Adolfs Hitlers: Mana Cīņa

Arī tuvākajā laikā it kā nekas nemainījās. Māte atbilstoši tēva novēlējumam turpināja mani izglītot valsts ierēdņa karjerai. Es, neskatoties ne uz ko, stingri biju apņēmies par ierēdni nekļūt. Tā kā vidusskolā pasniegtie priekšmeti attālināja no mana ideāla, es kļuvu vienaldzīgāks pret tiem. Pilnīgi negaidīti man palīdzēja slimība. Dažu nedēļu laikā tā atrisināja jautājumu par manu nākotni, kā arī strīdu starp mani un tēva mājām. Smags plaušu iekaisums piespieda ārstu kategoriski prasīt, lai pēc atveseļošanās jebkuros apstākļos man neļautu strādāt kancelejās. Arī reālskolas apmeklēšanu nācās pārtraukt vienu gadu. Tas, par ko es sapņoju un cīnījos, tagad tika panākts ar vienu "sitienu". Manas slimības dēļ māte beidzot piekrita manai pārejai no reālskolas uz zīmēšanas skolu.

Tās bija laimīgas dienas, kuras man šķita kā tiešs sapņa piepildījums. Taču tas viss par sapni arī palika. Pēc diviem gadiem nomira mana māte, un tas pielika punktu visiem šiem skaistajiem sapņiem.

Māte nomira pēc ilgas un smagas slimības, kas jau pašā sākumā neatstāja cerības uz izveseļošanos. Neskatoties uz to, šis trieciens pārsteidza mani šausmīgi. Tēvu es cienīju, bet māti arī mīlēju. Smagā īstenība un trūkums piespieda mani tagad ātri pieņemt lēmumu. Nelielie līdzekļi, kas palika pēc tēva nāves, mātes slimības laikā tika ātri iztērēti. Bāreņu pensija, kas man pienācās, bija pilnīgi nepietiekama izdzīvošanai. Man pašam tagad vajadzēja gādāt par iztiku.

Ar mantu lādīti rokās un nelokāmu gribu es aizbraucu uz Vīni. To, kas piecdesmit gadus atpakaļ izdevās manam tēvam, es cerēju no likteņa atkarot sev. Arī es gribēju kļūt "par kaut ko", bet, protams, nekādā gadījumā par ierēdni.

Jautājums par manu likteni bija atrisināts jau tajā laikā, kad nomira mana māte.

Viņas slimības pēdējos mēnešos es aizbraucu uz Vīni, lai nokārtotu eksāmenu akadēmijā. Es sev līdzi vedu vīstokli ar saviem zīmējumiem un biju pārliecināts, ka eksāmenu nokārtošu jokojoties. Jau reālskolā mani uzskatīja par labāko zīmētāju klasē, bet kopš tā laika mani dotumi zīmēšanā bija palielinājušies vairākkārt. Biju lepns, laimīgs un pilnīgi pārliecināts, ka viegli tikšu galā ar šo savu uzdevumu.

Tikai atsevišķās retās minūtēs manī radās pārdomas: mans mākslinieka talants dažkārt izpaudās rasētāja talantā - it sevišķi visās arhitektūras nozarēs. Arvien lielāka interese man radās par celtniecības mākslu. Savu ietekmi šajā virzienā atstāja arī brauciens uz Vīni, kuru pirmo reizi apmeklēju 16 gadu vecumā. Toreiz es braucu uz galvaspilsētu ar mērķi paskatīties pils muzeja gleznu galeriju, bet īstenībā manu uzmanību saistīja tikai pats muzejs. Es skraidīju pa pilsētu no rīta līdz vakaram, cenšoties pēc iespējas vairāk redzēt ievērojamas vietas; bet galu galā manu uzmanību piesaistīja vienīgi celtnes. Stundām ilgi es stāvēju op­eras celtnes priekšā, stundām ilgi es skatījos uz parlamenta ēku. Ringa ielas brīnišķīgās ēkas ietekmēja mani tāpat kā pasaka no grāmatas "Tūkstotis un viena nakts".

Tagad es atrados skaistajā Vīnē otro reizi. Laba rezultāta gaidās, apņēmības un lepnuma pilns, es aiz nepacietības gribēju ātrāk nokārtot eksāmenu. Par to biju tik ļoti pārliecināts, ka paziņojums par manu neuzņemšanu iedarbojās uz mani kā zibens no skaidrām debesīm. Kad es griezos pie rektora ar jautājumu, kādi ir manas neuzņemšanas cēloņi akadēmijas mākslas nodaļā, rektors man atbildēja, ka atvestie zīmējumi neatstājot ne mazāko šaubu par to, ka mākslinieks no manis neiznāks. No šiem zīmējumiem redzams, ka man ir dotumi arhitektūras jomā. Man vajagot pilnīgi atmest domas par mākslas nodaļu un padomāt par arhitektūras nodaļu. Rektors izteica sevišķu izbrīnu par to, ka es līdz šim laikam vispār neesot mācījies nekādā celtniecības skolā.

