Adolfs Hitlers: Mana Cīņa

Bet mūsu dievbijīgie buržuā vēl brīnās, kāpēc šim "pilsonim" nav pietiekama nacionālā entuziasma.

Mūsu buržuāziskā sabiedrība mierīgi noskatās uz to kā teātrī un kino, "netīrā" literatūrā un sensacionālos laikrakstos ik dienu tiek indēta tauta. Un pēc tam tas, ka šī sabiedrība vēl brīnās, kāpēc mūsu tautas masām tik ļoti pietrūkst tikumības, kāpēc izceļas paši, manās acīs zaudēja jebkādas tiesības kritizēt, pat vienkārši žēloties.

Taču šajā jomā es daudz lasīju un mācījos.

Piebildīšu, ka ar "lasīšanu" es saprotu varbūt kaut ko pavisam citu nekā vairums tā saucamās mūsu "inteliģences".

Es zinu daudzus, kas "lasa" bezgala daudz - grāmatu pēc grāmatas, burtu pēc burta; un tomēr es nesaukšu šos cilvēkus savādāk kā tikai par "daudzlasītājiem". Protams, šiem cilvēkiem ir lielas "zināšanas", bet viņu smadzenes nav spējīgas kaut cik pareizi apgūt, piereģistrēt un klasificēt uztverto materiālu. Viņi pilnīgi nemāk grāmatā atšķirt vērtīgo no neva­jadzīgā, kā arī nepieciešamo paturēt prātā, bet lieko, ja tas ir iespējams, vienkārši neredzēt un nekādā gadījumā neapgrūtināt sevi ar lieku "nastu".

Lasīšana taču nav pašmērķis, bet tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Lasīšanas mērķis ir palīdzēt cilvēkam iegūt zināšanas tajā jomā, kura atbilst viņa spējām un mērķtiecībai. Lasīšana cilvēkam dod rokās tos instrumentus, kuri vajadzīgi viņa profesijai neatkarīgi no tā, vai ir runa par vienkāršu eksistenci, vai arī daudz lielāku mērķu sasniegšanu. Bet, no otras puses, grāmatu lasīšana palīdz cilvēkam radīt sev vispārēju pasaules uzskatu. Visos gadījumos ir nepieciešams, lai izlasītās grāmatas saturs prātā netiktu sarindots pēc tās satura rādītāja. Uzdevums nav noslogot savu atmiņu ar noteiktu grāmatu skaitu. Vajag tiekties pēc tā, lai vispārēja pasaules uzskata ietvaros grāmatu mozaīkai būtu atbilstoša vieta cilvēka prātā un lai tā palīdzētu viņam nostiprināt un paplašināt savu pasaules uzskatu. Pretējā gadījumā grāmatas lasītāja galvā izveidosies tikai haoss. Mehāniska lasīšana ir pilnīgi bezjēdzīga, lai arī ko par to nedomātu nelaimīgais grāmatu lasītājs. Tāds lasītājs dažreiz uzskata sevi par "izglītotu" cilvēku un iedomājas, ka viņš ir labi iepazinis dzīvi, uzkrājis zināšanas, bet patiesībā, atkarībā no viņa "izglītības" līmeņa, viņš arvien attālinās no sava mērķa. Galu galā viņš nonāks vai nu sanatorijā, vai arī kļūs par "politiķi" parlamentā.

Tam, kurš tā attīsta sevi, nekad neizdosies izmantot savas haotiskās "zināšanas" tiem mērķiem, kuri viņam radīsies noteiktos gadījumos. Viņa garīgums nav novietots uz dzīves līnijas, bet gan uz mirušo grāmatu līnijas. Lai gan dzīve viņu daudzreiz mudina ņemt no grāmatām patiesi vērtīgo, šis nelaimīgais lasītājs pratīs atsaukties tikai uz kādu grāmatā izlasītu lappusi, bet nepratīs to izmantot dzīvē. Kritiskos brīžos šādi gudrinieki ar sviedriem vaigā meklē grāmatās analoģijas un paralēles, bet, protams, nekas tur neiznāk.

Ja tā nebūtu, tad dažu mūsu augsti mācīto valdības "varoņu" poli­tiska darbība būtu pilnīgi neizskaidrojama. Mums atliktu tikai izdarīt vienu secinājumu, proti, patoloģisku tieksmju vietā konstatēt vienkārša blēža īpašības.

Bet, ja cilvēkam piemīt pareizās lasīšanas māka, viņš jebkuru izlasīto grāmatu, laikrakstu un brošūru pratīs izmantot tā, lai no tās paņemtu visu patiesi vērtīgo, kam ir paliekoša nozīme. Viņš jauno materiālu pratīs novērtēt un apgūt tā, ka tas palīdzēs precizēt un papildināt zināšanas, kuras viņam bija jau agrāk, kā arī iegūt jaunas atziņas, kas dos iespēju pamatot savu uzskatu pareizību. Ja dzīve pēkšņi izvirzīs jaunus jautājumus, tad viņš agrāk izlasīto un atmiņā paturēto materiālu varēs izmantot attiecīgajā situācijā. Desmitiem gadu smadzenēs krātais materiāls viņam dos iespēju ātri mobilizēt to, kas nepieciešams jaunās problēmas noskaidrošanai un pareizas atbildes atrašanai. Tikai tādam grāmatas lasīšanas veidam ir jēga un mērķis.

