A. Strugacki - Zilā planēta

Здесь есть возможность читать онлайн «A. Strugacki - Zilā planēta» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1963, Издательство: Latvijas PSR Kultū­ras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes 3. tipogrāfija, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Zilā planēta: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Zilā planēta»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ZILĀ PLANĒTA
Fantastisku stāstu krājums

Zilā planēta — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Zilā planēta», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Iedūcās dzinēji. Šūpodamies enerģētiskā lauka virpuļos, zvaigžņu kuģis aizšāvās pretim violetajai miglai. Kuģi aptverošais blāvais izstarojuma vairogs iezaigojās spoži sarkanā krāsā, tad ātri saruka un beidzot pazuda, it kā to būtu aizpūtis vēja brāziens.

Andrejs neatlaidīgi vadīja kuģi uz priekšu. Redzamība pamazām uzlabojās. Uz planētas sāka arvien skaidrāk iezīmēties gigantisku celtņu apveidi. Taču drīz vien no atstarotāju loka izplatījumā pacēlās jauns, vēl spēcīgāks violetās matērijas vilnis. Atkal iedūcās sardzes automāts.

— Mūsu enerģijas krājumi jau samazinājušies par vienu ceturto daļu! — Ibaņjess dziļi satraukts paziņoja.

Tai pašā mirklī vadības centrālē nodzisa gaisma. Kuģis ar milzīgu ātrumu tika atsviests no planētas. Tas vairs neklausīja komandām. Dzinēji klusēja, un tos nekādi neizdevās iedarbināt.

Sakodis zobus, Andrejs drudžaini ņēmās ap centrālo vadības pulti. Taču viņa pūles bija veltīgas. Ātrums pieauga fantastiski: ik sekundi par divdesmit kilometriem sekundē! Un tas notika bez jebkādas dzinēju līdzdalības!

— Varu iedomāties, kas notiktu, ja mums nebūtu virpuļveida aizsarglauka, — Ibaņjess kliedza. — Ikviena ķermeņa smagums palielinātos divtūkstoš reizes…

Par laimi, antigravitācijas sistēma darbojās priekšzīmīgi.

Beidzot astronauti varēja atvilkt elpu. Noslēpumainā planēta bija pazudusi tāpat kā violetā matērija. Visapkārt pletās melnas, zvaigžņotas debesis. Arī cefeīda likās krietni sarukusi un vairs nespīdēja tik spilgti.

— Tālu gan mūs atsvieda! — ierunājās Zemaits. — Vai zināt, kur mēs tagad atrodamies? Pie septītās planētas!… — viņš norādīja uz dienvidaustrumiem. — Tā ir mūsu oranžā…

Visu apkalpes locekļu skatieni pievērsās komandierim. Un Andrejs teica:

— Varen, vadi kuģi uz oranžo! Mēģināsim no turienes palaist izlūkraķeti. Cita ceļa, acīm redzot, nav.

Bremžu dzinēji izšļāca pēdējās uguns strūklas un apklusa. Izbīdījusi milzīgās kāpurķēdes, «Rosija» nosēdās platā kalnu ieplakā, ko viscaur klāja dīvainu tumši sarkanu augu brikšņi. Patiesību sakot, šo augu sakopojumu nevarēja saukt ne par brikšņiem, ne arī par džungļiem. Tas bija neiedomājami pirmatnīgs, bezgala mežonīgs stumbru, zaru un lapotņu jūklis. Šur tur pāri kopējai augu masai pret debesīm slējās divsimt metru gari milzeņi, kuru galotnes atgādināja gigantisku skaru pušķus. Cefeīda atkal pieņēmās spožumā, un sakarsušais gaiss virmoja kā vissvelmainākajā Zemes dienvidū.

— Cik neaptverama formu bagātība! — jūsmīgi iesaucās biologs Janeks. — Miljoniem nezināmu augu un dzīvnieku… Miljoniem jaunu nosaukumu!

Un tūdaļ, it kā apstiprinot biologa vārdus, aparātu redzes lokā parādījās dīvaina būtne. Ritmiski izsviezdama uz priekšu purpurkrāsas piesūcekņus, tā izšāvās no krūmu biezokņa un smagi atsitās pret «Rosijas» korpusu. Galvenais mehāniķis Kirss, kas uz Zemes baidījās pat no zalkšiem, mazliet nobālēja un, tikai atcerējies, ka no svešās pasaules viņu atdala zvaigžņu kuģa trīskārtīgās bruņas, atviegloti uzelpoja.

— Tagad sāksim izlūkošanu. — Andrejs atkal pievērsa ekspedīcijas locekļu uzmanību viņu galvenajam uzdevumam. — . Kirs, lūdzu, sagatavo automātisko raķeti!

… Dažas stundas vēlāk izlūkraķete sasniedza violetās matērijas joslu. Aizsargvairogs — desmitkārt spēcīgāks nekā pašam zvaigžņu kuģim — ieslēdza raķeti nesagraujamās enerģētiskās bruņās.

— Lūk, atkal «logs»! — Varens pirmais to pamanīja.

— Ievadu izlūku… — Andrejs ātri nospieda vairākas baltas podziņas.

