Freds Hoils: ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Flemingu nodarbināja domas par Abu Zeķi — ne­vis par pirmšķirīgu tehnoloģijas gadsimta zināt­nieku, bet par cilvēku, kas apveltīts ar iedzimtu godīgumu un kārtības mīlestību, par cilvēku ar plašu redzesloku un vispusīgām interesēm.

Nonācis pie noteikta lēmuma, Flemings uzlēca no gultas, kurā bija atlaidies, un paķēra telefona klausuli. Gandrīz zaudētā cīņā arī viens vienīgs sa­biedrotais ir vairāk nekā neviens.

Telefoniste viņam pateica, ka doktors Abu Zeķi atrodoties skaitļotāja ēkā. Flemings negribēja iet uz turieni, lai nebūtu jāredz lēni mirstošā Andrē, no kuras mašīna izsūca pēdējās spēku paliekas. Fle­mings tāpēc palūdza, lai viņu savieno ar Abu, daudz neraizēdamies par to, ka sarunu varbūt no­klausīsies.

— Hello, Abu. Šeit Flemings. Vai es nevarētu nedēļas nogalē apciemot jūsu ģimeni? Tikai tad gan laikam būs jāpacieš arī mana dresētā sarga sa­biedrība …

— Būšu pagodināts uzņemt jūs savās mājās, dok­tor Fleming. — Abu balss šķita piesardzīga. — Jums būs interesanti sastapties ar Azaranas vienkāršajiem ļaudīm. Manas mājas ir ļoti vienkāršas, taču jūs tajās sagaidīs ar prieku.

Viņi norunāja izbraukt sestdien ap pusdienas laiku, kad Abu atbrīvosies no darba līdz pirmdie­nas rītam. Lieki nekavēdams laiku, Flemings tūlīt piezvanīja uz Kaufmaņa kabinetu, lai pieprasītu at­ļauju apciemot Abu Zeķi. Vācieša paša nebija, bet sekretārs atzīmēja visu vajadzīgo. Vakarā caurlaidi atnesa Flemingam uz dzīvokli. Viņa lūgumā neviens nebija saskatījis nekā neparasta.

Abu Zeķi lepojās ar savu mazo itāliešu automa­šīnu. Viņa mājas atradās tikai kādas divdesmit pie­cas jūdzes no «Intel» ciemata, taču, kā viņš paskaid­roja, līgumā esot paredzēts, ka viņam jādzīvo «Intel» ciematā.

— Manai sievai gan tas diez kā nepatīk, bet, tā kā pie mums dzīvo arī viņas māte un ar mazuli arī jānoņemas, sestdiena pienāk atkal ātri vien.

Autoceļš beidzās, un sākās bruģēts ceļš, kas kādu gabalu tālāk pārvērtās vienkāršā lauku ceļā. Abu samazināja ātrumu. Sargs, sēdēdams papildu sēdeklī aizmugurē, šķendējās par grambaino ceļu, tomēr šķita gluži apmierināts, ka uz kādu brīdi izkļuvis no «In­tel» ciemata.

Tālāk ceļš- aizvijās augšup pa nogāzi. Augsne kļuva aizvien akmeņaināka. Lai gan vējš laiku pa laikam uzvirpuļoja smilšu mākuļus, priekšā aizvien skaidrāk iezīmējās kalnu grēda, kas īstenībā gan bija tikai klinšaini pakalni.

Abu norādīja uz mājām ar plakaniem jumtiem, kuras, izvietotas taisnstūra veidā, atradās uz neliela plato stāvas klints pakājē.

— Tas ir mans ciemats, — viņš teica, — vai, pa­reizāk, ciemats, kurā esmu uzcēlis savu māju. Cil­vēki šeit dzīvojuši jau pirms jūsu Kristus dzimša­nas. Paskatieties!

Flemings paraudzījās norādītajā virzienā. Klinšu sienā vēl bija redzamas milzīgu bareljefu atliekas — gan stilizēti dzīvnieki, gan bārdaini karavīri ciešā ierindā. Neviens no attēliem vairs nebija gluži ne­bojāts, tos visus šķērsoja dziļas plaisas klintī.

— Bareljefi saglabājušies no seno persiešu lai­kiem, — Abu paskaidroja. — Pirms daudziem ga­diem tos pētīja angļu arheologi, vēlāk arī ameri­kāņi. Viņus gan visvairāk interesēja templis, to jūs ieraudzīsiet tūlīt aiz nākamā pagrieziena.

No tempļa bija atlikušas tikai drupas un dažas kolonnas, kas slējās augšup no gruvešu kaudzes. Abu stāstīja, ka kolonnas esot romiešu celtas, bet nogāzē saglabājušās vairāku citu seno civilizāciju palie­kas — gan asīriešu, gan persiešu. Atrastas arī da­žas seno ēģiptiešu plāksnes.

— Kā jūs zināt, Azarana bijusi pakļauta dau­dzām un dažādām impērijām un tikai tagad bei­dzot atguvusi neatkarību.

