Tūve Jānsone: TĒTIS UN JŪRA

— Nē! — iesaucās trollītis Mumins un aizsedza purniņu ar ķepām.

— Mīļā, mazā Mija, — māmiņa pārmeta. — Tas notiek tikai tavā galvā.

— Mēs uzņemsim visu mierīgi, — tētis sacīja.

— Nav nekāda iemesla bažām. Ja daži nabaga krūmi ir nobijušies no jūras, tad tas visļaunāk ir viņiem pašiem. Es par šo atgadījumu parūpēšos.

Krēsla tapa par tumsu, bet neviens nedevās pie miera. Viņi atrada un salika vēl trīs putnus. Tētis sēdēja, iedziļinājies virtuves skapja zīmējumos.

Vētra ārpusē darīja bākas istabu ļoti drošu. Dažbrīd kāds ieteicās kaut ko par zvejnieku un prātoja: diez kā viņam klājas un vai viņš ir atradis termosa pudeli un dzēris no tās.

Pamazām trollītis Mumins sāka just nemieru. Bija laiks iet lejā pie Morras. Viņš bija solījis, ka šonakt viņa dejos. Trollītis sadrūvējās un palika kluss.

Mazā Mija paskatījās uz viņu ar spodrām, ērk­šķu plūmju krāsas acīm. Piepeši viņa ieteicās:

— Tu aizmirsi auklu krastmalā.

— Auklu? — trollītis Mumins pārvaicāja.

— Bet es to paņēmu . . .

Mija stipri iespēra viņam zem galda. Trollītis piecēlās un vientiesīgi teica:

— Kā tad, jā. Man jāaiziet pēc tās. Ja nu jūra ceļas un aukla aizpeld . . .

— Ej uzmanīgi, — māmiņa sacīja. — Visur ir tik daudz sakņu, mums ir tikai viens lampas stikls. Un esi tik labs, paskaties tēta zinātnisko darbu.

Pirms trollītis Mumins aizvēra durvis, viņš paskatījās uz Miju. Bet viņa, bezbēdīgi svilpo­dama caur priekšzobiem, sēdēja un meklēja spēles gabaliņus.

Visu nakti sala klejoja. Zvejnieka zemes mēle nemanāmi attālinājās jūrā.

Pāri kalna mugurai kā tumši šermuļi skrēja viens drebulis pēc otra, un melnais līcītis palīda dziļāk zem nokares. Tas gurguļodams vilkās uz leju, uz iekšu,un pāri zemes mēlei kā spīdīgi zaļš ūdenskritums gāzās jauni viļņi no jūras. Bet līcītis nepieplūda pilns ar ūdeni. Tas atvirzījās nost; tagad tumšā spoguļacs — ar jūras zāļu bārk­sti gar malām — atradās tālu iekšā salā.

Aizvēja krastmalā šurpu turpu gar ūdeni skrai­dīja ūdens žurkas un meža peles, smilts zem viņu ķepām plūda prom. Akmeņi smagi griezās riņķī, atsegdami krastmalas auzu baltās saknes.

Rītausmā sala aizmiga. Tad jau koki bija tikuši līdz bākas kalnam; akmeņu lauks bija kā viena dziļa bedre, virsājā izklaidus gulēja apaļu, pelēku akmeņu armija. Tā gaidīja nākošo nakti, lai veltos tālāk uz bāku. Un turpināja pūst lielā rudens vētra.

Ap septiņiem tētis devās apraudzīt laivu; ūdens atkal bija cēlies, un ilgais dienvidrietenis arvien vairāk un vairāk rāva jūru ārā. Un tur uz «Piedzī­vojuma» grīdas viņš atrada saritinājušos zvej­nieku. Viņš gulēja un rotaļājās ar sīkiem akmenti­ņiem, paglūnēja nedaudz no matu cekula apakšas, bet nesveicināja. «Piedzīvojums» gulēja un nepie­siets sitās ūdenī.

— Vai tu neredzi, ka laiva taisās aizpeldēt! — tētis sauca. — Tā šūpojas un sitas pret akmeni! Skaties, tur, palūk, kā te izskatās! Vēl mazliet un cauri — nē, pagaidi! Kāp ārā, — viņš sacīja, — un palīdzi man uzvilkt laivu!

Zvejnieks izlocīja savas saburzītās kājas pāri malai un novēlās zemē. Viņa acis bija tikpat liegas un lēnprātīgas, kad viņš nomurmināja:

— Es nevienam nekad nekā slikta neesmu da­rījis . . .

— Bet neesi darījis arī nekā laba, — atrūca tētis un, tapis stiprs no niknuma, gluži viens pats uzvilka laivu augšā.

Viņš apsēdās smiltīs, lai atvilktu elpu. Pareizāk smilšu pārpalikumā. Dusmīgā jūra acīmredzot gribēja sagrābt arī smilšaino krastmalu, tā katru nakti pavirzījās mazu gabaliņu uz priekšu. Dzedri paskatījies uz zvejnieku, tētis pajautāja:

— Vai tu atradi kafiju?

