Helēna Celmiņa - Kā plika pa nātrām

"Vai jūs zināt, ka, iejaukdamās Francijas un Padomju Savienības politiskajās attiecībās, jūs varējāt tās sabojāt?" Uz tik stulbu jautājumu man nebija nekā ko atbildēt, tādēļ tikai paskaidroju, ka, pēc manām domām, cilvēkiem ir tiesības atgriezties zemē, kur viņi dzimuši un kuras pavalstnieki bijuši, un ka tāpat domājis Francijas prezidents, ja tik ātri devis viņiem iespēju atgriezties. Un vai padomju valdība domāja citādi? Atļauju izceļošanai visiem iedeva bez ierunas. Man parādīja vēl kādu vēstuli, kuru biju sūtījusi "caur laipnu roku", bet no šīs rokas tā bija nonākusi taisnā ceļā čekā. Kā tas bija noticis, man neviens nepaskaidroja. Vienīgais apmierinājums, ka vēstules rakstītāja biju pati un saturs visai nenozīmīgs.

Kādas četras vai piecas reizes ar nelieliem starplaikiem mani pratināja par Amerikas Savienoto Valstu militārā atašeja asistentu Deividu Lengdonu. Kad man par viņu jautāja pirmajā reizē, aiz pārsteiguma strauji palecos, jo biju svētā pārliecībā, ka tas ir mans lielais noslēpums par kuru neviens nezina. Gribēju visu noliegt, bet tad atcerējos, ka biju no Lengdona saņēmusi divas vēstules, vienu no Tbilisi, otru no Maskavas, kurā viņš paziņoja, ka pēc stundas izlidos uz ASV. Jā, tā bija neapdomīga rīcība no Deivida puses. Nu ko, ja jau zina, nav ko klusēt, mīlestība šķēršļus nepazīst.

Tā arī pateicu. Trautmanis mani centās pārliecināt, ka Deivids esot bijis bīstams spiegs. "Ja jau tik bīstams būtu bijis, tad sen būtu apcietināts. Padomju savienība nav tā zeme, kur spiegiem ļauj brīvi pārvietoties un vēl bez "astēm", par ko man bija izdevība pārliecināties," es ar pārākuma apziņu atcirtu.

Viņš palika pie sava - spiegs gan. Es strīdējos pretī: ja bijis spiegs, tad būtu centies uzzināt no manis kaut ko vairāk, kas spiegu varētu interesēt.

Trautmanis gribēja izdibināt, par ko mēs esot runājuši tik daudz stundas. Teicu, ka nebija laika daudz runāt, jo bija jābučojas. Redzēju, ka mana atbilde Trautmani nedaudz samulsināja, jo kaut ko tādu viņš noteikti negaidīja. Un tādā pašā garā norisinājās visas atkārtotās pratināšanas par Deividu Lengdonu. Vienā tādā reizē es ņēmos tīšuprāt jūsmot, cik skaists vīrietis viņš bija un kādas skaistuma pazīmes es ievēroju, kamēr sauļojāmies jūrmalā. Ar to tad arī bija pielikts punkts. Vairāk man par Lengdonu neko nejautāja.

Citā pratināšanas reizē jautājums bija šāds: kādas ziņas es esot sniegusi Kurtam Policeram, ja viņš man sūtījis tik dārgu samaksu - kažoku. Sacīju, ka kažoks nemaz nav tik dārgs. Vai es zinot, kāda ir Francijas strādnieka vidējā mēneša alga? Jā, to es zināju. Tad lai salīdzinot kažoka cenu ar mēne?a algu. Man ne prātā nenāca stāstīt, ka iedevu Policeram naudu kažokam, tas varēja man stipri kaitēt, tādēļ uz ātru roku sadomāju atbildi: "Es esmu sieviete labākajos gados, viņš ir vīrietis, kāds tur brīnums, ja vīrietis sievietei dāvina kažoku. Normāla parādība," "Bet Kurts Policers ir impotents!" pašapmierināti pasmaidīja Trautmanis.

"Varbūt viņš to saka citām, es to neesmu konstatējusi," es tīri lepni paziņoju.

Tomēr čeka zina pārāk daudz par ārzemnieku privāto dzīvi. Šajā gadījumā par Kurtu Policeru izmeklētājam bija taisnība, bet kas man par daļu, es no sava teiktā neatkāpos ne par matu, lai viņš pierāda, ja var!