Abu nobrauca no ceļa uz kādas takas, kuru gan lielākoties laikam lietoja tikai ēzeļi. Pie nelielas mājiņas viņus sagaidīja Abu sieva — jauna, glīta, gandrīz vēl meitene. Lai gan viņa valkāja arābietes tērpu, seja nebija aizklāta.

Kad Abu iepazīstināja Flemingu ar sievu, viņa gan kautrīgi nolaida acis, tomēr sirsnīgi sasveicinā­jās nevainojamā angļu valodā.

— Lemka mācījās Kairas universitātē kā viena no pirmajām studentēm meitenēm, kuras apmācīja pēc pulkveža Nasera jaunā plāna, — Abu lepni pa­skaidroja.

— Jūs esat sakarsis, un laukā tik šausmīgs vējš,— Lemka teica Flemingam. — Nāciet, lūdzu, iekšā, tur būs vēsāk.

Paskatījusies uz automašīnu, Abu sieva ieraudzīja sargkareivi.

— Kāpēc jums līdzi atbraucis kareivis? — Vina satvēra vīra roku. — Vai tu esi apcietināts?

— Tas ir doktora Fleminga pavadonis, — Abu paskaidroja, taču tas Lemku pilnīgi nenomierināja.

— Vai pilsētā ir nemieri? — viņa jautāja. — Pa radio ziņo tik maz — tikai, ka apvērsums beidzies un viss atkal mierīgi.

Jā, — Abu apstiprināja. — Stāvoklis pilsētā atkal gluži normāls. Lūdzu, pagādā mums ko dzeramu un tad padomā par pusdienām. Es jau draugu brī­dināju, ka nezinu, kas būs pusdienās, un viņam at­liek tikai cerēt uz laimīgu gadījumu.

Lemka aizgāja uz nelielo virtuvīti, kuras durvīm priekšā bija aizkari.

Flemings ērti ierīkojās uz zemas tahtas.

— Abu, jūs man neticējāt, kad stāstīju par skait­ļotāju, vai ne? Lūdzu, vismaz ticiet man tagad.

Lemka atgriezās ar vīna krūku un glāzēm, salēja vīnu glāzēs un vienu glāzi pasniedza Flemingam. Vīns nebija visai stiprs, toties salds un atspirdzinošs.

— Būtībā viss ir samērā vienkārši, — Flemings turpināja, nelikdamies zinis, ka arī Lemka klausās.

— «Intel» uzbūvēja skaitļojamo mašīnu un pieņēma jūs darbā. Kad jaunais Nīlsons aizbēga, skaitļotājs vairs nedarbojās, un tādēļ «Intel» aģenti nolaupīja mani kopā ar Andrē. «Intel» mērķis bija ar tehniku pārspēt visus konkurentus un ierīkot labi aizsargātu bāzi darbam ar skaitļotāju. To gribēja arī intelekts no Andromēdas, kura ierocis ir šis skaitļotājs. Taču Salimam ar to vien nepietika. Viņš bija gudrs un godkārīgs un gribēja iegūt absolūtu kontroli pār visu pasākumu. Andrē to zināja vai, pareizāk, uz­zināja no skaitļotāja, kas varēja paredzēt arī šādu iespēju. Tāpēc Andrē nolēma visu varu nodot «In­tel» rokās.

— Bet jums par to nav nekādu pierādījumu, — Abu stūrgalvīgi pastāvēja pie sava.

Lemka paskatījās uz Flemingu, pēc tam uz savu vīru.

— Abu, tev gan vajadzētu saprast, — viņa teica,

— kad cilvēks runā taisnību, un palīdzēt viņam.

Abu nikni paskatījās uz sievu, taču viņa, acu ne­nolaizdama, izturēja vīra skatienu. Abu mulsi pa­smaidīja un neveikli satvēra sievas roku.

— Es pamēģināšu, — viņš klusi teica, tad pie­vērsās Flemingam. — Pirmdien es runāšu ar mad- muazeli Gambulu.

Flemings viņam pateicās, tomēr šaubījās, vai šai sarunai būs kāda nozīme.

— Jauki, — viņš noteica. — Izdomāsim, ko īsti teikt, lai pamodinātu viņas sirdsapziņu, ja tikai Gambulai vispār tāda ir. Bet ar savām lietišķajām sarunām mēs nodarām pāri jūsu sievai. Galu galā ir taču atpūtas diena!

Nedaudzajās stundās, kuras viņi pavadīja kopā ārpus «Intel» ciemata saspīlētās atmosfēras, abu vī­riešu draudzība kļuva ciešāka. Svētdienas rītā Abu aizveda Flemingu uz tempļa drupām, taču ilgi viņi tur nevarēja kavēties, jo vējš, kļuvis stiprāks nekā iepriekšējā dienā, rāva sev līdzi no stāvajām klin­tīm aiz tempļa veselu akmeņu krusu. Flemings iz­skaidroja Abu savu un Donejas teoriju par klimata maiņas iemesliem. To Abu varēja saprast, jo arī bija redzējis dažus skaitļotāja aprēķinus par jauno baktēriju jūras ūdenī.