Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Tātad jautājums - vai arodbiedrības ir vajadzīgas - patiešām ir lieks.

Tikmēr, kamēr darba devēju vidū būs cilvēki ar neattīstītu sociālo izpratni, kuriem reizēm nav ne mazākās tiesiskuma un taisnīguma izjūtas, arodbiedrību darbiniekiem kā mūsu tautas daļai ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums aizsargāt sabiedrības intereses pret kādu atsevišķu cilvēku alkatību vai bezprātu. Saglabāt tautas uzticību un ticību ir visas nācijas interesēs, tāpat kā saglabāt tautas veselību.

To ļoti apdraud necienīgi uzņēmēji, kuri nejūtas kā sabiedrības organisma locekļi. Viņu alkatības un nerēķināšanās ne ar ko radīs lielu ļaunumu nākotnē.

Šādas attīstības cēloņu novēršana nozīmē cenšanos kalpot nācijas labā, bet nevis ko citu.

Pie tam nevajadzētu teikt, ka tā ir katra cilvēka brīva izvēle - no viņam patiesi vai šķietami nodarītās netaisnības izdarīt attiecīgus secinājumus. Nē! Tā ir cīņa ar savu spoguļattēlu un to var uzskatīt vienīgi par mēģinājumu novērst uzmanību. Ja nācijas interešu pamatā ir slikto sociālo apstākļu novēršana, tad šajā cīņā jāizmanto tādi ieroči, ar kuriem ir izredzes gūt panākumus. Atsevišķs strādnieks nekad nebūs spējīgs panākt kaut ko pret lieluzņēmēja varu, jo šeit nevar būt ne runas par augstākā taisnīguma uzvaras iespēju. Uzvarēs tas, kuram ir lielāks spēks. Pretējā gadījumā taisnīguma izjūta vien ļautu strīdu godam pabeigt vai, precīzāk sakot, līdz strīdam vispār nonākt.

Nē! Ja antisociāla vai necienīga izturēšanās pret cilvēkiem izaicina uz pretestību, tad, kamēr likumīgās un tiesiskās iestādes šos trūkumus nav novērsušas, šo cīņu iespējams izšķirt tikai ar lielāka spēka palīdzību. Līdz ar to kļūst pats par sevi saprotams, ka atsevišķai personai, kurai pieder uzņēmēja spēks un vara, pretī var stāties tikai no atsevišķām personām veidots darba ņēmēju kopums, lai jau pašā sākumā nebūtu jāizslēdz uzvaras iespēja.

Tādējādi arodorganizācijas var spēcināt sociālās domas praktisko iedarbību dzīvē un veicināt to kaitinošo cēloņu novēršanu, kas vienmēr no jauna dod iemeslu neapmierinātībai un sūdzībām.

Tas, ka tā nav noticis, vaina galvenokārt jāuzņemas tiem cilvēkiem, kas, izmantojot savu politisko ietekmi, ir kavējuši sociālo jautājumu noregulēšanu likumīgā ceļā.

Jo vairāk buržuāzijas politiķi neizprata vai, precīzāk sakot, negribēja izprast arodorganizāciju nozīmi un izrādīja tām pretsparu, jo arī vairāk sociāldemokrāti pārņēma šo strīdīgo kustību. Līdz ar to tie tālredzīgi izveidoja noturīgu pamatu, kas jau vairākkārt kritiskos brīžos ir bijis kā pēdējais aizsardzības līdzeklis.

Sociāldemokrāti nekad nav domājuši par to, lai saglabātos viņu aptvertas arodkustības sākotnējie uzdevumi.

Nē, tāda nodoma viņiem tiešām nav bijis.

Pāris gadu desmitos ar sociāldemokrātu zināšanām no cilvēka so­ciālo tiesību aizstāvības palīglīdzekļa tika radīts instruments nacionālās saimniecības sagraušanai.

Pie tam strādnieku intereses nemaz nebija paredzēts ierobežot. Ekonomisko pasākumu veikšana dod iespēju arī politiskā jomā izman­tot piespiešanu.

Sociāldemokrāti ir pietiekami negodīgi, lai to izmantotu, bet strād­nieku masas ir pietiekami pacietīgas, lai atļautu to darīt. Šajā gadījumā tas ir abpusēji pareizi.

* * *

Jau gadsimtu mijā arodbiedrību kustība bija pārtraukusi kalpot sa­vam sākotnējam uzdevumam. Ar katru gadu tā arvien vairāk bija nonākusi sociāldemokrātiskās politikas ietekmē un galu galā pārvērtu­sies par šķiru cīņas ieroci. Tās uzdevums bija dot pastāvīgus triecienus tik grūti celtajai ekonomiskajai iekārtai. Sagraujot valsts ekonomisko pamatu, tā sagatavotu tādu pašu likteni arī valstij. Arodbiedrības arvien mazāku vērību pievērsa strādnieku patieso interešu aizstāvēšanai un nonāca pat tik tālu, ka tās vispār vairs neuzskatīja par vēlamu novērst plašo darbaļaužu masu sociālo un kultūras postu: varēja draudēt briesmas, ka, apmierinot masu vēlmes, tās turpmāk nevarēs izmantot kā gļēvu bezgribas cīņas ieroci.

