Freds Hoils: ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

— Ja tikai… — Flemings iesāka.

— Nav vairs nekāda «ja tikai».

Flemings paskatījās uz Abu Zeķi, kas, nostājies sāņus, mierīgi' nogaidīja sarunas beigas.

— Madlēna, — Flemings teica, — ar Abu palī­dzību mēs varētu nosūtīt uz Londonu vēstuli.

Par šo priekšlikumu Doneja neizrādīja nekādu lielu interesi.

— Ko gan mēs varam viņiem paziņot?

— Mēs varam izskaidrot, kas tā par baktēriju.

— No tā nebūs nekāda labuma. — Doneja paraus­tīja plecus. — Bet, ja jau jūs tā vēlaties, sūtīsim arī to vēstuli. Tas gan būs tikai skaists žests, pie tam vēl ar nokavēšanos.

Viņa atkal noliecās pār tvertni, vērodama šķid­rumu.

— Andrē bija taisnība, — Doneja murmināja. — Skaitļotājs radīja dzīvību, tikai šoreiz šī dzīvība būs mūsu nāve. Baktērija būs mūsu gals.

— Lai kā arī būtu, mēs tomēr aizrakstīsim uz Lon­donu, — Flemings uzstāja. — Lemkas brālēns ir gatavs riskēt. Rakstiet īsi, bet centieties pateikt visu, ko zināt.

Fleminga uzstājība mazliet uzmundrināja ari Do- neju.

— Nu labi, Džon, — viņa piekrita.

Abu pasmaidīja.

— Es pagaidīšu, kamēr jūs uzrakstīsiet vēstuli, — viņš teica Donejai. — Pēc tam aiziešu uz pilsētu pus­dienās kā katru dienu. Lemkas brālēns pusdieno tai pašā kafejnīcā. .

Flemings devās uz durvīm.

— Labu veiksmi jums abiem, — viņš, izlikdamies mundrs, novēlēja. — Varbūt sastapsimies visi trīs šeit atkal vakarā?

Flemings izgāja laukā karstajā vējā un devās uz savu dzīvokli. Viņš jutās laimīgs, beidzot būdams viens. Nebija viegli visu laiku tēlot optimistu. Bez tam vajadzēja arī visu pārdomāt. Domāšana viņam vislabāk vedās divatā ar skotu viskija pudeli.

Flemings aizsūtīja kalpotāju pēc jaunas pudeles. Pēc piecām minūtēm zēns bija atpakaļ. «Intel» ne­skopojās ar komfortu un labprāt apgādāja savus gūstekņus arī ar apreibināšanās līdzekļiem — gan intelektuāliem, gan alkoholiskiem. Pusdienas Fle­mings šodien izlaida, tādēļ, atgriežoties laboratorijā, bija viegli iereibis. Vējš vēl aizvien trakoja tikpat mežonīgi, un bija jau pilnīga tumsa. Nebija manīts pat parastais īsais mijkrēslis. Abu un Doneja jau bija laboratorijā.

— Es sastapu brālēnu. Viņš vēstuli paņēma, — Abu stāstīja Flemingam. — Es, protams, droši nezinu, kā viņam veicies lidostā, taču jādomā, ka viss kār­tībā, jo transpprtlidmašīna esot startējusi pēc gra­fika — tieši pirms stundas.

Flemings pateicās viņam.

— Varbūt vēstule nemaz nenokļūs līdz adresātam, varbūt vēstules saņēmēji to ignorēs. Un pat tad, ja vēstule nonāks īstajās rokās un to izstudēs, un tai ticēs, mums nav ne jausmas, ko viņi varētu uzsākt. Tātad mums vēl aizvien jāpaļaujas tikai pašiem uz saviem spēkiem. Un tas nozīmē, ka mums nepiecie­šama Andrē palīdzība. Abu, lūdzu, aizejiet uz laza­reti un lieciet kopējai atvest Andrē.

— Tagad? — Abu šaubījās.

— Tagad, — Flemings atkārtoja. — Kaufmanis viņu piespiež strādāt vienmēr, kad vien viņa nepie­ciešama darbam ar skaitļotāju. Nabaga kopējai neatliek nekas cits kā paklausīt.

— Ko jūs esat nodomājis darīt ar Andrē?'—Do­neja vaicāja acīm redzami neapmierināta.

— Padarīt viņu par mūsu sabiedroto.

— Andrē nebūs ar mieru. Bez tam viņa ir pārāk vārga.

— Viņai tomēr būs jāmēģina strādāt. Andrē vie­nīgā spēj mums palīdzēt. Ja Toinesas skaitļotājs radīja šo baktēriju, tad jābūt arī iespējai radīt an- tibaktēriju. Es neesmu speciālists jūsu nozarē, Mad- lēna, bet vai tāds nav bioloģijas pamatnoteikums?

— Varbūt jūs jau zināt kādu baktēriju, kas spētu tikpat ātri izdalīt slāpekli, kā šī to aprij?

— Skaitļotājam tas jāzina. — Flemings centās laist gar ausīm Donejas sarkasmu. — Es saprotu, ka tas nav tas pats skaitļotājs, taču tas spēj rekonstruēt oriģinālās baktērijas formulu, vismaz mēs abi kopā ar Andrē piespiedām skaitļotāju šo formulu izstrā­dāt. Tagad mums jādara tas pats, lai iegūtu pretindi.

