Adolfs Hitlers: Mana Cīņa

Izdevniecība "Vizītkarte" laiž klajā Ādolfa Hitlera sacerējuma "Mana cīņa" autorizētu izklāstu latviešu valodā.

Gandrīz simts gadus šis sacerējums ir izraisījis ļaužu interesi. Bet sakarā ar Padomju Savienības īstenoto Baltijas republiku okupāciju šā gadsimta četrdesmitajos gados, sacerējums turpat piecdesmit gadus mūsu cilvēkiem bija aizliegts. Par šī sacerējuma lasīšanu un apspriešanu draudēja konsekvents Padomju varas iestāžu garīgais un pat fiziskais terors. Sacerējums bija plaši izklāstīts padomju ideoloģiskajā literatūrā. Tika pielietoti šai ideoloģijai izdevīgie sacerējuma citāti un plašs to komentārs. Galvenokārt un vienīgi no iznīcinošas kritikas viedokļa. Tas jau pats par sevi izsauca jebkuru domājošu cilvēku ziņkāri un pārspīlētu interesi par patieso sacerējuma saturu.

Pastāvīgi radās jautājums: kāpēc šim "fašistu vadoņa" sacerējumam, šī "noziedznieka Nr. 1" domām bija tik daudzi miljoni līdzgaitnieku, kas upurēja savu dzīvību cīņā par nacionālsociālistisko ideju? Vai tiešām šai sacerējumā viss bija tikai noziedzīgs un vai tiešām tur nebija nekā racionāla un lietderīga?

Atbildi uz šiem jautājumiem ir jāmeklē tikai sacerējumā. Latviešu lasītājs pats varēs atrast atbildi uz šiem un daudziem citiem jautājumiem Ādolfa Hitlera sacerējuma "Mana cīņa" autorizētā izklāstā latviešu valodā. Mūsdienu lasītāji ir pietiekoši izglītoti, lai varētu patstāvīgi izlasīt sacerējuma izklāstu un godprātīgi to izvērtēt. It sevišķi tagad, kad Otrā vispasaules kara brūces ir apdzijušas un uzvarētāju valstu impēriskās ambīcijas pierimušas attiecībā arī uz šo sacerējumu. Šodien ar samērā "vēsu" prātu var izvērtēt gan nacionālsociālistiskās un marksistiskās idejas, gan uzvarētāju un zaudētāju gūto un paspēlēto.

Bet izdevēja autorizēts izklāsts ļauj jebkuram godīgam latvietim, lai arī kurā pusē viņš būtu nostājies šajos cilvēcei un arī Latvijai traģiskajos gados, apjēgt, cik tālu attaisnojušās cerības, kas saistījās ar nacionālsociālistiskajām, gan ar marksistiskajām idejām. Šo ideju sagrāves traģiskumu un galu galā visas cilvēces nelaimes, kas tika piedzīvotas šai sakarā, var objektīvi izvērtēt, iepazīstoties gan ar cēloņiem, gan ar sekām, izmantojot to dzīves pieredzi un pirmavotus, kas mums šodien ir pieejami.

Mūsuprāt, šodien samērā droši var apgalvot, pat neiedziļinoties dažādās ideoloģiskajās teorijās, ka nacionālsociālistiem, marksistiem, buržuāzijas partijām un cionistiem, tāpat kā jebkurai no karotāju pusēm, "zobens par arklu nekļuva un karotāju izlietās asinis neveldzēja zemi, kas dāsni pabarotu nākamās paaudzes". Šodien var viennozīmīgi apgalvot, ka sacerējuma autora uzskati par tautām un rasēm ir pilnīgi nepieņemami cilvēcei, nes tai vienīgi nelaimi un postu.

Tāpat var apgalvot, ka arī pašas idejas, kas savā starpā karoja un par kurām tika lietas neskaitāmu miljonu cilvēku asinis un upurēta dzīvība savu mūžu ir nodzīvojušas un ieņēmušas attiecīgu vietu cilvēces vēstures anālēs. Dot objektīvu vērtējumu Ādolfa Hitlera sacerējumam ir vēsturiski pāragri. Vēl nav pilnībā sadzijušas Otrā vispasaules kara rētas, vēl nav aizmirstas ciešanas un zaudējumi, vēl nav pietiekoši izvērtēta uzvaras cena, vēl ir aktuāla gan uzvarētāju, gan paspēlētāju psiholoģija un aktuāls ir arī attiecīgo ideju vērtējums. Pārāk liela ir psiholoģiskā inerce, bet, protams, objektīvu novērtējumu gan sacerējumam, gan Otrajam vispasaules karam un ar to saistītajiem notikumiem cilvēces vēstures globālajā plāksnē dos tās lasītāju paaudzes, kas dzīvos divdesmit pirmā gadsimta beigās un divdesmit otrā gadsimta sākumā un tad tas, neapšaubāmi, būs arī objektīvs.