Šādi izprasta attīstības perspektīva šķiru cīņas vadoņos iedzina tādas bailes, ka galu galā viņi bez lielas domāšanas noraidīja jebkuru nepieciešamu sociālo uzlabojumu, iestājoties pret to visnoteiktajā veidā.

Viņus nebaidīja nekas, lai pamatotu šķietami tik nesaprotamu iz­turēšanos.

Sociāldemokrāti sāka izvirzīt tik lielas prasības, lai tā piekāpšanās, ko strādnieki bija panākuši no uzņēmējiem, strādniekiem liktos pavisam niecīga. Viņiem varēja iestāstīt, ka tas ir lēts paņēmiens kā piekāpties maz, bet atteikties no viņu vissvētāko tiesību ievērošanas un vājināt strādnieku kustību.

Buržuāzijas nometnē valdīja sašutums par tik acīm redzamu sociāldemokrātiskas taktikas melīgumu, taču no tā netika izdarīti nekādi seci­nājumi, lai noteiktu pašu rīcības pamatlīnijas. Liekas, ka, ja sociālde­mokrāti tiešām trīc par strādnieku patiesā stāvokļa uzlabošanu, tad vaja­dzētu visas pūles veltīt tieši šajā virzienā, lai pamazām atņemtu šķiru cīņas apustuļiem viņu neredzamo ieroci.

Taču tā nenotika.

Tā vietā, lai uzbruktu pretinieka pozīcijām, uzņēmēju aprindas lab­prātāk piekopa atkāpšanās un izlocīšanās taktiku, lai galu galā ķertos pie pilnīgi nepietiekamiem pasākumiem, kuri bija novēloti un nenozīmīgi. Tāpēc tos sociāldemokrāti varēja viegli noraidīt. Tā īstenībā viss palika pa vecam, tikai neapmierinātība bija kļuvusi lielāka nekā pirms tam.

Jau toreiz "brīvās arodbiedrības" līdzīgi draudīgam negaisa mākonim izpletās virs politiskā horizonta un aizsedza jebkura cilvēka eksistenci.

Tās bija viens no drausmīgākajiem terora ieročiem, kas tika izman­toti pret nacionālās saimniecības drošību un neatkarību, pret valsts stiprumu un personības brīvību.

"Brīvās arodbiedrības" demokrātijas jēdzienu padarīja par pretīgi smieklīgu frāzi; tās brīvību un brālību apkaunoja un uz visiem laikiem padarīja par apsmieklu, skandinot vārdus:" Ja tu negribi biedrs būt, mēs tavu pauri dauzīsim" ("und willst du nicht Genosse sein, so schlagen wir dir den Schadel ein").

Tādu es toreiz iepazinu šo cilvēces draudzeni (diese Menschheitsfreundin). Laika gaitā mani uzskati paplašinājās un padziļinājās, taču tos mainīt man nevajadzēja.

* * *

Jo vairāk es iepazinu sociāldemokrātu ārējo būtību, jo lielāka bija mana interese izprast viņu mācības kodolu.

Oficiālā partijas literatūra, protams, man varēja palīdzēt ļoti maz. Ja runa ir par ekonomiskiem jautājumiem, tad to apgalvojumi un pierādījumi ir nepareizi. Ja tiek apskatīti politiskie mērķi, tad šie apgalvojumi ir melīgi. Bez tam manī bija iekšējs pretīgums pret to kazuistisko izteiksmes un tēlojuma veidu. Teikumi tika veidoti, lietojot ļoti daudz vārdu ar neskaidru saturu vai nesaprotamu nozīmi. Pie tam šie vārdi nav asprātīgi, bet gan ir muļķīgi un bezjēdzīgi. Tikai mūsu lielpilsētas bohēmiskā dekadence ir apmierināta ar tādu garīgo barību. Ir zināms, ka daļa cilvēku lasa tik gudras grāmatas, ka nespēj tās saprast, bet viņi cer tajās saskatīt lielus atklājumus.

Salīdzinādams sociāldemokrātu mācības teorētisko nepatiesumu un bezjēdzību ar dzīves īstenību, es pamazām ieguvu skaidru priekšstatu par viņu centieniem.

Šādos brīžos mani pārņēma drūmas priekšnojautas un lielas bailes. Es skaidri sapratu, ka šī mācība, kas sastāvēja no egoisma un naida, ar matemātikas precizitāti varēja arī uzvarēt. Līdz ar to tā varēja novest pie cilvēces attīstības visļaunākā gala.