Helēna Celmiņa - Kā plika pa nātrām

Ārdurvis noslēgtas, ķēde priekšā. Par gulēšanu vairs nevarēju pat iedomāties, savādie trokšņi neizgāja no prāta. Varbūt kāds aiz sienas mazgāja veļu? Nē, trokšņi nāca no virtuves. Otrā rītā tomēr pieklauvēju pie kaimiņienes. Jautāju, vai naktī kāds nav veļu mazgājis. Viņa apgalvoja, ka ne, bet ienāca manā virtuvē un ar izstieptu roku norādīja uz griestiem. Tur tādi brūni plankumiņi bija redzami. Tās, viņa teica, ir noslepkavotā miliča asinis, kad bandīti viņam nocirta galvu, arteriālās asinis uzšļāca strūklu līdz griestiem.

«Kāda miliča, ko jūs runājat?"

«Vai tad Akmens jums neteica?"

"Nē, neko neteica."

«Nu tas bija pirms vairākiem gadiem, te dzīvoja tādi krievi, viņi te midzeni turēja, visādi nāca. Kad atnāca milicijas pilnvarotais, tie viņam uzbruka ar cirvi. Tad viņus apcietināja, un dzīvokli dabūja Akmens ar ģimeni."

«Ak tādas lietiņas te notikušas. Un nevienam nav ienācis prātā dzīvokli izkrāsot, ja ne visu, vismaz virtuvi."

Kaimiņiene, šausmu stāstu izstāstījusi, aizgāja. Nolēmu vistuvākajā laikā pārkrāsot virtuvi. Dienā, lai ko arī darītu, dzirdētie trokšņi nedeva mieru, aizbraucu uz slimnīcu, pastāstīju mātei. Viņa pateica, ka mani kāds gars ir «izmazgājis" no minētā dzīvokļa un no parapsiholoģijas viedokļa man drīzā laikā no turienes būs jāaiziet.

Pāris dienas izjutu lielu atvieglojumu, jo Nonas klātbūtne mani bija padarījusi nervozu. Izmazgāju grīdas un likos gulēt. Nakts vidū pie manām durvīm kāds stipri zvanīja. Tā, nodomāju, Nona atkal klāt, jo, kas cits varētu naktī zvanīt. Pusapģērbusies vēl nodomāju, varbūt neiet nemaz pie durvīm, lai domā, ka neesmu mājās, bet zvanīšana pa starpām ar klauvēšanu kļuva neatlaidīgāka. Pajautāju: «Kas tur ir?" Izrādījās, milicija ieradusies izkratīt manu istabu, gribēja uzlauzt arī otras durvis, es teicu, ka bez saimnieka klātbūtnes neļaušu, jo kas atbildēs par viņa mantu. Neko neatraduši, lika man apģērbties un braukt līdzi.

Milicijā mani pratināja par kādu lielu somu, pilnu ar deficīta precēm, drēbju krāsām un nezin ko vēl, kur es to visu ņēmusi un kam pārdevusi. Pamazām sāku saprast, par ko mani pratina un ka tā ir Nonas pateicība par naktsmājām, brokastīm un vakariņām. Teicu, ka par somas saturu neko nezinu, jo man nav nākusi prātā doma atvērt svešu somu, lai to pārbaudītu. Teicu, ka somu uz diennakti dzīvokļa īpašnieka radi nolika virtuvē, pēc tam aizbrauca uz laukiem. Kā sauc, nezinu, kur dzīvo, arī nezinu. Ja jau ļoti vajadzēs, tad atradīs bez manas palīdzības.

Tātad Nona, svešā mājā uzņemta aiz žēlastības, uzdrošinājās iet pie vēl svešāku cilvēku somas, izokšķerēt to un paziņot milicijā, ka somā atrodas deficīta preces, piedēvējot man vainu par spekulāciju. Mani paturēja milicijas aresta telpās. Dažās dienās noskaidrojuši, ka laucinieki, kam soma piederēja, apskrējuši puspilsētu, lai sapirktu visu uz laukiem nepieciešamo, eksistē un man apsūdzību par spekulāciju noņēma. Bet kaut kas pret mani bija jāatrod. Apstākļu sagadīšanās dēļ lieta bija jāsafabricē, jo tik garu un pamatīgu komjaunietes apsūdzības rakstu nedrīkstēja atstāt bez ievērības. Labi vēl, ka milicijas izmeklētājam (toreiz vēl leitnantam, vēlāk kapteinim) Eglem bija tik daudz goda jūtu, ka viņš nebija sūdzību nosūtījis uz NKVD. Kā es pati vēlāk dabūju izlasīt, Nona nebija ar vārdiem skopojusies; «pagodinot" mani par vācu spiedzi un fašisti, jo man esot pilns plaukts ar fašistu literatūru. Par komjaunatni es esot atklāti ņirgājusies. Un tā par padomju valstij bīstamas personas atmaskošanu Nona nekautrējās pieprasīt sev mazu atlīdzību. Viņai pēc manas apcietināšanās pienākoties tā dzīvokļa orderis, pie kura viņa pa trim nedēļām tā bija pieradusi. Tikai viņa nezināja, ka dzīvokļa ordera īpašnieks bija strādnieks Jānis Akmens un ka pret to viņai rokas par īsām. Atmaskošanas raksts bija uzrakstīts uz piecām lapām ar zaļu tinti, drošā, skaidrā rokrakstā, lai nekas netiktu pārprasts.

