A. Strugacki - Zilā planēta

Taņas bālās lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.

— Es gaidīšu tevi. Un pirmais, ko ieraudzīšu pēc vairākiem gadsimtiem, būs tava seja… Citādi tas taču nevar būt? Vai ne?

— Viss ir iespējams… Bet par to tu nedomā…

Viņi klusēdami uzlūkoja viens otru.

— Tev taisnība, — Taņa beidzot izdvesa. — Tev taisnība… Ej!

Andrejs gribēja vēl kaut ko pateikt, taču pamāja tikai ar roku. Viņam trūka vārdu.

Kosmosa apgūšanas padomes priekšsēdētājs — jauns cilvēks ar platu domātāja pieri — apkampa un trīs reizes noskūpstīja Andreju. Tad lidojošā platforma lēni pacēla astronautus divsimt metru augstumā.

Skaņi iedūcās starta signāls, un gandrīz divus kilometrus garais zvaigžņu kuģis bez mazākā troksnīša aizslīdēja pa estakādi.

Taņa veltīgi urbās zilajā tālē, kur izgaisa estakādes pēdējā arka. Kādu laiku viņa pat neapjēdza, vai zvaigžņu kuģis jau pacēlies gaisā vai vēl turpina slīdēt pa estakādi. Pēdīgi debesīs pavīdēja tumša svītra, kas atgādināja zīmuļa mestu ēnu. Un tad viņa saprata: zvaigžņu kuģis ir atstājis Zemi.

Berzēdams samiegojušās acis, Andrejs Češenko iegāja vadības centrālē.

— Cik ilgi mēs jau lidojam? — viņš jautāja Varenam, «Rosijas» otrajam pilotam.

Zeltaini brūnais spēkavīrs, klusi dungodams kādu dziesmiņu, palūkojās uz skaitītāju ciparnīcām un ātri kaut ko aprēķināja.

— Divus mēnešus pēc mūsu jeb apmēram simt divpadsmit gadus pēc Zemes laika rēķina. Līdz cefeīdai atlikuši pieci gaismas gadi; šo attālumu mēs veiksim pusotrās dienās.

Andrejs pievērsās spīdeklim, kas zaigoja astrotelevizora ekrānā. Viņš zināja, ka šai periodiskajai maiņzvaigznei ir divpadsmit lielu un simtiem mazu planētu. Tai skaitā apbrīnojamā planēta, par kuru Padomei bija ziņojuši Dienvidamerikas kosmocentra pārstāvji.

— Diemžēl dienvidamerikāņiem tur neizdevās tikt pie skaidrības, — Andrejs piezīmēja.

— Bet ko tad viņi īsti redzēja? — jautāja Varens, kas nebija piedalījies Padomes vēsturiskajā sēdē.

— Tikpat kā nekā… Blīvu, violetu mākoņu plaisās uz mirkli pavīdēja dīvainas, miglā tītas ierīces; tās aptvēra visu šīs zvaigznes sesto planētu. Bet, tikko astronauti mēģināja tuvoties planētai, viņiem katastrofiski samazinājās degvielas krājumi. Pēc tam zvaigžņu kuģis neizprotamā kārtā tika atsviests tālu izplatījumā. Dienvidamerikāņi vēlreiz mēģināja piekļūt noslēpumainajām ierīcēm, taču, pazaudējuši gandrīz visu degvielu, bija spiesti atgriezties. Kā redzi, ziņu nav daudz. Un tomēr mums jāizdibina šīs planētas noslēpums!

— Nupat aizlidojām gar astoto planētu, — Andrejam ziņoja astronoms Zemaits. — Nākamā, — viņš norādīja uz oranžu zvaigznīti ekrāna kreisajā stūrī, — spriežot pēc iepriekšējās ekspedīcijas datiem, apveltīta ar atmosfēru, kas ļoti līdzīga Zemes atmosfērai. Nav izslēgts, ka tur attīstījušies augi un dzīvnieki…

— Lieliski! — Šāda iespēja, acīm redzot, iepriecināja Varenu. — Tad jau mēs vajadzības gadījumā varēsim nolaisties tur…

Šķērsojusi oranžās planētas orbītu, «Rosija» ar minimālu ātrumu tuvojās cefeīdai.

— Zvaigzne kļūst spožāka! — Zemaits atzīmēja.

Tiešām, kvēlojošais disks uz ekrāna sāka strauji augt. Vēl pirms stundas cefeīda bija spilgti balta. Tagad tā kļuva arvien zilganāka. Spocīgas ēnas krita uz astronautu sejām, aparātu ciparnīcām un vadības centrāles sienām. Spektrografs rādīja, ka vislielākā spožuma brīdī zvaigznes ārējā apvalka temperatūra pieaugusi par tūkstoš grādiem.

Vairīdamies no ekrānu atspoguļotā spīduma, Andrejs ieslēdza vairākus papildfiltrus, un zvaigznes attēls tūdaļ ieguva mierīgu dzeltenu nokrāsu.

