Adolfs Hitlers - Mana Cīņa

Tajā laikā es arī sapratu šīs postītājmācības saistību ar vienas noteiktas tautas nacionālajām īpašībām, kas līdz tam man bija gandrīz nepazīstama.

Tikai jūdaisma izpratne vien dod atslēgu, lai saprastu sociāldemo­krātijas iekšējos, t.i., patiesos nodomus.

Tam, kas ir iepazinis šo tautu, no acīm nokrīt jebkurš maldu plīvurs, kas sedz šīs partijas īstos mērķus un raksturu, un no sociālo frāžu tvana un miglas parādās marksisma ņirdzīgā grimase.

* * *

Tagad man ir grūti, varbūt pat neiespējami pateikt, kad vārds "ebrejs" man deva iemeslu īpašām pārdomām. Tēva mājās es neatceros, ka būtu dzirdējis šo vārdu vismaz tad, kamēr bija dzīvs mans tēvs. Man šķiet, ka vecais vīrs šā apzīmējuma īpašu uzsvēršanu vien būtu uzskatījis par kulturālu atpalicību. Dzīves laikā tēvam bija kosmopolītiski uzskati, kas, apvienojumā ar saasinātu nacionālo uztveri, bija ne tikai saglabājušies, bet arī ietekmējuši mani.

Arī skolā man nebija nekāda iemesla mainīt šos no tēva mantotos uzskatus.

Reālskolā es gan iepazinos ar kādu ebreju zēnu, pret kuru mēs visi izturējāmies ļoti piesardzīgi. Tas bija tādēļ, ka viņš bija ļoti kluss. Dažāda veida pieredze liecināja, ka tādiem cilvēkiem sevišķi uzticēties ne­var. Taču ne es, ne citi zēni no tā nekādus īpašus secinājumus neizdarīja.

Tikai tad, kad man jau bija četrpadsmit vai piecpadsmit gadu, es biežāk saskāros ar vārdu "ebrejs". Daļēji tas notika sakarā ar sarunām par politiku. Es sajutu sevī nelielas antipātijas un nekā nevarēju izvairīties no nepatīkamās sajūtas, kāda mani pārņēma ik reizi, kad manā klātbūtnē notika konfesionāla rakstura kašķēšanās.

Citādi es šo jautājumu toreiz neuztvēru.

Lincā dzīvoja pavisam maz ebreju. Gadsimtu gaitā viņu ārējais izskats bija eiropeizējies un kļuvis cilvēcīgs. Es viņus pat uzskatīju par vāciešiem. Šādas iedomas aplamību es neapzinājos, jo kā vienīgo atšķirības pazīmi ievēroju svešo reliģiju. Un tas, ka tās dēļ ebreji tika vajāti, kā es toreiz ticēju, dažreiz radīja manī antipātijas pret tiem, kuri nelabvēlīgi par viņiem izteicās.

Par to, ka pret ebrejiem pastāvēja plānveidīga cīņa, man vispār nebija ne jausmas.

Ar tādiem uzskatiem es ierados Vīnē. Apjucis no daudzajiem iespaidiem arhitektūras jomā un sava likteņa smaguma nospiests, es sākumā vispār neinteresējos par šajā lielpilsētā dzīvojošās tautas iekšējo noslāņošanos. Taču tajā laikā Vīnē no diviem miljoniem iedzīvotāju jau 200 tūkstoši bija ebreji, bet es viņus pat nemanīju. Sākumā mani pārņēma tik daudz domu un ideju, tik daudz jaunu iespaidu, ka manam prātam viss bija grūti aptverams. Tikai tad, kad pamazām nomierinājos un viss noskaidrojās, es savā jaunajā pasaulē sāku ieskatīties pamatīgāk un saskāros arī ar ebreju jautājumu.

Es negribu apgalvot, ka sākotnējā iepazīšanās ar šo jautājumu man būtu bijusi patīkama. Es vēl arvien raudzījos uz ebreju tikai kā uz svešas reliģijas piekritēju, un, būdams cilvēciski tolerants, arī šajā gadījumā neatzinu reliģiozu cilvēku vajāšanu. Vīnes antisemītiskās preses tonis man likās lielas tautas kultūras tradīciju necienīgs. Mani nomāca atmiņas par atsevišķiem gadījumiem viduslaikos, kurus es negribēju redzēt atkārtojamies. Tā kā attiecīgi laikraksti netika uzskatīti par izciliem, - kādēļ es tā domāju, to pats nevaru izskaidrot, - es tajos rakstīto par ebrejiem uztveru drīzāk par nelāgas skaudības produktu nekā par principiāla, kaut arī nepareiza, uzskata rezultātu.

Manus uzskatus pastiprināja, kā man likās, arī bezgalīgi cienīgais veids, kādā patiesi lielā prese atbildēja antisemītiem uz viņu uzbru­kumiem, vai arī nemaz nepieminēja, vienkārši noklusēja tos.