Samulsis es pametu brīnišķīgo ēku Šillera laukumā un pirmo reizi savā īsajā dzīvē pats ar sevi pārdzīvoju disharmoniju. Tas, ko es tagad dzirdēju no rektora mutes par savām spējām, kā zibens apgaismoja man tās iekšējās pretrunas, kuras es zemapziņā pārdzīvoju jau agrāk. Tikai līdz šim es nevarēju sev skaidri atbildēt, kāpēc un no kā tas notiek.

Pēc dažām dienām arī man pašam kļuva pilnīgi skaidrs, ka jākļūst par arhitektu.

Ceļš uz arhitekta profesiju man bija ērkšķu pilns. Ietiepības dēļ es veltīgi zaudēju daudz laika reālskolā un tagad par to nācās samaksāt. Lai iekļūtu akadēmijas arhitektūras nodaļā, sākumā vajadzēja beigt celtniecības tehnisko skolu. Bet, lai tiktu tajā, bija nepieciešams vidusskolas atestāts. Bet nekā no tā man nebija. Reāli domājot, likās, ka manu sapņu īstenošana ir pilnīgi neiespējama.

Kad pēc mātes nāves es trešo reizi atbraucu uz Vīni, - šoreiz uz daudziem gadiem, - es atkal biju garīgi līdzsvarots, manī bija atgrie­zusies agrākā neatlaidība, un tagad es pilnībā zināju savu mērķi. Es stingri nolēmu kļūt par arhitektu. Visus šķēršļus vajadzēja salauzt, par kapitulāciju to priekšā nebija pat runas. Tādējādi, visu pārdomājot, es savā priekšā redzēju sava nelaiķa tēva piemēru. Viņš taču varēja no lauku puišeļa un kurpnieka mācekļa pacelties līdz valsts ierēdņa līmenim. Taču es jutu stiprāku pamatu zem kājām, manas iespējas likās lielākas. To, ko es toreiz uztvēru kā likteņa nežēlastību, tagad esmu spiests atzīt kā nolemtības gudrību. Trūkuma dieviete paņēma mani savās nežēlīgajās rokās. Daudzreiz man šķita, ka tūlīt mani salauzīs trūkums, bet patiesībā tādi mirkļi norūdīja manu raksturu cīņai, un galu galā šis raksturs uzvarēja. Tieši šim savas dzīves periodam man jāpateicas par to, ka es pratu kļūt stiprs un nelokāms. Tagad es dodu svētību šim laikam, ka tas izrāva mani no ērtās dzīves tukšuma, ka mani, memmesdēliņu, "atrāva" no mīkstajiem pēļiem un atdeva trūkuma mātes rokās. Tas man deva iespēju iepazīt nabadzību un ciešanas, kā arī iepazīstināja ar tiem, ar kuriem vēlāk kopā bija lemts cīnīties.

* * *

Šajā pašā laikā es sastapos ar divām briesmām, par kurām agrāk zināju tikai nosaukuma pēc, un kuru nozīmi vācu tautas likteņos, protams, nesapratu. Te es domāju par marksismu un jūdaismu.

Vīne - pilsēta, kas tik daudziem šķiet brīnišķīgu mierinājumu krātuve, laimīgu cilvēku un svētku pilsēta. Taču manā atmiņā tā diemžēl ir palikusi tikai kā manas dzīves skumjākais posms.

Arī tagad šī pilsēta manī izsauc tikai smagas atmiņas. Vīne - šajā vārdā man apvienojas 5 smagi ciešanu un zaudējumu gadi, kuru laikā es sākumā cīnījos par gabaliņu maizes kā melnstrādnieks, pēc tam kā sīks rasētājs. Es toreiz dzīvoju patiešām pusbadā un neatceros, ka tajā laikā būtu jebkad paēdis. Bads bija mans uzticamākais ceļabiedrs, kas nekad neatstāja un godīgi dalījās ar mani visu šo laiku.

Iegādājoties jebkuru jaunu grāmatu, kopā ar mani šajā pirkumā piedalījās tas pats mans uzticamākais ceļabiedrs - izsalkums. Katra operas izrādes apmeklēšana nozīmēja to, ka mans uzticamais draugs paliek kopā ar mani uz ilgāku laiku. Citiem vārdiem, ar šo nežēlīgo ceļabiedru man vajadzēja cīnīties ik dienu. Taču šajā laikā es mācījos vairāk nekā jebkad savā dzīvē. Bez darba arhitektūrā un operas izrāžu retas apmeklēšanas, ziedojot šīm vajadzībām jau tā nabadzīgās pusdienas, man bija tikai viens prieks, - tās bija grāmatas.

Es lasīju bezgalīgi daudz un pamatīgi. Viss brīvais laiks, kas palika pāri pēc darba, pilnīgi tika izmantots šai nodarbībai. Vairāku gadu laikā es radīju sev zināmu zinību rezervi, ar kuru barojos līdz pat šim laikam.