Adolfs Hitlers: Mana Cīņa

Vēl vairāk.

Šajā laikā manī veidojās zināmi priekšstati par pasauli un izveidojās pasaules uzskats, kas lika granīta pamatus manai tagadējai cīņai.

Tos uzskatus, kurus es ieguvu toreiz, man nācās nedaudz papildināt, bet mainīt nenācās neko.

Tieši otrādi.

Es tagad esmu stingri pārliecināts par to, ka visas cilvēka radošās idejas pamatvilcienos rodas jaunības gados, cik nu vispār tādam cilvēkam ir dotumu radoši domāt. Es tagad redzu atšķirību starp vecuma gudrību, kas ir liela krietnuma, piesardzības un garas dzīves pieredzes rezultāts, un starp jaunības ģenialitāti, kas ar devīgu roku sniedz cilvēcei labvēlīgas idejas un domas, kaut gan bieži arī nepabeigtā veidā. Jaunība dod cilvēcei celtniecības materiālu un nākotnes plānus, no kuriem pēc tam gudrais vecums ņem ķieģeļus un mūrē celtni, ja tā saucamā vecuma gudrība vispār nenoslāpē jaunības ģenialitāti.

* * *

Dzīve, kuru līdz šim laikam es pavadīju vecāku mājās, maz atšķīrās no parastās dzīves. Es dzīvoju bezbēdīgi, un nekādas sociālas problēmas mani neskāra. Mani vienaudži piederēja pie sīkburžuāzijas, t.i., pie tām aprindām, kas maz ir saistītas ar fiziska darba strādniekiem. Lai cik arī tas nebūtu savādi, bezdibenis, kas pastāvēja starp sīkburžuāziju, kuras ekonomiskais stāvoklis nebija "spīdošs", un starp fiziskā darba strādniekiem, bija nesalīdzināmi dziļāks, nekā to uzskatīja. Tā cēloni var izteikt šādi: naids ir šo sabiedrisko slāņu piesardzība. Viņi pavisam nesen tik tikko pacēlās virs fiziskā darba strādnieku līmeņa. Vai atkal ir nepieciešams atgriezties savā vecajā stāvoklī, t.i., strādnieku slāņa stāvoklī, un no jauna tikt pieskaitītiem tam? Bez tam daudziem vēl papildus rodas rūgtas atmiņas par zemāko slāņu nedzirdēti atpalikušo kultūras līmeni, šausmīgo savstarpējo izturēšanos. Nesen izcīnītais sīkburžuja stāvoklis pats par sevi nav nekāds Dievs augstais, taču tas neapšaubāmi piespiež baidīties no drauda atkal nolaisties par vienu pakāpienu zemāk, un padara nepanesamu pat domu par to.

No šejienes bieži izriet tas, ka augstu stāvoši cilvēki attiecas pret pašiem zemākstāvošajiem ar daudz mazākiem aizspriedumiem nekā "izlēcēji".

Tāpēc izlēcējs zināmā mērā ir jebkurš cilvēks, kas ar savu enerģiju ir nedaudz izsities uz augšu, salīdzinājumā ar savu iepriekšējo dzīves līmeni.

Šī bieži vien smagā cīņa noslāpē jebkuru līdzjūtību. Izmisīgā cīņa par izdzīvošanu, kurā pats esi tikko piedalījies, bieži vien nogalina jebkuru līdzjūtību pret citiem cilvēkiem.

Pret mani liktenis šajā sakarā bija labvēlīgāks. Dzīve, iesviedusi mani nabadzības un trūkuma atvarā, no kurienes savā laikā izkļuva mans tēvs, vēlāk izsitoties cilvēkos, norāva no manām acīm sīkburžuāzijas ierobežotās audzināšanas aizsēju. Tikai tagad es sāku saprast cilvēkus, iemācījos atšķirt šķietamību un īstenību no cilvēka iekšējās būtības.

Vīne jau 20. gadsimta sākumā tika pieskaitīta pie milzīgās sociālās nevienlīdzības pilsētām.

No vienas puses, te bija uzkrītošs greznums, no otras puses, - atbaido­ša nabadzība. Pilsētas centrā un tās iekšējos kvartālos varēja it sevišķi just 52 miljonu valsts pulsu ar visu tās nacionalitāšu valstij raksturīgo un apšaubāmo valdzinājumu. Galms kā magnēts ar visu apžilbinošo bagātību pievilināja bagātniekus un inteliģentus. To papildināja visspēcīgākais centrālisms, kas bija Habsburgu monarhijas pamatā.

Tikai, pateicoties centrālismam, varēja saturēt šo starpnacionālo "ķīseli". Centrālisma rezultāts bija nepieredzēta augstākās administrācijas koncentrācija valsts rezidence Vīnē.