Man asaras traucēja visu pamatīgāk izlasīt, jo visu laiku domāju es tak darīju viņai tikai labu, pat maizi dalīju uz pusēm, vienlīdzīgās daļās...

Izstāstīju izmeklētājam visu, kā bija, ka viņai nebija kur pārgulēt un es viņai izpalīdzēju. Jā, viņš to visu saprotot, bet viņam vienam neesot tiesības par tādu smagu apsūdzību ņemt, bez tam es gandrīz gadu esmu dzīvojusi Avotu ielā nelikumīgi - bez pierakstīšanās. Un pants atradās - "Par pases režīma pārkāpšanu". Tur es neko iebilst nevarēju. Kas taisnība, tas taisnība, īsti likumīga mana dzīvošana kopš Rīgas laikiem nekad nav bijusi. Lieta nonāca tautas tiesā, un man piesprieda mazāko soda mēru: vienu gadu ieslodzījuma labošanas darbu nometnē. Būtu minētā sūdzība nonākusi Stabu ielā, būtu no desmit līdz divdesmit pieciem gadiem, laime, ka Nona nezināja Stabu ielas adresi. "Neviena labdarība nepaliek nesodīta."

Kamēr vēl nebiju notiesāta, daudz domāju par Nonas rīcību. Bet, kad spriedums bija pasludināts un mani pārveda no Cietuma Nr. 2 uz Centrālcietumu, es sāku vairāk domāt par to, vai esmu pelnījusi visus pazemojumus, apvainojumus un neērtības, kas saistās ar dzīvi cietumā. Un nācu pie secinājuma, ka zināmā mērā esmu gan, jo ticēju liktenim, no kura nevar izbēgt. Epizode ar Nonu bija tikai sagadīšanās. Acīmredzot man bija jānokļūst cietumā, lai redzētu, zinātu un izbaudītu kaut daļu no tā, ko mana māte ir izbaudījusi. Cietumā dziļāk aizdomājos arī par savām un mātes sarežģītajām attiecībām. Tagad daudz kas šķita citādāk, citādi vērtēju arī vienā otrā reizē nesaprastu mātes rīcību. Man toreiz bija septiņpadsmit gadu, kad skolā bija sarīkojums. Māte vēl nebija apcietināta. Teicu mātei, ka iešu uz skolas vakaru. Māte noliedza: "Nekur tu neiesi, nekādi sarīkojumi tev nav vajadzīgi."

"Jā, mamm, bet es piedalos sarīkojuma programmā un mani nav kas atvieto, mēs vairāk nekā mēnesi esam lugu mācījušies."

"Teicu, ka neiesi."

"Bet skolotāja būs dusmīga... Un vispār - tā tak nevar."

"Nu labi, tūliņ pēc programmas tev jābūt mājās."

Apsolījos būt mājās, kā māte pieteica. Programma iznāca diezgan gara, jo man bija jāpiedalās arī vingrošanā. Pēc priekšnesumiem zēni sastūma malā krēslus, un skolas orķestris ieņēma savas vietas. Es mātes brīdinājumu atcerējos labi un nolēmu izdejot tikai vienu vienīgu deju, pirmo valsi. Mani uzlūdza, es dejoju pirmo valsi. Tad negaidot mani kāds sagrāba aiz bizēm, tā stingri pie pašas ādas. Tā bija mana māte; atnākusi man pakaļ un veda aiz bizēm ārā no zāles. Visi skatījās, kā mani ved. Ak, to šausmīgo kaunu un negodu; kāds man bija jāpiedzīvo.

Lūdzos, lai tak nedusmojas, ja netic, lai paprasa skolotājai, programma tik tikko beidzās un es tikai vienu pašu deju tik ļoti gribēju nodejot. Pēc tās būtu gājusi mājās. Bet mātes dusmas tikai pieauga, neatceros, ko viņa teica, bet atceros, ka mēs tā savādi gājām uz māju: māte pa ietvi, bet es, turēdamās no viņas tālāk, jo baidījos saņemt sitienus, gāju pa ielas vidu. Un tad, atceroties visas tās reizes, kad par sīkumiem māte mani bijā situsi, man uznāca tāda savāda dusmu lēkme, kādu nekad agrāk nebiju izjutusi. Un tādā nervu uzbudinājuma stāvoklī es pateicu mātei vārdus, kurus savā mūžā esmu daudzkārt nožēlojusi: "Kaut tu salauztu kāju un nevarētu man pakaļ izstaigāt, un, ja tu tiktu cietumā, tu arī to nevarētu." Līdzko to pateicu, man acumirkli pārgāja dusmas un bija kauns, ka esmu tik ļauni runājusi. Kad pēc mēneša māti apcietināja, es šos vārdus atcerējos, tikai nevarēju saprast, vai manis dēļ šie vārdi piepildījušies. Bet tad, kad māte bija kāju salauzusi un izcietusi tik drausmīgas sāpes un mocības, man nekur nebija miera. Es dziļi nožēloju teikto un vēlējos, kaut nekad tā nebūtu sacījusi. Es tak negribēju savu māti nolādēt, es tikai biju dusmīga par to, ka man vienīgajai no visas skolas atnāca pakaļ, lai izvestu no zāles kā no ķēdes norāvušos šuneli.