Iekams Doneja paspēja atbildēt, atgriezās Abu. Viņš pieturēja durvis, kamēr kopēja iestūma slim­nieku krēslu ar Andrē. Flemings jau bija pieradis redzēt meiteni katru reizi mazliet nevarīgāku, maz­liet vairāk līdzīgu spokam, taču nekādi nevarēja pierast pie ļaunā skatiena, kad Andrē ar aizvaino­jumā kvēlbjošām acīm lūkojās uz viņu.

— Pateicos, — viņš teica kopējai, cenzdamies neskatīties uz Andrē. — Atstājiet viņu. Mēs jūs pa­sauksim, kad slimniece būs jāved atpakaļ.

— Slimniece nemaz nedrīkst atrasties šeit. Viņa tikko bija iemigusi, — kopēja pastāvēja pie sava.

Iejaucās Abu:

— Esiet mierīga, slimniecei nekas nenotiks.

Kopēja uzbužināja segu ap Andrē kājām un negri­bīgi aizgāja. Tikko durvis bija aizvērušās, Andrē jautāja, ko no viņas gribot. Viņa spēja vairs tikai čukstēt, pie tam visai saraustīti un neskaidri.

— Mums jādabū no skaitļotāja formula, — Fle­mings paskaidroja, — lai varētu sintezēt kādu citu baktēriju vai varbūt arī vīrusu. Tam jānogalina bak­tērija, kas darbojas patlaban, un jāatbrīvo slāpeklis.

— Un baktērijai būtu jāvairojas ātrāk nekā pir­majai, — piebilda Doneja. — Tas atkal būs riskants biosintēzes process, jauna dzīva organisma radīša­nas process. Tāpēc ir nepieciešama formula.

Andrē klausījās ar gandrīz šausminošu piepūli, raudzīdamās no viena uz otru, it kā cenzdamās aprīt katru izteikto vārdu.

— Nezinu, vai tas izdosies. — Viņa vārgi papu­rināja galvu. — Tas vilksies pārāk ilgi.

Pāri Andrē galvai Flemings paskatījās uz Doneju.

— Vai tiešām? — viņš nomurmināja.

Doneja nevilšus palūkojās uz meiteni.

— Es nezinu, — viņa teica. — Viņa… — Tad Doneja savaldījās. — Ja jūs domājat, ka darbs laboratorijā ieilgs, tad ir citādi. Bet, lai cik maz dienu arī mums vēl atlicis, katrai no tām ir divdesmit četras stundas, un man nepatīk daudz gulēt.

Abi atkal paskatījās uz Andrē. Divi cilvēki, kas ar savu gribasspēku spieda meiteni paklausīt, darīt gandrīz vai neiespējamo. Vārga smaida ēna pavī­dēja Andrē lūpās, un viņa piekrita.

Flemings teica Abu:

— Lūdzu, pasauciet kopēju, lai aizved Andrē at­pakaļ. Nabaga bērns, viņa ir vienīgā cerība, kas mums atlikusi. Pasakiet kopējai, lai sagatavo viņu darbam rit deviņos no rīta. Mēģiniet pārliecināt ko­pēju, ka mēs neesam nekādi sadisti. Izskaidrojiet viņai, cik Andrē darbs mums nepieciešams. Ja gribat, mēģiniet kopēju mazliet iebaidīt, pastāstiet, ka arī viņai draud nāve, ja Andrē neizdosies paveikt šo uzdevumu.

Vai nu Abu kopēju iebaidīja, vai arī tāpat pārlie­cināja, bet otrā rītā viņa paklausīgi atveda Andrē uz skaitļotāju tūlīt pēc pulksten deviņiem. Kopēja paskaidroja, ka slimniece esot pārāk nespēcīga, lai pati varētu pārvietoties, tādēļ strādājot viņai jāpa- liekot slimnieku krēslā.

Skaitļotāja zālē pie Andrē atradās vienīgi Fle­mings. Doneja loloja pārāk maz cerību, lai spētu noskatīties, kā Andrē nopūlas; Abu palika pārval­des telpās, lai uzmanītu, vai neierodas Kaufmanis vai arī noslēpumaini klusējošā Gambula, un tad tūlīt brīdinātu Flemingu. Ja Flemings nebūtu tik ļoti aiz­ņemts ar baktērijas problēmu, viņu droši vien pada­rītu nemierīgu «Intel» vadības izturēšanās: neviens no tiem vairs nelikās zinis par gūstekņiem — viņi bija pamesti savā vaļā.

Andrē pielika drebošās rokas pie jutīgajām pla­tēm. Skaitļotājs bija sācis dūkdams darboties jau tad, kad Andrē ieveda skaitļotāja zālē. Ekrāns kļuva gaišs tikai ļoti lēnām. Attēli parādījās gaužām mig­laini un izplūduši, un pat tad, kad Flemings nolaida logiem priekšā aizkarus, telpas otrā galā nevarēja saskatīt, kas notiek uz ekrāna. Flemings vēroja, kā Andrē paceļ galvu pret ekrānu, kā krampjaini pie­ķeras pie platēm, it kā tās spētu iedvest viņai daļu sava spēka. Andrē pūles koncentrēties bija tiešām aizkustinošas. Pēkšņi viņas rokas atslāba. Meitene saguma, noliekdama galvu uz krūtīm. Andrē pleci drebēja, un viņa raudādama kaut ko klusi murmi­nāja.