Tūve Jānsone: TĒTIS UN JŪRA

Pārējie turpināja pārrunāt iespējas, kā iedabūt zvejnieku bākā.

— Viņš ne par ko nenāks, — sacīja mazā Mija.

— Viņam ir bail no bākas. Viņš met lielus līkumus, lai nebūtu jāiet tai garām.

— Vai mēs nevaram viņu ar kaut ko pievili­nāt? — māmiņa ierosināja. — Vai mums nav kaut kas skaists? Vai lai uzdziedam viņam?

— Ek, liecies nu mierā! — sacīja mazā Mija.

— Tad viņš noteikti liks pa diegu.

Māmiņa piecēlās un apņēmīgi devās uz durvīm. — Nē, vai zināt ko, — viņa ierunājās, — tagad es iešu un uzlūgšu to nabaga tūļu pa godīgai veco laiku vīzei. Lai mazā Mija izkārpa viņu ārā no brikšņiem.

Viņiem ierodoties, zvejnieks sēdēja pie krūmāja ar atraitnītēm matos. Viņš tūdaļ piecēlās un gaidu pilns viņus uzlūkoja.

— Mums ir tas gods apsveikt, — māmiņa pateica un pakniksēja.

Zvejnieks nopietni nolieca galvu. — Jūs esat pirmie, kas atcerējās manu dzimšanas dienu, — viņš sacīja. — Es jūtos ļoti pagodināts.

— Mēs gaviļniekam esam sataisījuši nelielus svētkus, — māmiņa turpināja.

— Bākā!? — zvejnieks vaicāja, un viņa seja sarāvās. — Uz turieni es negribu iet.

— Tagad lai viņš paklausās, — māmiņa mierīgi sacīja. — Viņam it nemaz nav jāskatās uz bāku. Lai viņš aiztaisa kārtīgi acis un dod man ķepu. Mija, esi tik laba, skrej pa priekšu un uzliec vārīties kafiju. Un iededzini sveces.

Zvejnieks cieši aizmiedza acis un pastiepa ķepu. Māmiņa to satvēra un uzmanīgi veda viņu cauri viršiem uz bākas kalnu.

— Tagad viņam jāsper liels solis, — viņa sacīja.

— Es zinu, — zvejnieks atbildēja.

Kad durvis iečīkstējās, viņš sabruka un negri­bēja iet tālāk.

— Mums ir kūka un izpušķots galds, — māmiņa sacīja. — Ir dāvanas.

Viņa dabūja zvejnieku pāri slieksnim un lēnām sāka kāpt augšup pa vītņu kāpnēm. Dienvidriete-

nis dārdēja torņa ārpusē, dažbrīd tas iekaucās kādā saplīsušā loga rūtī. Māmiņa juta, ka zvej­nieka ķepa trīs, un ierunājās:

— Seit nav ko baidīties. Te tikai izklausās bailīgi. Mēs drīz būsim galā.

Viņa atvēra durvis uz bākas istabu un iesaucās:

— Tagad viņš drīkst skatīties!

Zvejnieks attaisīja acis. Dega sveces, kaut arī vēl nebija krēslas. Dzimšanas dienas galds bija ļoti skaists ar baltu galdautu un sīkiem, zaļiem zariņiem gar malu. Ģimene stāvēja un gaidīja.

Zvejnieks lūkojās uz kūku.

— Mums ir tikai trīs sveces, — māmiņa atvaino­jās. — Cik vecs viņš varētu būt?

— To es esmu aizmirsis, — zvejnieks nomurmi­nāja. Viņa acis bailīgi skrēja no viena loga pie otra, līdz pat griestu lūkai.

— Man ir tas gods, — sacīja tētis. — Lūdzu, sē­dieties.

Bet zvejnieks nesēdās, viņš pievirzījās vēl tuvāk durvīm.

Piepeši mazā Mija pikti iekliedzās. — Sēdies un izturies reiz kā cilvēks! — vina uzkliedza.

Zvejnieks tā pārbijās, ka pietraucās pie kafijas galda, apsēdās, un, iekams attapās, māmiņa bija ielējusi viņam kafiju, un kāds bija izsaiņojis ce­puri un uzbāzis to viņa sapinkātajā galvā.

Zvejnieks sēdēja ļoti mierīgs un mēģināja palū­koties no cepures apakšas. Bet kafiju viņš negri­bēja.

— Tad pamēģini drusku jūras zāles, — Mija iero­sināja un pasniedza viņam dāvanu, kas bija iesai­ņota sarkanās lapās.

— Tās tu vari ēst pati, — zvejnieks pieklājīgi sacīja, visa ģimene smējās, ka zvejnieks spēj pateikt kaut ko tādu, kas izklausās īsti un iederas noskaņā. Kafijas piedāvāšana tūdaļ kļuva nepie­spiesta; viņi lika zvejniekam mieru un bezrūpīgi runāja par vētru un salu, kas bija izlīguši ar jūru un aizmigusi. Zvejnieks nogaršoja kafiju, tad, skaļi smiedamies, pielika astoņus cukura graudus un izstrēba kafiju visu vienā paņēmienā.

