Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Masu psihe neuztver neko pusgatavu un vāju.

Līdzīgi tas ir sievietei, kuras dvēseles stāvokli mazāk ietekmē ab­strakta prāta secinājumi, bet vairāk nedefinējamas, intuitīvas ilgas pēc spēka, kas viņu papildina. Sieviete daudz labprātīgāk nolieksies stiprākā priekšā nekā valdīs pār vājo. Arī masas vairāk mīl valdītājus nevis lūdzējus. Tādēļ tās jūt iekšēju apmierinājumu, sastopoties ar mācību, kura sev blakus necieš nevienu citu un nepiekrīt liberālās brīvības pastāvēšanai. Masas lielākoties arī lāgā nezina, ko ar šo brīvību iesākt, un tādēļ nedaudz jūtas pamestas likteņa varā. To, ka notiek nekaunīga masu garīgā terorizēšana, tās neizprot, tāpat kā neizprot arī savas cilvēka brīvības nekrietno apspēlēšanu. Masas ne mazākā mērā iekšēji nenojauš visas mācības ārprātu.

Viņas redz tikai šīs mācības mērķtiecīgās spēka un brutalitātes iz­pausmes, kuru priekšā tās galu galā lieksies.

Ja sociāldemokrātijai pretstatītu patiesāku un īstenošanas ziņā tikpat brutālu mācību, tā uzvarētu šajā ārkārtīgi smagajā cīņā.

Nebija pagājuši vēl divi gadi, kad man jau bija skaidra gan sociālde­mokrātijas mācība, gan tās tehniskie īstenošanas līdzekļi.

Es aptvēru to nežēlīgo garīgo teroru, ar kādu šī kustība vispirms izdara spiedienu uz morāli un garīgi vēl negatavo buržuāziju. Pietiek dot tikai signālu, lai pret šķietami bīstamo ienaidnieku sāktos īsti varena bungu rībināšana, kura sastāv tikai no meliem un apmelojumiem. Tas turpinās tik ilgi, kamēr upura nervi neiztur un mīļā miera labad ienīstais upuris tiek "sadedzināts sārtā".

Taču šie muļķi tik un tā negūst mieru.

Spēle sākas no jauna un tiek atkārtota tik ilgi, kamēr bailes no mežonīgā kranča pārvēršas iedvestā paralīzē.

Tā kā sociāldemokrātija spēka vērtību vislabāk ir guvusi pašas pieredzē, visbiežāk tās vētra brāžas pret tiem, kuros tiek saskatīts spēks. Un otrādi. Tā slavē katru vārguli pretējā pusē, sākumā uzmanīgi, pēc tam jau skaļāk, atkarībā no tā izzinātās vai iedomātās garīgās kvalitātes.

No nevarīga bezrakstura ģēnija sociāldemokrāti baidās mazāk nekā no īsti spēcīga rakstura cilvēka pat tad, ja viņa gars ir visai aprobežots.

Visuzstājīgāk tie iestājas par to, kas ir vārgulis gan garā, gan arī spēkā.

Sociāldemokrāti prot radīt iespaidu, ka miers ir sasniedzams, tikai gudri, uzmanīgi un nelokāmi iekarojot vienu pozīciju pēc otras, reizēm ar klusu izspiešanu, reizēm ar īstu zādzību brīdī, kad vispārības uzmanība ir pievērsta citām lietām.

Tā ir taktika, kuras pamatā ir precīza cilvēcisko vājību ievērošana. Tās rezultātam gandrīz vai matemātiski jābūt pozitīvam, ja tikai pretējā puse neiemācīsies izmantot tādu pašu taktiku.

Pie tam cilvēkiem ar vāju raksturu ir skaidri jāpasaka, ka jautājums ir tāds - būt vai nebūt.

Arī šajā ziņā psiholoģiskā iedarbība ir precīzi aprēķināta.

Darba vietā, fabrikā, sapulču telpā un masu mītiņos teroram tik ilgi būs panākumi, kamēr pretī nestāsies vēl lielāks terors.

Protams, partija, drausmīgi kliedzot, izmisīgi sauks palīgā un, būdama jebkuras valstiskas autoritātes nonicinātāia, prasīs tieši šo autoritāti. Vairumā gadījumu vispārēja sajukuma apstākļos tā savu mērķi sasniegs: augstāko ierēdņu vidū tā tiešām atradīs tādu ragulopu, kas, muļķīgi cerēdams vēlāk iegūt bīstamā ienaidnieka labvēlību, palīdzēs salauzt kādu no šī pasaules mēra pretiniekiem.

To, kāda ir šī sitiena ietekme uz plašo ļaužu masu - gan piekritēju, gan arī pretinieku - prātu, var novērtēt tikai cilvēks, kurš tautas dvēseli pazīst nevis no grāmatām, bet gan no dzīves. Kamēr piekritēju rindās sasniegtā uzvara tiek uztverta kā izvēlētā ceļa tiesību triumfs, sakautais pretinieks izmisumā parasti sāk šaubīties par šādas pretošanās jēgu vispār.

Jo vairāk es iepazinu fiziskā terora metodes, jo vairāk man gribējās lūgt piedošanu tiem simtiem un tūkstošiem cilvēku, kuri bija tā varā.

