A. Strugacki - Zilā planēta

— Zvēru pie Magelāna mākoņa! Tā ir zvaigžņu karte!

— Un turklāt mūsu apgabala… — astronoms apstiprināja Ibaņjesa minējumu.

Dažas minūtes vēlāk, rūpīgi izpētījuši krāsainos apļus un spirāles, viņi galīgi pārliecinājās, ka uz robota krūtīm pulsē zvaigžņu karte. Tajā atrada cefeīclu, kuras spožums laiku pa laikam mainījās, oranžo planētu, kur viņi nolaidušies, un arī noslēpumaino ierīču planētu. Tai pašā mirklī, kad kosmosā ieurbās kārtējais pirmmatērijas stars, kartē iezīmējās gaiša līnija no šīs planētas uz pieciem krāsainiem aplīšiem Gubja zvaigznājā — tur, kur zaigoja liesmainais Denebg…

— Skaidrs kā diena! — Varens iesvilpās. — Prmmatēriju no cefeīdas pārraida uz Gulbja zvaigznāju!

— Un tur dzīvo mūsu brāļi… — piebilda Andrejs. — Četri simti gaismas gadu…

— Nu un tad? — Varens nesaprata.

— Es gribu teikt, — Andrejs turpināja, — ka no Deneba planētām mūs šķir vairāk nekā simt parseku. Šo planētu iedzīvotāji, acīm redzot, sasnieguši ārkārtīgi augstu attīstības līmeni. Citādi viņi nespētu iegrožot cefeīdu un pārraidīt enerģiju tik milzīgā attālumā! Kādas neatsveramas zināšanas mēs, Zemes cilvēki, no viņiem varētu aizgūt!

— Diemžēl, mūsu zvaigžņu kuģim Denebs ii nesasniedzams, — viņu pārtrauca Ibaņjess. — Enerģētiskā vairoga radīšanai esam jau iztērējuši pusi no degvielas krājuma un tagad to samazinām vēl vairāk, — viņš norādīja uz automātisko raķeti. — Laiks atsaukt izlūku…

— Vispirms tomēr jāuzņem zvaigžņu karte, — 2emaits enerģiski iebilda.

Pirmie kartes attēli izrādījās stipri izplūduši.

— Droši vien sienas neļauj iegūt skaidrāku uzņēmumu, — sacīja Andrejs. — Vajadzēs ievadīt izlūku ēkas iekšienē.

Ar radiokomandu palīdzību viņš pagrieza raķetes priekšgalu pret vienu no ēkas sienām un iedarbināja plazmas ģeneratoru. Violeta strūkla iecirtās masīvajā šķērslī. Pagāja minūte, otra, trešā… Materiāls, no kura bija izveidota kubveida celtne, tikai mazliet apkusa.

— Neaptverami! — Ibaņjess brīnījās. — Plazmas temperatūra taču sasniedz miljoniem grādu!

Tikai pēc divu stundu nepārtraukta darba sienā pamazām sāka veidoties iedobums. Raķete līdz pusei iespiedās tajā. Un tūdaļ magnētiskajā lentā ierakstītais kartes attēls kļuva pilnīgi skaidrs.

— Tagad ātrāk izvadi raķeti, — Varens nobažījies vēroja degvielas patēriņa mērītāju. — Aizsargvairogs prasa ļoti daudz enerģijas…

Taču Andrejs vēl nebija paspējis pārraidīt attiecīgās komandas, kad nezināms spēks pēkšņi izgrūda automātisko raķeti no dobuma kuba sienā. Gandrīz tai pašā mirklī kaut kas uzzibsnīja, sekoja sprādziens un tur, kur nupat vēl bija atradies izlūks, lēni nodzisa sarkans spīdums.

— Labi, ka paspējām vismaz iegūt kartes attēlu, — Žemaits pēc brīža ierunājās. — Tas dos iespēju precīzi noteikt, kur dzīvo šo apbrīnojamo celtņu radītāji.

— Mēs esam izdarījuši visu, ko varējām, — Andrejs secināja. — Rīt dosimies atceļā. Kosmosa apgūšanas padomei jāsarīko ekspedīcija uz Denebu!

Tikko kapteinis otrajā rīta pamodās, viņa kajītē aizelsies ieskrēja biologs.

— Vecāko brāli! — Janeka balsī skanēja uzbudinājums. — Iekams atstājam oranžo planētu, mums abiem ar ģeologu vajadzētu kaut nedaudz papētīt vietējos džungļus.

Kādu brīdi Andrejs svārstījās. Viņš zināja, ka svešu planētu dabai nedrīkst sevišķi uzticēties. Tāpēc, atļāvis zinātniekiem šo nelielo ekskursiju, viņš stingri piekodināja:

— Nekavējieties pārāk ilgi. Neaizrauj ieties! Savāriet tikai visnepieciešamākos paraugus.

Tad viņš izsauca Kirsu.

