Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Kad es ierados Vīnē, tad jau biju naidīgi noskaņots pret abām pusēm. Gan vadonis, gan kustība man likās "reakcionāra".

Taču elementārā taisnīguma izjūta man lika mainīt šo spriedumu. Man radās iespēja iepazīt gan šo vīru, gan viņa darbu, un taisnīgs novērtējums pamazām pārtapa neslēptā apbrīnā. Tagad es šajā cilvēkā redzēju visu laiku lielāko vācu birģermeistaru.

Kā gan daudzi mani uzskati pilnīgi mainījās līdz ar attieksmi, mainīšanos pret kristīgi sociālo kustību!

Pamazām mainījās arī mani uzskati par antisemītismu. Tās bija pašas smagākās pārmaiņas manī.

Šīs pārmaiņas man nozīmēja daudzas dvēseles cīņas. Tikai mēnešiem ilga prāta un jūtu cīniņa rezultātā uzvara sāka nosvērties prāta pusē. Divus gadus vēlāk prātam pievienojās arī jūtas, lai turpmāk tās kalpotu prātam kā visuzticamākais sargs un brīdinātājs.

Laikā, kad mana dvēseles audzināšana un aukstais prāts izcīnīja savu grūto cīņu, man nenovērtējami palīdzēja tā uzskatāmā mācība, kādu es guvu Vīnes ielās. Bija pienācis laiks, kad es vairs neklīdu kā akls pa varenās pilsētas ielām, bet skaidrām un atvērtām acīm raudzījos uz ēkām un cilvēkiem.

Reiz, staigājot pa vecpilsētu, es negaidīti sastapu kādu vīru garā kaftanā un melniem, cirtainiem matiem.

Mana pirmā doma bija šāda:

Vai tas arī ir ebrejs?

Lincā ebreji tā neizskatījās. Es slepus uzmanīgi vēroju šo vīru. Jo ilgāk es skatījos viņa sejā, pētīdams tās vaibstus, jo vairāk manā galvā pirmajam jautājumam sekoja pavisam cits formulējums:

Vai tas arī ir vācietis?

Kā parasts, šādos gadījumos uz jautājumu es sāku meklēt atbildi grāmatās.

Par dažiem grašiem es nopirku pirmās antisemītiskās brošūras savā dzīvē. Diemžēl, visas bija sarakstītas tā, it kā lasītājam ebreju jautājums principā jau būtu zināms vai pat saprotams. Arī brošūru tonis lielākoties bija tāds, kas modināja manī snaudošās šaubas, jo argumentācija bija pārāk nezinātniska un vietām pat ļoti vienkāršota.

Manī atkal modās iepriekšējās jūtas. Tās turpinājās nedēļām un mēnešiem.

Jautājuma nostādne man šķita tik briesmīga, izvirzītie apvainojumi tik pārmērīgi, ka, baidīdamies pieļaut netaisnību, es atkal kļuvu bailīgs un nedrošs.

Viena lieta gan bija sasniegta, tagad es vairs nešaubījos, ka šeit runa nav par vāciešiem, kuri pieder citai konfesijai, bet gan par atsevišķu tautu. No tā brīža, kad es sāku nodarboties ar šo jautājumu un vērīgāk ieskatīties ebrejos, es ieraudzīju Vīni pavisam citā gaismā. Lai es ietu, kurp iedams, visur es satiku ebrejus. Jo vairāk es viņos ieskatījos, jo skaidrāk es ieraudzīju viņu atšķirību no citiem cilvēkiem. It īpaši pilsētas centrālā daļa un kvartāli, kas atrodas uz ziemeļiem no Donavas kanāla, bija pilni ar cilvēkiem, kuri pat ārēji nelīdzinājās vāciešiem.

Bet, ja es vēl būtu turpinājis šaubīties, tad manu svārstīšanos pilnīgi pārvarēja daļas pašu ebreju izturēšanās.

Tajā laikā radās kustība, kurai Vīnē bija diezgan liela ietekme un kura ļoti asi parādīja, ka ebrejiem ir savs tautisks raksturs - cionisms.

Tiesa, sākumā varēja likties, ka tādi uzskati ir tikai daļai ebreju, bet viņu lielākā daļa cionismu nosoda un būtībā neatzīst. Raugoties konkrētāk, tomēr izrādījās, ka tas ir tikai ziepju burbulis; šī ebreju daļa vadās no elementāras lietderības, lai neteiktu, ka viņi melo. Tā liberāli domājoši ebreji neatbalstīja vis cionistus kā neīstus ebrejus, bet uzskatīja tos par ebrejiem, kuru atklātais jūdaisma apliecinājums ir nepraktisks un pat bīstams.

Abas šīs ebreju tautas daļas būtībā neatšķīrās.

Šī šķietamā cīņa starp ebrejiem-cionistiem un ebrejiem-liberā­liem drīz vien kļuva man pretīga. Tā bija viscaur nepatiesa, bieži vien melīga un maz līdzinājās tiem vienmēr skandinātajiem "garīgajiem augstumiem" un tīrībai, kādi tika piedēvēti šai tautai.