Ādolfa Hitlera sacerējuma izklāstījums sevišķi interesants ir Baltijas valstu (latviešu, lietuviešu, igauņu) lasītājiem, jo šo valstu ģeopolitiskā dzīves telpa kļuva, tāpat kā agrāk vēsturē, gan par Pirmā, gan par Otrā vispasaules kara karadarbības dabīgu teātri.

Ik reizi, kad Austrumi cīnījās ar Rietumiem par savām lielajām vitālajām interesēm, Baltijas valstu pilsoņi sadalījās divās nosacītās daļās, un no šīs cīņas katra puse izgāja gan kā uzvarētāja, gan kā zaudētāja. Tādējādi jebkurā gadījumā nosargājot savu etnisko dzīves telpu, tautas eksistēšanu un savu pavardu. Šo valstu pilsoņi jebkurā gadījumā nesa vislielākos upurus, jo vispasaules kara teātris šajos pēdējos divos karos aptvēra Baltijas republiku teritoriju pilnībā. Un tikai tāpēc, ka šo valstu pilsoņi vēsturiski ir labi un godīgi karavīri, neskatoties uz izlietajām asinīm un nestajiem upuriem, šīs valstis ir saglabājušas savu etnisko Dzimteni un tiesības uz mūžīgiem laikiem patstāvīgi ieņemt savu vietu vēsturē.

Tāpēc izdevēji dziļā cieņā noliec galvas arī to varoņu priekšā, kas cīnījās un upurēja savu dzīvību par Latviju, Lietuvu un Igauniju Vācijas pusē. Uzvarētāju pusē karojošie savā Dzimtenē tika pienācīgi atzīti un pelnīti slavināti, tāpēc, lai mūžīgs gods un slava latviešu, lietuviešu un igauņu karavīriem, kas cīnījās un lēja asinis par savu Tēvzemi abās karotāju pusēs Otrā vispasaules kara laikā.

Izdevēji pateicas visiem tiem labas gribas cilvēkiem, kas palīdzēja izklāstījuma tapšanai, godprātīgi strādājot pie kvalitatīva autorizēta izklāsta manuskripta izveidošanas.

Ar cieņu, izdevēji.

Liktenis nolēma, ka par manu dzimšanas vietu kļuva pilsētiņa Braunava pie Innas. Taču šī pilsētiņa ir izvietota uz divu vācu valstu robežas, un to apvienošana vismaz mums, jaunajiem cilvēkiem, bija senlolotais mērķis, kuru jāsasniedz par jebkuru cenu.

Vācu Austrijai noteikti jāatgriežas lielās metropoles ligzdā un pie tam, vadoties ne no saimnieciskiem apsvērumiem. Nē un nē. Ja šī apvienošanās nо saimnieciskā viedokļa būtu nenozīmīga vai arī kaitīga, neskatoties uz to, tā ir nepieciešama. Vienas asinis - vienā valstī! Līdz tam laikam, kamēr vācu tauta neapvienos visus savus dēlus vienas valsts ietvaros, viņai nav morālu tiesību tiekties uz dzīves telpas paplašināšanu. Tikai pēc tam, kad pēdējais vācietis būs atgriezies Vācijas valsts telpā un kad izrādīsies, ka tā nav spējīga pietiekami paēdināt savus iedzīvotājus, objektīvā nepieciešamība dos morālas tiesības, lai iegūtu svešas zemes. Tad zobens sāks spēlēt arkla lomu, asins asaras veldzēs zemi, nodrošinot ar dienišķo maizi nākamās paaudzes.

Tādējādi mazā pilsētiņa man šķiet kā lielā uzdevuma simbols.

Bet arī citā sakarā šī pilsētiņa ir pamācoša mūsu laikmetam. Vairāk nekā 100 gadus atpakaļ šī nepamanāmā ligzda ir kļuvusi par to notikumu arēnu, kuri iemūžināti vācu vēstures anālēs. Mūsu tēvzemi tik smagi pazemojošajā gadā šajā pilsētiņā par savu nelaimīgo un karsti mīlēto dzimteni varoņa nāvē krita nirnberdzietis Johans Palms - profesionāls grāmattirgotājs, aizrautīgs "nacionālists" un franču ienaidnieks. Viņš strikti atteicās nodot savus līdzgaitniekus, kuri ienaidnieka acīs bija galvenie atbildīgie. Tieši tāpat kā Leo Šlāgeters! Francūžu varām viņu tieši tāpat nodeva valdības aģenti. Šīs nodevības dēļ Augsburgas policijas direktoram bija bēdīga slava, un tādā veidā tika radīts mūsdienu vācu varas prototips, kas darbojas Zeveringa kunga aizbildniecībā.