— Tu nepārtraukti dežurēsi ārējā kamerā. Janeku un ģeologu ielaidīsi kuģī tikai pēc visrūpīgākās pārbaudes un desmitkārtīgas apstarošanas!

Drūzmēdamies pie ekrāniem, kosmonauti satraukti vēroja Janeku un ģeologu, kas soli pa solim sev izcirta ceju biezoknī. Planētas purpursarkano augu neiedomājamā formu bagātība atstāja nomācošu iespaidu.

— Es nu gan nerīkotu šeit piknikus, — šūpodams galvu, sacīja Varens; Kosmocentrā viņš bija pazīstams kā visjautrāko izbraukumu organizētājs.

Drīz Janeks un ģeologs atgriezās. Viņi bija apkrāvušies ar dažādām trofejām, un Kirss nolaida viņiem īpašas tvertnes augu un minerālu iekraušanai. Kad visi paraugi bija novietoti, Janeks aizvilka tvertnes līdz zvaigžņu kuģa galvenajai lūkai. Kirss, kas dežurēja pārejas kamerā, ieslēdza bioloģiskās aizsardzības sistēmu.

Lūkas atvēršanas mehānisms bija cieši saistīts ar ventilācijas un apstarošanas ierīcēm. Tiklīdz lūku atvēra, no tās sāka izplūst spēcīga gaisa strūkla, kas neļāva svešās pasaules vīrusiem, baktērijām un sporām iekļūt pārejas kamerā. Vienlaikus sāka darboties apstarotā j i. Taču paši par sevi tie diemžēl nenodrošināja pilnīgu aizsardzību pret mikroorganismiem.

Manipulatoru mehāniskās rokas viegli iecēla tvertnes pārejas kamerā. Pēc brītiņa tajā iekāpa arī ģeologs.

— Ātrāk, Janek, nekavējies! — viņš kliedza, cenzdamies saglabāt līdzsvaru viesuļveidīgajā gaisa strāvā.

Taču pēkšņi ģeologs apklusa. Viņa acis iepletās aiz šausmām. Janekam bija aptinusies melni zeltaina spirāle rokas biezumā. Klajumiņā iepretim zvaigžņu kuģim tagad stāvēja dīvaina figūra, no kuras rēgojās tikai ķiveres galotne un lokatora antenas.

— Nieki!… — Kirsa un ģeologa ķiveres telefonos negaidīti atskanēja Janeka balss. — Šis čūskulēns man nekā neizdarīs! Es tikai nevaru pakustēties… Izbīdiet manipulatorus!

Kirss bija kļuvis bāls kā palags. Tomēr viņš pasteidzās dot robotam nepieciešamo komandu. Manipulatora metāliskās «rokas» satvēra žņaudzējčūskas zaļganpelēko galvu un sāka attīt dzīvo spirāli. Rāpulis nikni pretojās.

Beidzot Janeks atguva kustības brīvība. Ar vienu lēcienu viņš sasniedza lūku un ātri ierāpās pārejas kamerā. Tikmēr čūska bija paspējusi vairākkārt apvīties manipulatora «rokām». Kirss apjucis mīņājās uz vietas, nezinādams, ko darīt.

— Nesnaud! — Janeks viņam skarbi uzsauca. — Ieslēdz taču strāvu!…

Apzinādamies savu vainu, Kirss metās pie aparātu pults un pagrieza slēdzi. No manipulatora galiem izlēca zilganas dzirkstis, tad uzliesmoja žilbinošs gaismas loks, un rāpuļa pārogļotās atliekas nokrita zemē.

— Redzi nu, cik tas vienkārši… — Janeks pasmaidīja. — Bet tu…

Viņš nepabeidza iesākto teikumu. No zvaigžņu kuģa apakšas izšāvās kaut kas līdzīgs sarkanu zibeņu saišķim, un Kirsa labajai kājai piesūcās tās pašas būtnes taustekļi, kuru viņi nolaižoties bija redzējuši uz televizora ekrāna. Atskanēja riebuma un izbaiļu kliedziens. Kirss izmisīgi kratīja pacelto kāju. Cenzdamies saglabāt līdzsvaru, viņš instinktīvi pieķērās ventilācijas sistēmas slēdža rokturim. Un tad pārejas kamerā iestājās neparasts klusums.

— Nomierinies taču, zaķapastala! — Janeks skaļi iesmējās. — Tu esi skafandrā! Tūlīt es tev palīdzēšu. Un, galvenais, ātrāk ieslēdz gaisa strūklu!

Kirss paklausīja.

Janeks mierīgi sāka atraut oranžās planētas viesi no mehāniķa kājas. Beidzot viņam izdevās pieveikt sarkano zibeņu saišķi un izsviest to ārā. Tai pašā mirklī zvaigžņu kuģa ieejas lūka aizcirtās.

Kirss trīcošām rokām iedarbināja izstarotājus un pulverizatorus, kas visus trīs apsmidzināja ar dezinficējošu šķīdumu.

Uz iekšējo sakaru ekrāna parādījās komandiera seja.