Attiecībā uz šīs tautas tikumisko tīrību un tīrību vispār, jānorāda, ka tā ir vārīga lieta. Tas, ka šie ļaudis nav lieli ūdens mīlētāji, redzams jau no viņu ārējā izskata un, diemžēl, bieži jūtams pat ar aizvērtām acīm. Vismaz man bieži kļuva nelabi no šo kaftānu valkātāju smakas vien. Bez tam viņiem bija netīras drēbes un pavisam nevaronīgs izskats.

Tas viss nekādi nevarēja būt pievilcīgi. Taču no ebrejiem mani pilnīgi atbaidīja tas, ka es, neskatoties uz visu šo fizisko netīrību, pēkšņi atklāju izredzētās tautas morālos traipus.

Nekas cits nebūtu varējis piespiest mani tik ātri mainīt savus uzskatus par ebrejiem kā iepazīšanās ar viņu darbību dažādās jomās.

Vai gan kultūras dzīvē bija atrodama kaut viena netīra lieta, kaut viena bezkaunība, - vienalga kādā formā, - kurā nebūtu iejaukts vismaz viens ebrejs?

Vajadzēja tikai uzmanīgi uzgriezt šo augoni, lai, tāpat kā pūstošā miesā tārps, pēkšņā dienas gaismā parādītos ebrejs.

Tā bija smaga apsūdzība, ko jūdaisms ieguva manās acīs, kad es iepazi­nos ar ebreju darbību presē, mākslā, literatūrā un teātrī.

Apskatot afišu stabus un izstudējot visu pretīgo kino un teātra haltūru garīgo tēvu vārdus, manī vēl vairāk nocietinājās negatīvā attieksme pret ebrejiem. Tas bija mēris, garīgs mēris, ļaunāks par īsto melno nāvi, kas kādreiz bija skārusi tautu. Un kādos daudzumos šī inde tika ražota un izplatīta! Protams, jo zemāks ir šāda mākslas fabrikanta garīgais un tikumiskais līmenis, jo lielāks ir viņa ražīgums. Šāds subjekts ātrāk nekā mēslu kaisāmā mašīna sviež savas rupjības (der Unrat) visas cilvēces sejā. Pie tam padomājiet, cik neierobežoti daudz ir šādu subjektu. Neaizmirstiet, ka uz vienu Gēti mums ir desmit tūkstoši šādu "pasaules ķēzītāju" (Schmierer der Mitwelt), kuru izplatītie baciļi tik briesmīgi saindē cilvēku dvēseles.

Tas bija šausmīgi, bet nebija ignorējams, ka daba tieši ebrejiem bija piešķīrusi šo apkaunojošo lomu.

Varbūt šeit arī meklējama šīs tautas "izredzētība"!

Es sāku pārbaudīt visu šo netīro mākslas dzīves produktu autoru vār­dus. Līdz ar to mana sākotnējā izturēšanās pret ebrejiem kļuva arvien sliktāka. Lai kā arī nepretojās manas jūtas, prāts izdarīja savus secinājumus.

Tas fakts, ka deviņas desmitdaļas literāro mēslu, mākslas haltūras un teātra stulbuma jānoraksta tādas tautas rēķinā, kura sastāda tikai vienu simto daļu no valsts iedzīvotājiem, nebija noliedzams; tā nu tas bija.

No šāda viedokļa raugoties, es tagad sāku pārbaudīt arī savu mīļo "pasaules presi".

Jo pamatīgāk es presi zondēju, jo vairāk mainījās mans kādreizējais uzskats par to. Tās stils kļuva arvien neciešamāks; saturu man nācās noraidīt kā ļoti seklu; tēlojuma objektivitāte vairāk līdzinājās meliem nekā godīgai patiesībai. Un autori bija ebreji.

Es ieraudzīju tūkstošiem lietu, kurām agrāk nebiju pievērsis uzmanību, kā arī citas lietas, par kurām jau agrāk biju domājis, bet tagad mācījos tās aptvert un saprast.

Šīs preses literāro ievirzi es tagad skatīju pavisam citā gaismā. Tās cildenais tonis, atbildot uz uzbrukumiem vai šo uzbrukumu noklusēšana vispār tagad man atklājās kā vienlīdz gudrs un zemisks triks. Apgarotās teātra kritikas vienmēr bija veltītas ebreju autoriem, bet noliegums netrāpīja nevienu citu kā vāciešus. Sīkie dūrieni Vilhelmam II bija kļuvuši par tādu pat sistēmu kā īpaša franču kultūras un civilizācijas izcelšana. Literārās noveles bezgaumīgums saturiski tika izkopts līdz nepieklājīgumam, kā arī valodā bija saklausāmas svešas tautas skaņas. Visa šīs preses jēga bija vāciskajam ļoti kaitīga, un tas tika darīts pilnīgi apzināti.