Uz ekrāna parādījās krāsaini attēli; kļuva redzamas vissīkākās celtņu detaļas. Pēkšņi ekrānu šķērsoja bieza, violeta svītra.

— No kā gan varētu sastāvēt šis violetais stars? — 1 Ibaņjess, iegrimis pārdomās, jautāja. — Man liekas, tā ir šajās ierīcēs sakoncentrētās enerģijas plūsma. Tāds iespaids, it kā enerģiju pārraidītu uz kādu attālu galaktikas novadu.

— Manuprāt, tā ir dabas parādība, kas tikai nejauši saistīta ar šīm konstrukcijām, — iebilda Žemaits.

Ibaņjess, šķiet, nevēlējās turpināt diskusiju.

— Kas to būtu domājis… — arī Andrejs neslēpa savu izbrīnu. — Tādi mērogi… Kaut kas neaptverams! Bet kāpēc šīs planētas saprātīgie iemītnieki nedod nekādu dzīvības zīmju? Būtu interesanti aplūkot viņus tuvumā. Pamēģināsim nosēdināt mūsu izlūku!

Automātiskā raķete ienira planētas bāli dzeltenīgajā atmosfērā. Uz lokatora ekrāna pavīdēja daži neskaidri plankumi. Tad pēkšņi redzamība uzlabojās, un Andrejs saskatīja pilnīgi gludu, izsvilinātu līdzenumu. Apvārsnis krasi atdalīja sārto līdzenumu no bāli dzeltenajām debesīm, kurās žilbinoši staroja zilā cefeīda.

Cik vien tālu varēja redzēt, uz visām pusēm stiepās milzīgas celtnes, kas šķita vēl dīvainākas par atstarotāju lokiem un planētas mākslīgajiem pavadoņiem. Neskaitāmas resnas kolonas kā sastindzis mežs aptvēra gigantiskas kubveida ēkas, kurās nemanīja ne durvju, ne logu. Gredzeniem līdzīgas konstrukcijas, kas mazliet atgādināja Zemes energouztvērējus, koncentriskiem apļiem izvietojās pa visu līdzenumu.

— Tie droši vien ir enerģijas ģeneratori, — Ibaņjess ieminējās.

— Nevis enerģijas, bet pirmmatērijas ģeneratori! — Varens papildināja. — Lūk, kāpēc mūsu aparāti ziņoja par šīs vielas sablīvējumiem cefeīdas apkaimē.

— Jā, bet kur tad paliek cilvēki, kas visu šo tehniku vada? — brīnījās Žemaits.

— To mēs tūdaļ noskaidrosim, — Andrejs mierīgi atbildēja.

Ar vairākām radiokomandu sērijām viņš tuvināja raķeti kubveida celtnei un ieslēdza gamma staru lokatoru. Uz ekrāna parādījās ēkas iekšējās telpas. Visas sienas klāja paneļi, kuros mirgoja simtiem spuldžu. Cita citai blakus, vairākos stāvos bija izvietotas kibernētiskas mašīnas: šur un tur varēja saskatīt mehānismus, kas likās apveltīti ar simtiem roku. Tie droši vien bija roboti vai automātiski manipulatori.

— Tagad man viss skaidrs! — Ibaņjess gavilēja. — Tā ir enerģētiska sistēma, kas pati sevi vada un regulē. Gigantiska pirmmatērijas fabrika!

— Fabrika veselas planētas mērogā, — Andrejs piebilda. — Un izejvielu tai piegādā cefeīda!

Šī minējuma pārsteigts, Ibaņjess iesita sev pa pieri.

— Nu protams! Kaut kādas nezināmas būtnes iegrožojušas cefeīdu! Mākslīgie pavadoņi uztver šī spīdekļa staru enerģiju un novada to uz planētu. Tur enerģija tiek koncentrēta, un pēc tam atstarotāji to raida kosmosā!

— Visam tam varētu piekrist, — Andrejs domīgi teica. — Bet uz kurieni tiek pārraidīta šī enerģija? Ja to izdotos uzzināt… Skaidrs, ka uz šīs nosvilinātās planētas dzīvu būtņu nav. Te mēs atradīsim tikai robotus un automātiskas sistēmas.

Izlūks turpināja lēni riņķot ap kubveida ēku. Andrejs sarauca pieri. Kā uzzināt, uz kurieni tiek pārraidīta gigantiskā enerģijas vai, pareizāk, pirmmatērijas plūsma? Sekot «violetajam staram»? Nav taču izslēgts, ka tas aizvedīs viņus līdz galaktikas pretējai malai — desmitiem tūkstošu gaismas gadu attālumā…

— Skatieties! — Varens izstiepa roku. — Kas tās par pulsējošām liesmiņām?

Andrejs un Ibaņjess cieši ielūkojās ekrānā. Tur uz paneļa, kas bija ielaists milzīga robota priekšpusē (šis robots atradās vissarežģītākajā mehānismu un mašīnu jūklī), ritmiski uzliesmoja un nodzisa krāsainu apļu un spirāļu tīkls.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Zilā planēta»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Zilā planēta» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Zilā planēta»

Обсуждение, отзывы о книге «Zilā planēta» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x