Adolfs Hitlers: Mana Cīņa

Te nenodarbinātība nežēlīgi atriebjas visai saimniecībai.

Lauku puisis, kas pārceļas uz pilsētu vieglāka darba, īsāka darbalaika un citu pilsētas kārdinājumu dēļ un, kas ir pieradis pie nodrošinātākas nodarbinātības, pamet darbu tikai tad, kad viņam ir nopietnas cerības atrast citu. Vajadzība pēc lauksaimniecības strādniekiem ir liela, tāpēc bezdarbs šo strādnieku vidū nevar būt ilgstošs. Kļūdaini ir domāt, ka jaunais puisis, kas aizbrauc uz lielpilsētu, ir sliktāks par to, kurš ir apmeties uz ilgu laiku laukos. Nē, tieši otrādi, pieredze rāda, ka uz pilsētu pārnākušie lauku cilvēki lielākoties ir pieskaitāmi pašiem veselīgākajiem un enerģiskākajiem cilvēkiem. Pie šiem "emigrantiem" jāpieskaita ne tikai tie, kas ir emigrējuši aiz okeāna uz Ameriku, bet arī tie lauku cilvēki, kas ir nolēmuši pamest savus laukus un doties laimes meklējumos uz lielpilsētu.

Arī viņi uzņemas lielu risku. Lielākoties šāds lauku puisis ierodas lielpilsētā ar naudu kabatā. Viņam nav jāuztraucas par sevi, ja darbu uzreiz nevarēs atrast. Daudz sliktāk būs tad, ja atrasto darbu viņam nāksies ātri pazaudēt. It īpaši ziemas laikā atrast jaunu darbu ir ļoti grūti, pat neiespējami. Dažas nedēļas viņš izdzīvos, jo no arodbiedrības kases dabūs bezdarbnieka pabalstu. Bet, kad būs iztērēts pēdējais grasis un arodbied­rības kase pārtrauks izmaksāt viņam pabalstu sakarā ar pārāk ilgu atrašanos bezdarbnieka statusā, tad viņš nonāk lielā trūkumā. Līdz ar to viņam izsalkušam nāksies klaiņot pa ielām un ieķīlāt vai pārdot pēdējās mantas. Viņa apģērbs nonēsāsies, un viņš pats arvien vairāk sabruks fiziski, bet pēc tam arī morāli. Ja viņam vēl gadīsies palikt bez pajumtes (ziemā tas gadās itin bieži), viņa stāvoklis kļūs pavisam nožēlojams. Galu galā viņš tomēr atradīs kaut kādu darbu, un viss sāksies no gala. Otrreiz nelaime nāks tādā pašā veidā. Trešo reizi likteņa triecieni būs daudz spēcīgāki. Pamazām viņš sāks uztvert savu nenodrošināto stāvokli arvien vienaldzīgāk. Visbeidzot šī atkārtošanās kļūs par pieradumu.

Enerģiskais un strādīgais puisis, pateicoties tieši tam, pakāpeniski pilnīgi izmaina savu veidolu. No darba cilvēka viņš pārvēršas par vienkāršu instrumentu tādu cilvēku rokās, kuri sāk viņu izmantot savu zemisko un savtīgo mērķu sasniegšanai. Bez jebkādas vainas viņam tik bieži nākas kļūt par bezdarbnieku, ka viņš jau sāk uzskatīt: mēnesi vairāk vai ma­zāk - vienalga. Galu galā viņa attieksme kļūst indiferenta ne tikai pret savu personisko eksistēšanu un izpeļņu, bet arī pret jautājumiem, kas saistīti ar valsts, sabiedrisko un visas kultūras vērtību iznīcināšanu. Viņam nav grūtību piedalīties streikos, bet tik pat viegli viņš var pret streikiem attiekties pilnīgi indiferenti.

Man bija iespēja šo procesu vērot savām acīm tūkstošiem reižu. Jo vairāk es vēroju šo spēli, jo vairāk manī radās pretīgums pret lielpilsētu, kas sākumā tik alkatīgi pievelk cilvēkus, lai pēc tam viņus tik cietsirdīgi atstumtu un iznīcinātu.

Kad šie cilvēki ierodas pilsētā, viņi it kā ar prieku tiek pieskaitīti galvaspilsētas iedzīvotājiem; bet tikko viņi ilgāk uzturas šajā pilsētā, tā pārstāj par viņiem interesēties.

Arī mani dzīve šajā pasaules pilsētā ir krietni nopluinījusi; uz savas ādas man vajadzēja izbaudīt pietiekami daudzus materiālus un morālus likteņa triecienus. Ir vēl viena lieta, par kuru es šeit pārliecinājos: biežās pārejas no darba uz bezdarbu un otrādi, kas saistītas ar mūžīgām niecīgā budžeta svārstībām, sagrauj taupības sajūtu un vispār atņem vēlmi saprātīgi veidot savu dzīvi. Cilvēks pakāpeniski pierod labajos laikos dzīvot bez bēdām, bet sliktajos - badoties. Izsalkums pieradina cilvēku neaprēķināmi rīkoties ar naudu, kad tā nonāk viņa rokās; cilvēks zaudē pašierobežošanās spējas. Ja tiek dabūts kaut kāds darbs un nopelnīti daži graši, viņš šo izpeļņu tūlīt vieglprātīgi "aizlaiž vējā". Tas izslēdz jebkuru iespēju aprēķināt savu nelielo budžetu kaut vai vienai nedēļai. Sākumā nopelnītās naudas pietiek piecām no septiņām nedēļas dienām, pēc tam tikai trim dienām, un galu galā cilvēks nonāk tik tālu, ka iztērē visu savu nedēļas izpeļņu vienas dienas laikā.

