Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Līdz tam es biju iepazinis sociāldemokrātisko partiju tikai kā skatītājs masu demonstrāciju laikā. Man nebija ne mazākā priekšstata par tās piekritēju mentalitāti vai viņu mācības būtību. Un tad es pēkšņi nonācu saskarē ar tās audzināšanas un "pasaules uzskata" rezultātu. Tas, kas varbūt būtu noticis tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, notika dažu mēnešu laikā: es sapratu, ka zem sociālās tikumības un cilvēkmīlestības maskas apkārt staigājošais mēris ir tik bīstams, ka no tā iespējami ātrāk pasaule jāatbrīvo. Citādi tā tiks atbrīvota no cilvēces.

Mana pirmā tikšanās ar sociāldemokrātiem notika, strādājot kādā jaunceltnē.

Jau no paša sākuma nebija nekā iepriecinoša. Mans apģērbs vēl bija samērā kārtīgs, mana valoda bija izkopta, un izturēšanās - atturīga. Es biju pietiekami daudz norūpējies par savu likteni, lai vēl domātu par to, kas notiek apkārtējā pasaulē. Man bija nepieciešams vienīgi darbs, lai nenomirtu badā, un lai es gūtu, kaut arī lēnas, tomēr tālākās izglītošanās iespējas. Droši vien es vispār nebūtu licies zinis par savu jauno vidi, ja otrajā vai trešajā darba dienā nebūtu gadījies notikums, kas piespieda mani nekavējoties izteikt savu attieksmi. Man piedāvāja iestāties organizācijā.

Manas zināšanas par arodorganizācijām toreiz līdzinājās nullei. Es varētu tikpat labi pierādīt to lietderīgumu kā nelietderīgumu. Kad man paziņoja, ka ir tajā jāiestājas, es atteicos. Es to pamatoju ar to, ka šo lietu nesaprotu, un vispār es neļauju nevienam sevi piespiest. Droši vien pirmais apgalvojums bija pamatā tam, ka es tūlīt netiku izmests pa durvīm. Liekas, viņi cerēja, ka dažās dienās es tikšu uzvests uz pareizā ceļa. Taču tā gan bija pamatīga maldīšanās. Pēc četrpadsmit dienām man vairs nebija spēka izturēt, lai arī kā to es būtu vēlējies. Šajās dienās es diezgan pamatīgi biju iepazinis šo vidi, un nekāda vara pasaulē nebūtu varējusi mani piespiest iestāties organizācijā, kuras biedrus es redzēju tik nepievilcīgā gaismā.

Pirmajās dienās es vienkārši dusmojos.

Pusdienlaikā daļa strādnieku gāja uz tuvējiem krogiem, kamēr pārējie palika būvlaukumā un apēda savas nabadzīgās pusdienas. Tie bija precētie vīri, kuriem sievas pusdienās parasti atnesa zupu nožēlojama izskata traukos. Tuvojoties nedēļas beigām, šo strādnieku skaits arvien palielinājās. To, kāpēc tā bija, es sapratu tikai vēlāk. Parasti tika runāts par politiku.

Es dzēru pienu no pudeles, piekodu maizi, sēdēdams kaut kur nomaļus un uzmanīgi pētīdams jaunos apstākļus, vai arī domādams par savu nožēlojamo stāvokli šajā pasaulē.

Tik un tā es dzirdēju vairāk, nekā būtu vēlējies. Bieži vien man likās, ka tas notiek ar nodomu man tuvoties un tādā veidā piespiest izšķirties. Katrā ziņā tas, ko es dzirdēju, bija piemērots, lai mani ārkārtīgi satrauktu. Tika noliegts absolūti viss: nācija kā "kapitālistisko" - cik ārkārtīgi bieži man nācās dzirdēt šo vārdu! — šķiru izdomājums; dzimtene kā buržuāzijas ierocis darba cilvēku ekspluatēšanai; likumu autoritāte kā proletariāta apspiešanas līdzeklis; skola kā vergu, arī vergturu audzināšanas institūts; reliģija kā ekspluatācijai nolemtās tautas apstulbināšanas līdzeklis; morāle kā muļķīgas auna pacietības zīme utt. Nebija nekā tāda, kas netiktu pamatīgi "izvārtīts" dubļos.

Sākumā es mēģināju klusēt. Beidzot es to vairs vienkārši nespēju izturēt. Es sāku parādīt savu attieksmi, sāku iebilst. Taču man bija jāatzīst, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi, kamēr nebūs vismaz kaut kādu noteiktu zināšanu par strīdīgajām lietām. Tad es sāku meklēt avotus, no kuriem viņi bija smēlušies savu šķietamo gudrību. Es lasīju grāmatu pēc grāmatas, brošūru pēc brošūras.