Pratināšanas gaitā bija jākonstatē nepatīkams fakts: mans jaunības draugs Džons Vesmanis nebija uzvedies kā džentlmenis, bet pļāpājis kā veca sieva. Lai arī viņa dēļ man gadi klāt nenāca, tomēr par viņu biju labākās domās. Kā tā var - nodot draudzeni. Domāju, ka pats viņš neskrēja speciāli mani nodot, bet kaut kādā draudzīgā sarunā ar "kolēģiem" bija par daudz lieka pļāpājis, varbūt dzērumā. Gadās arī tā. Ja neko neziņotu, nevarētu strādāt Inturistā. Kurš to nezina? Tagad nedaudz par pašu pratināšanas gaitu. Sākumā bija tā: izmeklētājs jautā, es kaut ko atbildu, viņš raksta protokolā jautājumu, un atbildes. Kādas astoņas vai visas desmit lapas pierakstījis, nes man izlasīšanai un parakstīšanai. Pašā pirmajā dienā, kad rakstīja galvenokārt biogrāfiskos datus, es izlasīju un protokolu parakstīju. Bet tik gludi vairs negāja nākamajās reizēs. Jau lasot atklāju nejēdzības, konstatēju, ka manas atbildes pierakstītas galīgi sagrozītā veidā, ne tā, kā es teicu, bet tā, kā izmeklētājam vajag. Kad man lika parakstīt, es sagrābu visas lapas un vienā acumirklī saplēsu. Var iedomāties, kā tāds izmeklētājs pēc padarītā dienas darba jūtas! Es zināju, ka ar savu rīcību nokaitināju Trautmani līdz baltkvēlei, bet ko man citu bija darīt! Vienkārši neparakstīt nevarēju, piezīmēs, ka atteicos parakstīt, bet protokols tikpat būs tiesā uz galda, bet to es pieļaut nedrīkstēju. Nākamajā pratināšanas reizē es izrīkojos tāpat.

Redzēju, ka Trautmanis ir sašutis, viss viņa darbs vējā. Beidzot vienojāmies, ka es pati ar savu roku rakstīšu kā jautājumus, tā atbildes. Un tā arī notika, visa mana apsūdzība ir pierakstīta ar maniem vārdiem, ar manu roku. Vispār būtu godīgi, ja Trautmanis man būtu par tik lielu darbu pusi no savas algas samaksājis, jo lielāko darbu darīju es, viņš tikai sēdēja un sagudroja pretīgus jautājumus. Un tā vairākus mēnešus no vietas, pie tam mani neatlaidīgi nomāca neziņa, ko čeka zina, ko nezina.

Kā pērkona spēriens mani satrieca jautājumi par Pjēru un Martu Landeriem, franču kompartijas biedriem. "Šitie cūkas," nodomāju, "atbrauc uz svešu zemi pavadīt par pusvelti atvaļinājumu Bulduru atpūtas mājā, satiek mani, piedāvā draudzēties, jo viņiem laikam garlaicīgi atpūtas mājā, noklausās manus bēdu stāstus un cik man grūti iet, ka nav kur dzīvot, un tad ņem un mani nodod."

Noklausījusies viņu liecību, pārtulkotu krievu valodā, sapratu, ka te būs grūti izgrozīties, bet mēģināts nav zaudēts. Pirmkārt pastāvēju uz to, ka tulkojot krievu valodā teksts ir stipri sagrozīts un pierakstīts tendenciozi. Tā arī patiesībā bija. Visu laiku uzsvērts, cik sašutuši viņi bijuši, ka tāda persona kā es dzīvo nesodīta. Toreiz runājot ar precēto pāri, nekādas sašutuma pazīmes nemanīju. Visu pārdomājot, nācu pie slēdziena, ka man nāktu tikai par labu, ja franči atbrauktu uz konfrontāciju, lai redz, kur viņi mani noveduši, tādēļ pieprasīju, lai izsauc abus no Francijas. Nē, viņus nesaukšot, bet lieciniece būšot. Teicu, ka trešās personas liecība nekad nebūs pareiza un objektīva. Bez tam centos izmeklētājam ieskaidrot, ka stāstus par manām personīgām neveiksmēm nevar kvalificēt kā "pretpadomju aģitāciju un propagandu", cita lieta, ja es runātu daudzskaitlī, visas tautas vārdā un lielai auditorijai (par ko es klusībā sapņoju).

Dabiski, ka es tur varēju izstiepties un sarauties, mēģinādama pierādīt savu viedokli, viss izrādījās veltīgi. Pjēra un Martas liecības čekai patrāpījās īstā laikā, lai mani varētu nodot tiesai, citādi trūka materiālu. Un viņi to mantoja, jo nevarēja jau mani nodot tiesai par to vien, ka nevēlējos sadarboties ar čeku. Kriminālajā kodeksā nemaz nav tāda panta "Par atteikšanos sadarboties". Tas nu par to, ko čeka zināja, bet bija arī lietas, ko čeka nezināja, bet par kurām man, vieniniekā sēžot, bija daudz jādomā un jāizfantazē, ko un kā atbildēt, ja prasīs paskaidrojumus. Veltīgi izrādījās mani pūliņi, par somu karakuģi neko nejautāja, tātad nezināja.1961. gada vasarā, braucot Jūrmalas vilcienā, noklausījos sarunu, kā viens jauns cilvēks stāstīja otram, ka Rīgā draudzības vizītē ieradies somu karakuģis. Noenkurojies Daugavā pie pils.