Bet mājās bieži vien gaida sieva un bērni. Dažreiz arī viņi pierod pie šīs neveselīgās dzīves. Tas notiek galvenokārt tad, ja vīrs pret viņiem izturas labi un pat vēl mīl ģimeni. Tad viņi visi kopā vienas, divu vai trīs dienu laikā iztērē visu nedēļas izpeļņu. Kamēr nauda vēl ir, viņi ir paēduši un padzēruši, bet nedēļas otrā pusē notiek viņu badošanās. Šajā laikā sieva iet pie kaimiņiem, lai aizņemtos kādus grašus, "taisa" nelielus parā­dus pie veikalnieka un cenšas visādi izgrozīties, lai kaut kā izdzīvotu nedēļas pēdējās dienās. Pusdienlaikā viņi sēžas pie galda ar pustukšiem traukiem, bet bieži vien tie ir pavisam tukši. Tiek gaidīta jaunā algas diena: izsalkumā tiek sapņots par šo laimīgo dienu, kad nedēļas izpeļņa atkal tiks iztērēta pāris stundās.

Mazie bērni jau agrā bērnībā iepazīst šo nabadzību.

Taču pavisam slikti viss beidzas tad, ja vīrs atraujas no ģimenes vai māte savu bērnu dēļ sāk cīņu pret vīru šādas nožēlojamas dzīves dēļ. Tad sākas strīdi un nesaskaņas. Jo vairāk vīrs atsvešinās no sievas, jo vairāk viņš aizraujas ar alkoholu. Katru sestdienu viņš ir piedzēries. Pašsaglabāšanās jūtu vadīta un savu bērnu dēļ māte uzsāk negantu cīņu par tiem niecīgajiem grašiem, kurus viņai nākas izspiest no vīra lielākoties ceļā no fabrikas līdz krogam. Svētdienas vai pirmdienas naktī viņš beidzot ieradīsies mājās - piedzēries, nikns un bez graša kabatā. Tad notiek tādas scēnas, no kurām Dievs lai mūs sargā.

Es pats to esmu vērojis tūkstošiem reižu. Sākumā tas mani kaitināja un izsauca sašutumu, bet vēlāk es iemācījos saprast šo ciešanu smago traģēdiju un saskatīt to daudz dziļākos cēloņus. Sliktu sabiedrisko apstākļu nelaimīgie upuri!

Vēl sliktāka toreiz bija nodrošināšana ar dzīvokļiem. Vīnes meln­strādnieka dzīves apstākļi bija vienkārši briesmīgi. Vēl tagad man tirpas skrien pār muguru, kad atceros tās kazarmas, kur masveidā dzīvoja šie nelaimīgie cilvēki, un tās mēslu, netīrumu un drazu kaudzes, kādas man nācās redzēt.

Ko gan var labu gaidīt, kad kādu dienu no šīm kazarmām izlauzīsies nenoturama saniknotu vergu masa, par kuru bezrūpīgā pilsēta pat nedomā?

Jā, bagātnieku pasaule ir bezrūpīga.

Tā bez rūpēm ļauj notikumiem ritēt savu gaitu, nedomājot pat par to, ka liktenis agri vai vēlu atmaksās, ja vien cilvēki savlaicīgi nepadomās, ka liktenis ir jāiežēlina.

Cik ļoti pateicīgs es tagad esmu providencei par to, ka tā deva man iespēju iepazīt šo skolu! Tajā man nenācās izvairīties no visa tā, kas nebija pa prātam. Šī skola mani audzināja ātri un pamatīgi.

Ja es negribēju pilnīgi vilties cilvēkos, kuru sabiedrībā es tolaik uztu­rējos, man vajadzēja sākt atšķirt viņu dzīves ārpusi no šīs dzīves ietek­mētājiem cēloņiem. Tikai tādā gadījumā visu to varēja izturēt un nekrist izmisumā. Tikai tā es savā priekšā varēju saskatīt ne tikai nabadzībā un netīrībā grimstošos cilvēkus, bet arī bēdīgo likumu bēdīgos rezultātus. Manas paša dzīves grūtības un cīņa par izdzīvošanu, kura nebūt nebija viegla, šajā sakarā paglāba mani no briesmām kļūt vienkārši sentimentā­lam. Es nebūt nekapitulēju un nenolaidu rokas, redzot noteiktas sabiedriskās attīstības nenovēršamos rezultātus. Nē, tā nav jāsaprot manu vārdu jēga.