.

— Nē, — viņš piekrita, — pagaidām vēl ne gluži. Vēl ir iespēja, ka profesore Doneja varēs iedot kaut ko līdzi jūsu brālēnam.

Bija agrs rīts, kad Flemings atgriezās «Intel» cie­matā. Viņš gluži atklāti iebrauca pa spuldžu gais­mas aplietajiem galvenajiem vārtiem, jautri pamā­dams sargam.

Sargs atņirdza pretī. Bija skaidrs, ka sargi instru­ēti eiropiešus nelaist tikai laukā, nevis aizkavēt viņu atgriešanos.

Flemings pagaidīja darba dienas sākumu un tikai tad aizgāja pie Donejas. Lai ko arī viņi rakstītu vēstulē, ziņojumam bija jābūt koncentrētam un lietišķam. No Londonas zinātniekiem vajadzēja ne tikai lūgt palīdzību, bet arī nosūtīt viņiem visas iegū­tās ziņas.

Abu Zeķi bija jau priekšā. Ieraudzījis ienākam Flemingu, viņš atviegloti nopūtās, tomēr neko ne­teica.

Doneja bija noliekusies pār lielu tvertni, kas at­radās zem zemā, garā loga. Tvertni cieši noslēdza stikla vāks. Caur to gāja vairākas caurules un vadi. Tie bija pievienoti mērinstrumentiem, no kuriem vienu — barogrāfu — Flemings pazina. Tvertnes dibenā bija divas trīs collas biezs tumša šķidruma slānis.

Doneja nevērīgi sasveicinājās ar Flemingu.

— Mums nelaimējās ar Andrē, — viņa stāstīja, lasīdama mērinstrumentu atzīmes. — Viņa mēģināja mums palīdzēt, taču šķiet, ka viņai pietrūkst vēlē­šanās. Tomēr dažus vajadzīgos datus es dabūju no Abu.

— Atklājāt ko jaunu? — Flemings jautāja.

— Neko daudz. Tomēr tagad es zinu, ko baktērija dara.

Doneja paņēma mēģeni, kas bija nostipri­nāta vertikāli virs kādas traukam pievienotas cau­rules gala.

— Baktērija absorbē slāpekli. Gaisā tieši virs ūdens jūs neatradīsiet vairāk kā trīs procentus slā­pekļa. Bez tam vēl tā uzsūc arī nedaudz skābekļa. Paskatieties pats!

Viņa atvēra kādu aktu skapi un izņēma nekārtīgu papīru kaudzi.

— Uzmetiet acis šīm formulām, Džon. Vai jūs jau kādreiz neesat redzējis ko līdzīgu?

Flemings klusēdams pārbaudīja formulas.

— Es jau teicu, ka tās šķiet pazīstamas. Un arī tagad domāju tāpat. — Viņš atdeva papīrus Donejai.

— Tā ir vēl viena sintēze, — Doneja nomurmināja.

Flemings uztraucās ne pa jokam.

— Vai tad sākas jaunas nepatikšanas? — viņš iesaucās. s.

— Nē, nē, — Doneja viņu nomierināja. — Lai iegūtu šo sintēzi, bija jānostaigā garš ceļš atpakaļ. Vakar vakarā es pamanīju kaut ko pazīstamu. To mēs saņēmām no Tornesas skaitļotāja vairāk nekā pirms gada, kad es sāku DNS sintezēšanu.

— Vai šī baktērija ietilpst programmā, pēc kuras mēs konstruējām meiteni? — Flemings klusi vaicāja.

— Nē. To mašīna izsniedza atsevišķi. — Doneja par to bija stingri pārliecināta. — Un es uz tās pa­mata izdarīju kādu eksperimentu: toreiz tas bija jā­dara, jo tad mēs vēl taustījāmies kā pa tumsu.

Doneja piegāja pie tvertnes un izmisusi noraudzī­jās uz neskaidro, tumšo šķidrumu tās dibenā.

— Patiesību sakot, es izgatavoju dažas baktērijas.

— Un kas ar tām notika?

Doneja atbildēja ar acīm redzamu piespiešanos:

— Baktērijas šķita gluži nekaitīgas un bezjēdzī­gas. Kārtējā neveiksme. Kādu nedēļu es tās turēju tāpat kā pārējās kultūras. Baktērijas ne nobeidzās, ne ari attīstījās tālāk. Tās tikai vairojās. Un tad es izskaloju un sterilizēju mēģenes.

Flemings satraukts iesaucās:

— Vai tad jūs nesaprotat…

— Protams, ka saprotu, — Doneja asi sacīja.

- Baktērijas nokļuva izlietnē, no tās novadcaurulē,

pēc tam kanalizācijas vadā un beidzot — jūrā.

— Un tieši to jau arī gribēja tā nolādētā mašīna! Bet tur taču nevarēja būt daudz baktēriju. Labi ja kāda unce, tā taču tās nevarēja izplatīties tik pla­šos apmēros.

— Nav nekā neiespējama, — Doneja teica. — Es mēģināju atcerēties precīzu datumu, kad pārtraucu šos mēģinājumus. Kaut gan tam ir tikai tīri akadē­miska nozīme, tomēr esmu pārliecināta, ka tas no­tika vismaz pirms kāda gada. Ar šo hermētiski noslēgto tvertni es varēju aprēķināt vairošanās ātrumu. Tas ir fantastisks. Ar to nevar salīdzināt nevienas līdz šim zināmās baktērijas, ne arī vīrusa vairošanās ātrumu. Un tagad tās pieaug aizvien ātrāk.

— Un cik ilgi tā var turpināties, lai…

Doneja paskatījās uz Flemingu.

— Iespējams, ka vēl kādu gadu. Varbūt arī ma- zāk. Viss jūras ūdens tad būs maksimāli piesātināts.

Flemings pētīja mērierīci, kas ik stundu atzīmēja slāpekļa saturu tvertnes atmosfērā.

— Un šī baktērija nedara neko citu kā tikai absorbē slāpekli un mazliet skābekļa? — viņš jautāja.

— Manuprāt, ne. Normālos apstākļos jūra absorbē slāpekli ļoti ļoti lēni. Planktons, un tā joprojām. Katra mākslīgā mēslojuma ražošanas rūpnīca vienā nedēļā saista tikpat daudz slāpekļa, cik jūra vienā gadā. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Slāpekļa bija daudz. Bet šī baktērija pavisam viegli var absorbēt visu slāpekli, kas atrodas Zemes atmosfērā. Tieši tas pat­laban jau notiek. Tāpēc arī pazeminās gaisa spie­diens. Beidzot mums vairs nemaz nebūs slāpekļa, tātad nebūs arī vairs nekādu augu. Ja gaisa spie­diens būs nokritis pietiekami zemu, mēs vairs nespē­sim ieelpot arī skābekli, un tad uz zemes nebūs vairs dzīvnieku.