Vīne bija ne tikai Donavas monarhijas politiskais un garīgais, bet arī ekonomiskais centrs. Lielās strādnieku armijas pretstats bija augstāko oficieru, valsts ierēdņu, mākslinieku un zinātnieku armija, bet baismīgās nabadzības pretstats - aristokrātijas un tirgotāju milzīgā bagātība. Pils laukumā jebkurā diennakts laikā varēja redzēt tūkstošiem klejojošu bezdarbnieku. Pāris soļu no triumfālajiem vārtiem dubļainos kanālos vārtījās un dzēra simtiem tūkstošu bezpajumtnieku.

Diezin vai tajā laikā kādā citā vācu pilsētā varēja labāk un ar lielākiem panākumiem pētīt sociālo problēmu. Tikai nevajag apmānīt pašiem sevi. Šī "pētīšana" nav iespējama, sākot no augšas uz leju. Kas nav pabijis smacējošajās nabadzības knaiblēs, tas nekad nesapratīs, ko nozīmē šī elle. Ja tiek pētīta sociālā problēma, sākot no augšas uz leju, tad neko citu nevar sagaidīt kā melīgu sentimentalitāti un vieglprātīgu pļāpāšanu. Bet tie gan viens, gan otrs ir kaitīgi. Pirmais tāpēc, ka problēma vienkārši tiek apieta; otrais tāpēc, ka neļauj pat piekļūt pie problēmas kodola. Es patiešām nezinu, kas ir sliktāk: pilnīga vienaldzība par sociālām vajadzībām, kas ir raksturīga vairākumam laimīgo un tiem, kuri pietiekami daudz nopelna un bezbēdīgi dzīvo, vai arī nievājoša un bieži vien augstākā mērā netaktiska, iecietīga attieksme pret jaunāko brāli. Tā ir raksturīga tiem daudzajiem vīriešu kārtas kungiem un sieviešu kārtas kundzēm, kam līdzjūtība "tautai" ir modes lieta. Šie cilvēki grēko vairāk nekā viņi var iedomāties, iztrūkstot takta sajūtai. Nav jābrīnās, ka šādas saskarsmes ar "jaunāko brāli" rezultāts bieži vien ir pilnīgi negatīvs. Kad tauta uz tādu apiešanos atbild ar sašutuma jūtām, šie labie kungi to uztver kā tautas nepateicības pierādījumu.

Tas, ka sabiedriskai darbībai nav nekā kopēja ar augstāk teikto un ka tā vispirms nevar rēķināties ar kaut kādu pateicību, jo tās uzdevums ir nevis sadalīt ubaga dāvanas, bet gan atjaunot tiesības, - tāda veida domāšana šiem kungiem pat prātā neienāk.

Mani liktenis pasargāja no sociālo jautājumu "risināšanas" tādā veidā. Es tiku ievilkts nabadzības atvarā, liktenis mani uzaicināja ne tik daudz "pētīt" sociālo problēmu, bet gan to pašam izmēģināt. Ja trusītis laimīgi pārdzīvo preparēšanu, tad jau tas ir viņa paša nopelns.

* * *

Cenšoties tagad uzrakstīt uz papīra par to, kas tika pārdzīvots toreiz, es iepriekš zinu, ka par pilnīgu izklāstījumu pat runa nevar būt. Tā var

būt tikai par to, lai aprakstītu visspilgtākos iespaidus un pierakstītu tās nozīmīgākās mācības, kuras es guvu savas dzīves noteiktā posmā.

* * *

Sameklēt darbu man nebija grūti: nācās strādāt gan par melnstrād­nieku, gan arī dažkārt veikt līgumdarbu. Tādā veidā es pelnīju sev maizes kumosu.

Bez tam es bieži domāju: jāpieņem to cilvēku viedoklis, kas, nokratījuši no savām kājām vecās Eiropas pīšļus, dodas uz Jauno pasauli, lai tur nopelnītu maizes kumosu, vienalga kādu darbu strādājot. Atbrīvojušies no visiem aizspriedumiem un uzskatiem par dzimtskārtām un profesionālo godu, kā arī no visādām tradīcijām, viņi nopelna iztiku tur un tā, kur un kā tas ir iespējams. Viņiem ir pilnīga taisnība, ka neviens darbs neapkauno cilvēku. Tāpēc es nolēmu ar abām kājām nostāties uz zemes un izsisties uz augšu, lai arī ko tas man maksātu.

Ļoti ātri es pārliecinājos gan par to, ka vienmēr un visur var atrast kādu darbu, gan arī par to, ka tikpat viegli darbu var pazaudēt.

Tieši darba nodrošināšana pēc kāda laika man kļuva pati smagākā jaunās dzīves puse.

"Kvalificētu" strādnieku izsviež uz ielas ne tik bieži kā melnstrād­nieku. Taču arī viņš nav drošs, ka nenotiks tas pats. Ja viņš nenokļūst bezdarbniekos vienkārši sakarā ar to, ka nav darba vispār, tad bieži viņu pārsteidz lokauts vai bezdarbs par piedalīšanos streikā.