Piemēram, orators, kas neprot šādā veidā apgūt nepieciešamo palīgmateriālu, nekad nebūs spējīgs pietiekami pārliecināti aizstāvēt savus uzskatus, saskaroties ar iebildumiem. Neko nedos arī tas, ja viņa uzskats būtu tūkstošiem reižu pareizāks un pilnīgi atbilstu īstenībai. Jebkurā diskusijā atmiņa pievils šādu oratoru, vajadzīgā brīdī viņš nespēs atrast ne pamatojumus savas domas apstiprināšanai, ne arī faktus pretinieka tēžu apstrīdēšanai. Ja runa ir par tādu oratoru, kas var apkaunot tikai pats sevi, tā vēl ir tikai pusbēda. Daudz ļaunāk ir tad, ja aklais liktenis šādu viszinošu un tomēr nekā nezinošu kungu iecels par valsts vadītāju.

Es jau kopš agras jaunības esmu centies visu lasīt pareizi. Par laimi, man bija labi palīgi - atmiņa un izpratne. Šajā ziņā Vīnes periods bija īpaši ražīgs un arī vērtīgs. Ikdienišķās dzīves pieredze mani mudināja iedziļināties un studēt arvien jaunas un visdažādākās problēmas. Kad es beidzot biju sasniedzis spēju teorētiski pamatot praksi un teoriju pārbaudīt praksē, tad man vairs nedraudēja briesmas ne nosmakt teorijā, ne arī īstenību uztvert pārāk sekli.

Tādējādi dzīves pieredze rosināja mani ļoti pamatīgi un arī teorētiski izstudēt divas vissvarīgākās problēmas, ieskaitot sociālo problēmu.

Kas zina, kad īsti es būtu sācis iedziļināties marksismā, ja toreizējais laiks mani nebūtu ar varu piesaistījis šai problēmai.

* * *

Agrā jaunībā es par sociāldemokrātiju zināju ļoti maz, un tas pats nepavisam neatbilda īstenībai.

Es klusībā priecājos, ka sociāldemokrāti cīnās par vispārējām un aizklātām vēlēšanu tiesībām. Taču mans saprāts jau toreiz brīdināja, ka tas novedīs pie man tik ienīstā Habsburgu režīma novājināšanās. Es biju nelokāmi pārliecināts, ka šī monarhija pie Donavas nevarēs turpmāk pastāvēt, ja šim mērķim netiks ziedotas vāciskuma intereses. Es sapratu, ka, pat lēni pārslāviskojot Austrijas vāciešus, nebūs garantēta patiesi dzīvotspējīgas valsts izveidošana. Tā iemesls ir ļoti vienkāršs, t.i., slāviskā elementa valstiskums radīja manī dziļas šaubas. Tieši tādēļ es apsveicu visu, kas, pēc manām domām, varēja novest pie kraha valsti, kurā 10 miljonu vāciešu intereses tika mīdītas kājām un nolemtas iznīcībai. Jo stiprāk uzliesmoja nacionālā plēšanās un dažādu valodu cīņas, Austrijas parlamenta dalīšanās, jo tuvāk nāca šīs Bābeles valsts sabrukuma stunda, un tuvojas arī manas vācaustriešu tautas atbrīvošanās brīdis. Tikai tādā veidā toreiz varēja notikt Austrijas vāciešu atkalapvienošanās ar seno tēvzemi.

Tāpēc šī sociāldemokrātu darbība man bija simpātiska. Bez tam es toreiz biju vēl nepietiekami pieredzējis un dumjš, domādams, ka so­ciāldemokrāti rūpējas par strādnieku materiālā stāvokļa uzlabošanu. Tas, manuprāt, drīzāk runāja viņiem par labu, bet nevis par sliktu. Taču kas mani toreiz tomēr "atstūma" no sociāldemokrātijas? Tā bija viņas naidīgā attieksme pret cīņu par vācu interesēm, pazemojoša pielīšana slāvu "biedriem", kuri labprāt to pieļāva, bet bija augstprātīgi atturīgi, kad uzmācīgajiem lūdzējiem vajadzēja atlīdzināt par pūlēm.

Kad es biju 17 gadus vecs, vārds "marksisms" vēl nebija plaši pazīstams, bet "sociāldemokrātija" un "sociālisms" man likās identiski jēdzieni. Arī šajā ziņā bija nepieciešami smagi likteņa triecieni, lai man atvērtos acis attiecībā uz šo nepieredzēto tautas muļķošanu.