Pēc tam viņš attaisīja trollīša Mumina sainīti. Tajā bija dāvanas, ko bija atstājis jūras zirdziņš: stikla gabaliņi, akmeņi, četri vara svērteņi. Zvej­nieks ilgi lūkojās uz svērteņiem un noteica:

— Hā.

Pēc tam viņš attaisīja pēdējo sainīti un izņēma gliemežvāku ar uzrakstu «Par piemiņu no Rietum krasta» un noteica: — Hā, hā.

— Tā ir vissmalkākā manta, — māmiņa paskaid roja. — Jūra nolika to smilšainajā krastmalā.

— Ak tā? — zvejnieks pārvaicāja un ielūkojas apakšējā atvilktnē.

Viņš piecēlās un lēnām piegāja pie sekretāra.

Ģimene ar interesi viņu nopētīja un jutās ļoti izbrīnīta, ka viņš nepateicas par dāvanām.

Nu jau metās krēsla, tikai pašā ābeles galotnē

trīcēja neliels saulrieta traipiņš. Rāmi dega trīs sveces.

Zvejnieks ieraudzīja putna ligzdu, kas bija pali­kusi uz sekretāra.

— Sitai te ir jāguļ skurstenī uz šībera, — viņš stingri sacīja. — Tā tas ir bijis daudzus gadus.

— Mēs bijām nodomājuši to pakarināt pie loga, — māmiņa atvainojās. — Bet neiznāca laika iztaisīt kādu plauktiņu . . .

Zvejnieks stāvēja pie sekretāra un lūkojās spo­gulī. Viņš nopētīja Mumintēta cepuri un ilgi ap­cerēja savu paša nenoteikto ģīmi. Pēc tam pie­vērsa skatu saliekamajai spēlei, kas gulēja uz kartona plāksnes. Viņš paņēma vienu gabaliņu un ievietoja to; viņš turpināja likt spēli ar ļoti žiglām kustībām, ģimene bija piecēlusies kājās un pienā­kusi no muguras, lai paskatītos.

Bilde bija gatava. Putni un bāka. Putni laidās tieši uz bākas gaismu. Zvejnieks pagriezās un pavērās tētī.

— Tagad es atceros, — viņš sacīja. — Mums ir aplamas cepures.

Viņš noņēma cilindru un izstiepa ķepu pret tēti. Klusuciešot abi kungi apmainījās cepurēm.

Bākas sargs bija atgriezies.

Viņš aizpogāja gabardīna mēteli un saraustīja bikses. Tad, aizgājis atpakaļ pie savas kafijas tasītes, vaicāja:

— Diez vai varētu dabūt vēl drusku kafijas?

Māmiņa traucās pie plīts.

Visi atkal sasēdās ap galdu, bet bija grūti uzsākt sarunu. Bākas sargs ēda kūku, un ģimene ar zināmu biklumu viņā noraudzījās.

— Es te mazdrusciņ pagleznoju, — māmiņa kautri piezīmēja.

— Es redzu, — bākas sargs atteica. — Iekššēru ainava. Bet pārmaiņas pēc tas var būt patīkami. Ja ir labi uzgleznots. Ko viņa gleznos uz otrās sienas?

— Es biju domājusi karti, — māmiņa atbildēja. — Salas un šēru karti, kur būtu norādīti sēkļi un varbūt arī jūras dziļums. Mans vīrs tik labi prot mērīt jūras dziļumu.

Bākas sargs atzinīgi pamāja. Tētis kļuva prie­cīgs, bet joprojām nespēja izdabūt ne skaņas.

Mazās Mijas spožās acis skraidīja no viena pie otra; viņa jutās ļoti iepriecināta un izskatījās, ka kuru katru mirkli pateiks ko nepiemērotu. Bet viņa nepateica.

Divas sveces bija nodegušas un tecēja kūkā. Arā bija tumšs, tagad vētra neatvairāmi klaiņoja pa salu. Bet tornī valdīja rāmums, kāds reti kad bija viņu svētkos.

Doma par Morru iešāvās trollītim prātā, bet tā vairs nebija uzstājīga. Viņi satiksies mazliet vēlāk; tas piederēja pie lietas. Bet nebija nepieciešams. Kaut kādā veidā viņš zināja, ka Morrai vairs nav bail tikt pieviltai.

Beidzot tētis ieteicās.

— Paklau, — viņš teica, — uz tava zemes raga ir viskija kaste. Vai tu domā, ka laiks pamazām norimsies?

— Tjā, — novilka bākas sargs. — Kad iepūš dienvidrietenis, tas var pūst nedēļām, kā jau tu zini. Kaste lai stāv, kur stāvējusi.

— Es mazliet vēlāk biju nodomājis palūkoties, kāds ir laiks, — tētis sacīja un piebāza pīpi. — Vai tu domā, ka laiva labi guļ?