Bet zvejnieks tikai viegli pasmaidīja.

— Kaut kas ar tevi nav tā, kā nākas, — tētis pie sevis noteica. — Tu it nemaz neesi cilvēks, tu esi tāds kā augs vai ēna. It kā tu nebūtu piedzimis.

— Es esmu piedzimis, — zvejnieks tūdaļ atbil­dēja. — Rīt ir mana dzimšanas diena. — Tētis no pārsteiguma sāka smieties.

— Ak tā, t o tu atceries, — viņš sacīja. — Ak tā, tev ir dzimšanas diena? Padomā tik! Un cik gadu tev paliek?

Bet zvejnieks bija uzgriezis viņam muguru un lēnām klīda tālāk gar krastu.

Tētis gāja atpakaļ uz bāku, viņš jutās dziļi noraizējies par savu salu. Pamestā meža zeme bija pilna dziļu alu, un cauri viršiem, kur koki bija virzījušies uz bākas kalnu, stiepās garas vagas. Tur tie tagad stāvēja — samudžinātā, nobaidītā murskulī.

— Diez kā lai rīkojas, lai salu nomierinātu, — tē­tis gudroja. — Nav labi, ka jūra un sala kļūst naidīgas, jāpanāk, lai tās saprastos . . .

Tētis apstājās. Ar bākas kalnu kaut kas nebija kārtībā. Nu viņš to pamanīja. Ļoti vāju kustību: klints savilkās, tā krunkojās kā āda. Daži pelēki akmeņi apmeta līkumu ap viršiem. Sala bija pamo­dusies.

Tētis ieklausījās, spranda viņam bija auksta no sasprindzinājuma. Ļoti vāja, dunoša skaņa; viņš to juta visā augumā, tā bija visur, ļoti tuvu. Tā bija iekšā, zemē.

Atgūlies viršos, tētis piespieda ausi pie zemes. Tad viņš izdzirda salas sirdi sitamies. Tālu, cauri bangām, dziļi zemē sitās sirds: dobji, vienmērīgi.

«Sala ir dzīva,» tētis domāja. «Mana sala ir tikpat dzīva kā koki un jūra. Viss ir dzīvs.»

Viņš lēnām piecēlās.

Kā zaļš, līgans paklājs cauri viršiem lēnām līda kāda ložņājoša egle. Tētis padeva tai ceļu, bet pats palika drebinādamies stāvam. Viņš salu redzēja; sala bija dzīva, tā sakņupusi gulēja jūras tumšajās dzīlēs. Bailes ir bīstamas, tās piepeši var uzšauties gaisā, tās var izstiepties visā garumā vai arī sisties pa visām malām, un kas tad pasargās sīkos mūdžus, kam gadīsies nokļūt to tuvumā? Tētis metās skriet.

Viņš pārnāca mājās un pakarināja cepuri uz naglas.

— Kas noticis? — māmiņa jautāja. — Vai laiva . . .?

— Es to uzvilku augšā, — tētis sacīja. Ģimene joprojām stingi lūkojās tētī, un viņš piebilda:

— Rīt zvejniekam ir dzimšanas diena.

— Nē, ko tu saki! — māmiņa izsaucās. — Vai tāpēc tu izskaties tik savāds? Bet tad mums noteikti jāsarīko viņam svētki. Padomā, pat zvej­niekam ir dzimšanas diena!

— Būs viegli viņam sameklēt dāvanas, — sacīja mazā Mija. — Paciņas ar jūras zālēm! Sūnu paklāju! Vai arī mitruma traipu, ko?

— Nu gan tu esi nejauka, — māmiņa teica.

— Jā, vai nav tiesa! — sauca mazā Mija.

Tētis stāvēja pie rietumu loga un raudzījās uz

salu. Viņš dzirdēja ģimeni diskutējam par divām lielām problēmām: kā lai dabū zvejnieku iekšā bākā un kā lai pāri zemes šaurumam atvelk šurp viskija kasti. Bet viņš spēja domāt tikai par salas noraizējušos sirdi, kas pukstēja dziļi zemē.

Viņam jāaprunājas par to ar jūru.

Tētis aizgāja un apsēdās uz bākas sarga vientulī­bas plaukta; augstu virs salas viņš šķēla vēju kā atveids kuģa priekšgalā.

Sī bija lielā, īstā vētra, kādu viņš bija gaidījis. Bet tā neizskatījās tāda, kādu viņš bija iztēlojies. Nekādu baltu, skaistu putu pērļu, ne jau nu astoņu baļļu stiprumā. Viļņu putas te plosīja, te noglauda jūru, un ūdens bija izvagots un saviļņots kā sadusmota seja.

Tētis galvā kaut ko pārslēdza — šodien tas izde­vās ļoti viegli. Un savā prātā viņš sarunājās ar jūru tikpat brīvi, kā to bija darījuši viņa senči.