Par to es no sirds varu pateikties manam toreizējam ciešanu laikam, ka tas man atdeva manu tautu un mācīja atšķirt upurus no tautas apmuļķotājiem.

Nav iespējams citādi nosaukt šo cilvēku apmuļķošanas rezultātu kā par upuri. Kad es cenšos atsaukt atmiņā ainas, kas raksturo šo "apakšējo slāņu'* dzīves būtību, tās nebūtu pilnīgas, ja es neapgalvotu, ka šīs dzīles atspoguļoja arī gaismas stariņus - reti sastopamu spēju upurēties, visuzticamāko biedriskumu un atturīgu pieticību. It sevišķi tas bija attiecināms uz strādnieku vecāko paaudzi.

Ja arī vispārējā lielpilsētas ietekmē jaunā paaudze arvien vairāk un vairāk zaudēja šīs tikumiskās vērtības, tad tomēr bija vēl ļoti daudz cilvēku, kuru veselīgās asinis bija stiprākas par zemisko dzīves nekriet­nību ietekmi. Iemesls tam, ka šie krietnie un labsirdīgie cilvēki savā politiskajā darbībā stājās mūsu tautiskuma nāvīgāko ienaidnieku rindās un tādējādi palīdzēja tās nostiprināt, bija meklējams tajā faktā, ka viņi nesaprata un arī nevarēja saprast šīs mācības zemiskumu. Neviens cits nerūpējās par viņiem. Tieši sociālie apstākļi izrādījās spēcīgāki par jebkuru pastāvošo pretēja virziena gribu. Posts, kurā viņi kādu dienu nonāca tik un tā, piespieda viņus pāriet sociāldemokrātijas nometnē.

Tā kā buržuāzija neskaitāmas reizes ļoti neveikli un amorāli pati sev izvirzīja cilvēciski pamatotas prasības, bieži vien negūdama nekādu labumu no tā un arī neuzdrošinādamās to gaidīt, tad arodorganizācijas iesaistīja pat viskrietnākos strādniekus politiskajā darbībā.

Esmu pārliecināts, ka iekšēji miljoniem strādnieku bija sociālde­mokrātiskās partijas ienaidnieki, taču viņu pretošanās tika pārvarēta dažreiz pat ļoti ārprātīgā veidā, kādā buržuāziskās partijas izturējās pret jebkuru sociālas ievirzes prasību. Aprobežotība, ar kādu tika noraidīti visi mēģinājumi uzlabot darba apstākļus, rūpēties par darba drošību, pārtraukt bērnu nodarbināšanu, pasargāt sievieti vismaz tajā laikā, kad tā zem sirds nēsā nākamo tautieti, ļoti palīdzēja sociāldemokrātijai šādos nožēlojamos gadījumos ievilināt masas savos tīklos. Mūsu "politiskā" buržuāzija nekad nevarēs vērst par labu to, ko tādā veidā tika samaitājusi. Pretodamās jebkuram mēģinājumam novērst sociālās nebūšanas, tā sēja tikai naidu un šķietami attaisnoja tautiskuma nāvīgāko ienaidnieku apgal­vojumus, ka tikai un vienīgi sociāldemokrātija pārstāv darba tautas intereses.

Tādējādi buržuāzija arī radīja morālo pamatojumu arodbiedrību pastā­vēšanai, t.i., to organizāciju pastāvēšanai, kuras šai politiskai partijai izdarīja vislielāko pakalpojumu.

Studiju laikā Vīnē, - vai es to gribēju, vai nē, - biju spiests parādīt savu attieksmi arī jautājumā par arodbiedrībām.

Tā kā es tās uzskatīju par sociāldemokrātiskās partijas neatņemamu sastāvdaļu, tad mans lēmums bija ātrs un nepareizs.

Es, protams, arodbiedrības noliedzu pilnīgi.

Arī šajā tik bezgalīgi svarīgajā jautājumā liktenis pats sniedza vērtīgas mācību stundas.

Divdesmit gadu vecumā es pratu atšķirt arodbiedrības kā darba ņēmēja sociālo tiesību aizstāvības un labāku dzīves apstākļu izcīnīšanas līdzekli no arodbiedrībām kā politiskā šķiru cīņas ieroča.

Tas, ka sociāldemokrātiskā partija saprata arodkustību ārkārtīgi lielo nozīmi, deva tām rokās drošu ieroci un līdz ar to nodrošināja panākumus. Turpretī tas, ka buržuāzija to nesaprata, nozīmēja tās politisko pozīciju zaudēšanu. Buržuāzija, arodbiedrības vīzdegunīgi "noliedzot", cerēja traucēt loģisko attīstības gaitu. Tas, ka arodbiedrības būtu kaut kādā mērā naidīgas tēvzemei, ir aplamība. Ja arodbiedrību darbības mērķis ir cenšanās uzlabot nācijas pamatslāņa stāvokli, tad to ietekme nebūt nav tēvzemei vai valstij naidīga, bet gan vārda visīstākajā nozīmē "nacionāla". Tādējādi tas palīdz veidot sociālos priekšnosacījumus, bez kuriem vispārēja nacionāla audzināšana nav iedomājama. Tām ir vislielākie nopelni tad, ja tiek novērstas sociālās kaites, garīgo un fizisko slimību izraisītāji cēloņi un tādējādi veicināta tautas vispārēja atveseļošanās.