Pēkšņi ekrāni it kā aizmiglojās.

— Violetā matērija! — iesaucās astrofiziķis Ibaņjess, kas bija piedalījies dienvidamerikāņu ekspedīcijā. — Līdz sestajai planētai vēl apmēram divi miljoni kilometru. Tieši šādā attālumā mēs uzsākām otro mēģinājumu tuvoties noslēpumainajām ierīcēm…

Andrejs devās pie galvenās vadības pults un enerģiski pagrieza melno apli tās centrā. Ekrāni nodzisa, un zvaigžņu kuģa priekšgals kļuva pilnīgi caurspīdīgs. Astronautiem pavērās skats uz kosmosa neaptveramo plašumu. Gar redzes lauka malām nemirgojošas zvaigznes izstaroja nedzīvu, ledainu gaismu. Toties taisni priekšā, izpletuši uz visām pusēm svelmainos uguns spārnus, liesmoja zilā cefeīda; šī spīdekļa neciešamais spožums neļāva saskatīt nevienu citu zvaigzni redzes lauka centrālajā daļā.

Piepeši cefeīda sāka apmākties un drīz vien pavisam nozuda violetās miglas mākoņos.

Andrejs sasprindzināti sekoja notikumiem. Violetā dūmaka pamazām aizsedza izplatījumu un it kā aprija zvaigznes. «Rosija», acīm redzot, bija sasniegusi violetā mākoņa malu.

— Laiks ieslēgt enerģētisko vairogu, — Ibaņjess atgādināja. — Tas varbūt aizkavēs kodoldegvielas zudumus. Bet vispār es ieteiktu nogriezties pa labi un censties izpētīt mākoni, virzoties gar tā malām.

— 1 Nē, tas neder, — Andrejs strupi atcirta. — Tā mēs it nekā neuzzināsim…

— Skatieties! Tur, lejā, redzamas kaut kādas ierīces… — Varens pēkšņi iesaucās.

Blīvais, violetais priekškars bija vienlaikus pašķīries vairākās vietās. Viegla ceriņkrāsas dūmaka nespēja apslēpt planētas virsmu. Uz tās fona krasi izcēlās gigantiski veidojumi — tūkstošiem kilometru gari cilindri, paraboliski spoguli un visdažādāko formu mākslīgi pavadoņi. Radās iespaids, ka planēta pārklāta ar smalku tīklu, kurā mezglus aizstāj grandiozas, sirdīm līdzīgas celtnes. Visām šīm konstrukcijām laiku pa laikam pārskrēja zaigojoši staru virpuji.

— Apbrīnojami!… — Varens pačukstēja. — Bet kas gan visu to radījis?

Plaisa mākoņos strauji paplašinājās. Tagad priekšplānā kļuva redzams milzīgs, aplī saslēgtu atstarotāju loks. Pēkšņi kosmonautus apžilbināja spilgta ceriņkrāsas gaisma. No atstarotāju loka bija izšāvies zilgani violetu staru kūlis. Tai pašā mirklī spalgi iekaucās sardzes automāts, kas kontrolēja degvielas patēriņu. It kā sūdzēdamies par nepatīkamiem traucējumiem, žēli iesvilpās simtiem dažādu aparātu. Ieslēdzās un tūdaļ pat, aizrijušies aiz pārpūles, apklusa «Rosijas» varenie ģeneratori. Kosmonauti vēl nebija atjēgušies no pārsteiguma, kad zvaigžņu kuģis pēkšņi sašūpojās un spēji palielināja ātrumu.

— Mums nekavējoties jāatstāj violetā josla! Redzi?… — Ibaņjess norādīja uz sardzes automāta ovālo ciparnīcu. — Zaudēti desmit procenti degvielas! Un tomēr enerģētiskais vairogs palīdz! Toreiz mūsu zudumi bija daudz lielāki…

— Visiem ieņemt vietas! — Andrejs pavēlēja, ar interesi vērodams gigantisko enerģijas stabu. — Varen, ieslēdz virpuļveida aizsarglauku.

— Ko tu esi sadomājis? — otrais pilots nobažījies jautāja.

— Galu galā mums taču jāuzmin šī mīkla… — Andrejs nomurmināja.

— Tas ir bīstami! — brīdināja Ibaņjess.

— Kosmosā vienmēr ir bīstami! — Andrejs atbildēja. — Labāk sagatavo komandu kodoldzinēja iedarbināšanas automātam.

Ibaņjess paraustīja plecus, it kā gribēdams teikt: «Par sekām es neatbildu.» Andrejs uz brīdi ieslēdza iekšējo sakaru ekrānus. Visās zvaigžņu kuģa telpās kosmonauti bija sastinguši spraigās pozās. Varens vēlreiz mēģināja pierunāt kapteini.

— Varbūt tomēr atkāpsimies? Vismaz pagaidām…

— Nē! Mēs dosimies taisni uz priekšu.