Tagad jaunceltnē bieži vien gāja karsti. Es strīdējos un ar katru dienu biju labāk informēts par visu nekā mani pretinieki. Taču kādu dienu tika izmantots līdzeklis, ar kuru var vieglāk uzvarēt saprātu, t.i., terors un vardarbība. Daži runātāji no pretinieka nometnes piespieda mani vai nu tūlīt atstāt būvlaukumu, vai arī "nolidot" no sastatnēm. Tā kā es biju viens un katra pretošanās šķita bez izredzēm, es ievēroju pirmo padomu. Nu es biju ieguvis jaunu aunu pieredzi.

Riebuma pārņemts, es aizgāju. Taču es biju tik aizkaitināts, ka ne­spēju visai šai lietai vienkārši pagriezt muguru. Kad bija norimis pir­mais sašutums, atkal virsroku guva mana stūrgalvība. Es biju stingri nolēmis iet vēl strādāt uz citu jaunceltni. Šo lēmumu pastiprināja trūkums, kas dažas nedēļas vēlāk, kad bija iztērēta nelielā ietaupītā alga, atkal "sagrāba" mani savās nežēlīgajās rokās. Man vajadzēja to darīt, vai nu es gribēju, vai nē. Visa spēle sākās no jauna tieši tāpat, lai beigtos līdzīgi pirmajai spēlei.

Toreiz es cīnījos pats ar sevi. Vai tiešām šie cilvēki ir tā vērti, lai piederētu lielai tautai?

Šis jautājums mani mocīja. Ja uz to atbild apstiprinoši, tad cīņa par tautiskumu vairs nav to pūļu un upuru vērta, kādus labākie cilvēki ziedo šo padibeņu labā. Ja uz jautājumu atbild noliedzoši, tad mūsu tautai jau tagad ir maz cilvēku.

Sajās dienās es ar nemierīgu nomāktību skatījos, kā šī savai tautai nepieskaitāmā masa palielinās un pārvēršas draudīgā armijā.

Kā gan bija mainījušās manas izjūtas, kad kādu dienu es noskatījos, kā Vīnes strādnieki solo demonstrācijā pa četriem rindās, kurām, šķiet, nebūs gala! Es stāvēju gandrīz divas stundas un ar aizturētu elpu vēroju šo briesmīgo cilvēkveida pūķi, kas lēni vēlās garām. Ar baigu nomāktību sirdī es beidzot atstāju savu vietu un devos mājup. Ceļā es kādā tabakas veikaliņā ieraudzīju "Strādnieku laikrakstu", vecās austriešu sociālde­mokrātijas centrālo izdevumu. Arī kādā lētā kafejnīcā, uz kuru es bieži gāju lasīt laikrakstus, tā vienmēr bija redzama. Taču līdz šim es nevarēju sevi piespiest šajā nožēlojamā lapelē ieskatīties ilgāk par divām minūtēm, jo tās tonis iedarbojās uz mani kā vara vitriols. Demonstrācijas nomācošā iespaida varā mana iekšējā balss mudināja nopirkt šo lapeli un pamatīgi izlasīt. Tagad vakaros es tā arī darīju, pārvarēdams dusmas un sašutumu par šo melu jūru.

Lasot ikdienas sociāldemokrātisko presi, es varēju daudz labāk izstudēt tās ideju virziena iekšējo būtību, nekā tikai iepazīstoties ar sociālde­mokrātu teorētisko literatūru.

Cik liela gan bija atšķirība starp teorētiskajā literatūrā zaigojošajām frāzēm par brīvību, skaistumu, godu un cieņu, starp maldugunij līdzīgo visdziļāko gudrību izteicēju balamutību, pretīgi humāno morāli, - pie tam tas viss tika apgalvots ar cietpaurīgu pareģa noteiktību, - un starp šīs jaunajai cilvēcei domātās dziedinošās mācības brutālo dienas presi, kuru neatbaida nekāds zemiskums, apmelošana un kuras melīgo virtuozitāti var saukt par patiesi neaptveramu! Teorija ir domāta dumja­jiem vientiešiem no vidējiem un, protams, arī no visaugstākajiem "inteliģences slāņiem", bet prese ir paredzēta masām.

Mana iedziļināšanās šīs organizācijas literatūrā un presē nozīmēja atkal atrast ceļu pie savas tautas, un tas, kas šķita nepārvarams bezdibenis, kļuva par pamatu vēl lielākai mīlestībai.

Zinot šo briesmīgo indēšanas procesu, tikai nerrs varētu nolādēt tā upuri.

Jo patstāvīgāks es kļuvu turpmākajos gados, jo vairāk palielinājās mana izpratne par sociāldemokrātijas panākumu iekšējiem cēloņiem. Tagad es sapratu, ko nozīmē brutālā prasība lasīt tikai sarkanos laik­rakstus, apmeklēt tikai sarkanās sanāksmes, lasīt tikai sarkanās grāmatas utt. Es ar savām acīm redzēju šīs mācības piespiedu kārtā radīto rezultātu.