Es cītīgi lasīju tā saucamo pasaules presi ("Neue Freie Presse", "Wie­ner Tageblatt" utt.) un brīnījos par lasītājam piedāvātā materiāla apjo­mu un attēlojuma objektivitāti. Es atzinu šīs preses cildeno toni un tikai dažreiz mani iekšēji mazliet neapmierināja vai nepatīkami aizskāra pār­spīlēti eksaltētais stils. Bet man likās, ka tas atbilst pasaules pilsētas garam.

Tā kā es toreiz uzskatīju Vīni par pasaules pilsētu, tad šis paša izdomā­tais izskaidrojums mani zināmu laiku apmierināja.

Taču mani arvien vairāk neapmierināja necienīgā forma, kādā šī prese pieglaimojās Vīnes galmam. Hofburgā gandrīz vai nebija tāda notikuma, kas netiktu lasītājam paziņots - vai nu ar aizgrābjošu sajūsmu, vai žēlu sarūgtinājumu.

Man tas viss šķita samāksloti.

Līdz ar to liberālā demokrātija manās acīs ieguva pirmos traipus. Tāda cenšanās pēc galma labvēlības un tik necienīgā veidā bija nācijas goda pazemošana.

Šī bija pirmā ēna, kas aptumšoja manu garīgo attieksmi pret "lielo" Vīnes presi.

Tāpat kā agrāk, arī Vīnē es ar vislielāko dedzību sekoju līdzi visiem Vācijas notikumiem, vienalga, vai runa bija par politiskiem, vai kultūras jautājumiem.

Ar lepnu apbrīnu es salīdzināju Vācijas impērijas izaugsmi ar Austrijas valsts nīkuļošanu. Taču, ja ārpolitiskie notikumi radīja manī nedalītu prieku, tad mazāk iepriecinoša iekšpolitiskā dzīve bieži vien izsauca drūmu nemieru. Es nevarēju piekrist tai cīņai, kas šajā laikā tika vērsta pret Vilhelmu II. Viņā es redzēju ne tikai Vācijas ķeizaru, bet gan galvenokārt Vācijas flotes radītāju. Tādēļ mani ārkārtīgi saniknoja reihstāga aizliegums ķeizaram publiski uzstāties, jo, manuprāt, tam nebija nekāda iemesla: vienas sesijas laikā šie kungi - parlamenta pļāpas (gānseriche), samelsa vairāk muļķību nekā vesela ķeizaru dinastija varētu

sarunāt vairāku gadsimtu laikā, ieskaitot arī pat tās visvājākos pārstāvjus.

Es biju sašutis, pirmkārt, par to, ka valstī, pastāvot vārda brīvībai, katrs muļķis var ne tikai kritizēt, bet arī iekļūt reihstāgā un spīdzināt nāciju kā "likumdevējs"; otrkārt, par to, ka kaut kāda parlamenta pļāpātuve varēja izteikt "rājienu" ķeizara kroņa īpašniekam.

Taču es biju vēl vairāk sašutis par pašu Vīnes presi, kas, no vienas puses, tik goddevīgi klanās ikviena galma klepera priekšā, bet, no otras puses, ar šķietami maskētu ļaunumu izsaka savas šaubas par Vācijas ķeizaru. Protams, tā stāv tālu no tā, lai kaut kā iejauktos Vācijas impērijas iekšējās lietas. Nē, Die's pasarg! Taču prese tikai draudzīgā veidā aizskar brūci, lai izpildītu pienākumu, kuru uzliek abpusējās sabiedroto saites. Turklāt žurnālistiskā patiesība stāvot pāri visam utt. Un nu šis pirksts no visas sirds jau rakņājas pa brūci.

Tādos gadījumos man vienmēr saskrēja asinis galvā.

Šis iemesls man lika uz lielo presi skatīties arvien piesardzīgāk.

Man bija jāatzīst, ka viens no antisemītiskajiem laikrakstiem "Deutsche Volksblatt" šajā sakarā izturējās daudz piesardzīgāk.

Bez tam man tiešām krita uz nerviem tas pretīgais kults, kādu lielā prese jau toreiz ieturēja pret Franciju. Kad rokās nonāca šīs saldenās slavas dziesmas "lielajai kultūras nācijai", gandrīz vai vajadzēja sākt kaunēties būt vācietim. Šī nožēlojamā koķetēšana ar visu francisko man daudzreiz lika aizsviest kādu no šiem "pasaules laikrakstiem". Tagad es galvenokārt lasīju "Volksblatt", kas šķita gan vājāks laikraksts, bet šajos jautājumos daudz tīrāks. Es gan nepiekritu tā asajam, antisemītiskajam tonim, tomēr tajā atradu arī motivējumus, kas lika man šo to pārdomāt.

Katrā gadījumā es pamazām iepazinu to vīru un to kustību, kas toreiz noteica Vīnes likteni, proti, doktoru Karlu Luegeru un kristīgi sociālo partiju.